Kā sportiskais rūdījums palīdzēja pret bandītiem. Dainis Bremze par karjeru un trakajiem 90. gadiem 8
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dainis Bremze un Aigars Kriķis savu vārdu vēsturē ierakstījuši kā vienīgie Latvijas (un arī PSRS) kamaniņu sportisti, kuriem divniekā izdevies iegūt pasaules čempionu titulu. Intervijā “Latvijas Avīzei” Bremze atminas gan karjeras laikus, gan to, kam gājis cauri trakajos pagājušā gadsimta 90. gados, kad uzsāka auto tirdzniecības biznesu.
Tu karjeru beidzi jau 25 gadu vecumā. Kāpēc tā?
D. Bremze: Es ļoti ātri sāku, vēl juniors būdams, kandidēju uz dalību 1972. gada Saporo olimpiskajās spēlēs, bet pēdējos treniņbraucienos pirms PSRS čempionāta, kas bija atlases sacensības, Bratskas trasē riskēju un kritu, gūstot smagas traumas, pagulēju slimnīcā.
Jau pēc olimpiskajām spēlēm Cēsīs notika PSRS kauss, biju saārstējis lūzumus un konkurencē ar olimpisko komandu divniekos bijām pirmie, vieniniekā – otrais.
Pierādījām, ka esam spēcīgi, un mūs uzaicināja uz lielās izlases treniņu nometni augstkalnē Kaukāzos, vidusskolas izlaidumu pat īsti nenosvinēju, direktors atbrauca uz mājām, iedeva diplomu, un uzreiz devos uz lidostu. Pirmajā nometnē bija ļoti daudz cilvēku, uz otro palika tie, kurus uzskatīja par spējīgākajiem, tā mēs kalnos nodzīvojām 40 dienas. Svaru stieņa vietā bija baļķis ar piesietiem akmeņiem, skrējām augšā līdz sniegam, viss notika apmēram 3000 metru augstumā, bez elektrības. Vienu reizi nedēļā rādīja kino, pastu uzveda ar zirgu. Pēc tam deviņus gadus noturējāmies izlasē.
Jau sākumā startēji ar Aigaru Kriķi?
Jā, man bijis tikai viens partneris – Aigars Kriķis. Ikšķilē dzīvojām blakus mājās, kopā sportojām, ar parastām kamanām braukājām. Pirmo dabisko trasi Latvijā 60. gadu beigās uzbūvēja Cēsīs, izlasīju avīzē, ka notiek sacensības, mēs bijām spicākie puiši Ikšķilē un arī aizbraucām, bet tur sapratām, ka viss ir nopietnākā līmenī.
Ar tēvu palīdzību VEF rūpnīcā uzbūvējām kamanas, pirmie treniņi bija, braucot striķī aiz mašīnas.
Gāja diezgan labi, nostartējām sacensībās Latvijā, un mūs paņēma Rīgas Vagonu rūpnīcas komandā, gada laikā tikām Latvijas izlasē un vēlāk arī PSRS junioru izlasē.
Insbrukas olimpiskajās spēlēs astotā vieta nebija tas, uz ko cerējāt?
Insbrukā ļoti spēcīgi bija mājinieki austrieši un vācieši. Pirmais desmitnieks bija ļoti pieredzējuši sportisti, mēs – jaunāki. Trasei tas bija pirmais gads, nepaspējām tik labi apgūt. Vācieši tieši uz olimpiādi izvilka ārā tehnikas brīnumus, arī austrieši un itālieši. Netikām klāt.
Pasaules čempiona titulu 1978. gadā izcīnījāt Imstā, Austrijā. Kas tā bija par trasi?
Dabiskā trase, un varbūt arī tāpēc mums mazliet vienkāršāka, saprotamāka.
Viss sanāca ļoti pozitīvi. Tobrīd ļoti bieži burzījāmies ap trijnieku. Arī Vera Zozuļa togad kļuva par pasaules čempioni, bet maskavieši Jakušins un Žitovs divniekos bija otrie.
Komandā bija pozitīvs gars.
Leikplesidā rezultāta ziņā iznāca vājākā olimpiāde.
Leikplesidā bija ļoti nepareiza trase, praktiski normāli neizbraucama. Uzvarēja Bernhards Glāss, kas pēc pirmā brauciena ieņēma septīto vietu, bet pirmie seši turpmāko trīs dienu laikā nokrita, tajā skaitā es. Pēc pirmās dienas biju trešais, pats olimpisko spēļu sākums, sanāca delegācijas vadītāji un – davai, davai, tretejo mesto eto nešto, ņenado (aiziet, aiziet, trešā vieta nav nekas, nevajag. – latv.). Būtu gudrs treneris, pateiktu, lai nebrauc ar maksimālo ātrumu, bet uzmanīgāk, un ar pareizu taktiku rezultāts būtu normāls.
Otrajā braucienā uzsniga, mani parāva augšā, un biju uz acīm, notraumējos, tāpēc divniekā vairs īsti nevarēju nobraukt. Pēc tam Leikplesidu pārbūvēja, bet tāpat bīstama.
Ja būtu gribējis, varēji vēl startēt līdz Sarajevas olimpiskajām spēlēm?
Varbūt varēju, bet lielajā sportā biju ilgu laiku, un tas nav viegli. Ar plāno kombinezonu skriet pa mīnus grādiem, dauzīties. Bieži sāpēja mugura, tādēļ arī startu tik labi nevarēju uzraut. Tas bija viens no faktoriem beigt. Pagāja trīs četri gadi, kamēr veselību atguvu normālā līmenī.
No 1998. līdz 2000. gadam biji Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents. Kāpēc nepaliki līdz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm?
Paralēli biju arī starptautiskajā federācijā, nevarēju sabiedriskos darbus apvienot ar biznesu.
80. gados divās olimpiskajās spēlēs biji kā treneris, bet paralēli nodarbojies ar ziedu audzēšanas biznesu.
Ģimenē auga trīs bērni, vajadzēja vairāk nopelnīt. Lai varētu māju uzbūvēt, tajā laikā bija viena reāla iespēja – tirgot puķes.
Kamaniņu sports ir sezonāls, vasarā starp nometnēm varēja atlicināt laiku puķēm. Kādu laiku spēju apvienot, bet, kad gāja pāri spēkiem un gribēšanai, atteicos no trenera darba.
Kā sāki dzīt mašīnas no Vācijas?
Faktiski pēc puķēm nāca auto, Latvija bija atguvusi neatkarību. Tehnika man patīk, ļoti labi saprotu, otrkārt – brīvi runāju vāciski, tā vide bija pilnīgi skaidra un saprotama. Daudzi dzina no Vācijas. Sāku ar vienu, divām, trim mašīnām. Pirmo auto vedēju iegādājos ap 1993. gadu, līdz tam pats braucu un dzinu, devu laukumos tirgot.
Toreiz aizbraukt uz Rietumiem bija fundamentāls pasākums.
Tas bija bīstami, Polijā un Lietuvā stādināja un meta ārā no mašīnām. Arī mani vairākkārt naktī apturēja uz ceļa, nostājās ar automātu priekšā.
Toreiz sieva ar māsīcu aizmugurē brauca ar otru mašīnu, mums no abām pusēm nostājās vīri miliču formā, bet noauguši gariem matiem. Es tajā laikā biju Armijas sporta klubā un autovadītāja apliecībā biju nobildējies formā. Iedodu un saku: “Nu što, koļegi, miļicioneri (Nu ko kolēģi, miliči. – latv.),” viņi sarāvās. Iekšā man, protams, bija uztraukums. Sačukstējās. Piebrauca vēl divas mašīnas, un mani palaida. Ir bijis, ka taranē, nobloķē ceļu simts kilometrus pirms Varšavas, bet mums izdevās nogriezties un aizmukt. Ir Lietuvā naktī dzinuši uz apmalēm.
Ar simts, 200 dolāriem nevarēja atpirkties?
Nē, tevi meta ārā no mašīnas, un esi laimīgs, ka dzīvs paliec. Man bija nervi, fiziski biju spēcīgs, ļoti pārliecināts par sevi. Vai nu tu viņu, vai viņš tevi. Man četras piecas reizes bija ļoti saspringtas, bet neko neatņēma. Nebaidījos, biju gatavs sist mašīnu ar sāniem. Brīvi mani nevarēja paņemt.
Viņi redzēja, ka tikpat dulls ir pretī (smejas). Ir bijis, ka mašīna salūst ziemā naktī un gandrīz nosalsti. Sportiskais rūdījums palīdzēja.
Te Latvijā arī bija “jumti”.
Jā, bet bija kaut kāda cieņa pret sportistiem, tik ļoti nenācās baidīties. Bija jāmācās sadzīvot, viņiem vajadzēja palīdzēt ar mašīnām, kur šie vīri nebija speciālisti. Es reiz uzsāku automašīnu īres biznesu, man nozaga vienu, otru mašīnu. Pēc trešās teicu – viss, pietiek. Izīrēja cilvēki, kas ir parādā, piežmiegti, uz savu vārdu paņēma, un mašīna aiziet ar galiem. Gandrīz jaunas, to biznesu aizvēru ciet.
Tu esi startējis arī autosportā, rallijreidā.
Kamēr nebija uzbūvētas “OSCar” mašīnas, kas maksāja vairāk nekā simts tūkstošus, mēs ar Andri Feldmani Latvijā varējām konkurēt. Nebija tik daudz naudas, ko dzelžos ielikt. Jānis Naglis, Māris Saukāns, Jānis Āzis, arī Andris vēlāk aizbrauca uz Parīzes–Dakāras rallijreidu, bet es negribēju otro reizi iet cauri profesionālajam sportam. Man pietika ar Latvijas mērogu.
Kāpēc nevienu no trim bērniem neiesēdināji kamanās?
Meita dejoja modernās dejas, un ļoti labi gāja. Kad dēli bija vecumā, ka varētu sākt braukt, kamaniņu sportam Latvijā gāja ļoti grūti. Es arī negribēju, tad būtu jādzīvo tikai sportam, un otro reizi ir grūti pieiet ar simts procentu atdevi.
Kā Covid-19 krīze ietekmējusi auto biznesu?
Šis ir ļoti īpatnējs gads, pavasarī nobijāmies, kā varēsim iztirgot mašīnas, un neko jaunu nesūtījām, jūnijā atjaunojās tirdzniecība, atradām variantus, kā pārdot, un noliktavas ātri iztīrījās.
Pēc tam nevarējām dabūt no rūpnīcām neko klāt, jo tās apturēja darbību, tādēļ radās deficīts. Septembra beigās sāka nākt atkal iekšā, pasūtījumi ir jau līdz jaunajam gadam. Gads varbūt būs ar mīnusa zīmi, bet ne tik traki kā citās nozarēs. Lēnā garā biznesu nodošu dēliem, kuri arī darbojas uzņēmuma vadībā.
Ko pēc tam?
Ir daudz hobiju – golfs, katru dienu peldu, braucu ar velosipēdu 30–40 kilometrus pa pludmali. Daudz draugu, septiņi mazbērni. Ģimene spēcīgi turas kopā, satiekamies, svinam svētkus.
Cik tālā nākotnē Latvijā vismaz 50 procenti auto būs ar elektrodzinējiem?
Pirms pieciem sešiem gadiem uz elektroauto skatījāmies ar lielu skepsi – cik var nobraukt, cik maksā – un domājām, ka tas ir kosmoss. Šobrīd es pats ikdienā braucu tikai ar elektroauto, ir praktisks, labs, var nobraukt 300–400 kilometrus. Mana domāšana un pielietojums piecu gadu laikā mainījies kardināli. Domāju, ka pēc trim, pieciem gadiem elektro auto konkurēs, parādīsies mašīnas otrreizējā tirgū, un tās jau šobrīd var ļoti labi pārdot.
Vizītkarte. Dainis Bremze
* Bijušais kamaniņu sportists, šobrīd uzņēmējs, “Norde” dibinātājs un īpašnieks
* Dzimis 1954. gada 22. jūlijā Rīgā
* Divu olimpisko spēļu dalībnieks. 1976. gadā Insbrukā 8. vieta divniekā un vieniniekā. 1980. gadā Leikplesidā 10. vieta divniekā, vieniniekā otrajā braucienā krita.
* 1978. gada pasaules čempions divniekā, 1976. gadā Eiropas čempionātā 3. vieta divniekos (visi starti divniekā ar Aigaru Kriķi).
* Izglītība – Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts, Augstākā menedžeru skola.
* Sieva Velga, meita Kristīne (42), dēli Didzis (34) un Gints (32), mazbērni Leo, Larss, Klinta, Lūks, Stella, Bella, Olivers.
