Ilmārs Stūriška: Rīgā joprojām nav normālas vieglatlētikas manēžas 6
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kašķīga, vāji pārvaldīta un nabadzīga – tā Latvijas sporta saimi viņnedēļ raksturoja Latvijas Volejbola federācijas prezidents Jānis Buks. No tribīnes, nevis neformālā sarunā. Droši vien zem skarbajiem vārdiem varētu parakstīties lielākā daļa sporta sabiedrības. Fabulas pamatā – ar kopīgas valodas atrašanu nesokas Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK) un Latvijas Sporta federāciju padomei (LSFP). Abas tā kā gribētu gan spēlēt pirmo vijoli, gan būt par galveno grāmatvedi.
Mierīgā līdzāspastāvēšana sāka irt iepriekšējā Saeimas sasaukumā, kad padarīt skaidrāku sporta finansēšanas sistēmu vēlējās Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš ar domubiedriem no Jaunās konservatīvās partijas.
Bez minētajām organizācijām valsts līdzekļus apgroza arī Latvijas Olimpiskā vienība, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija, kas, šķiet, līdz ar “Latvijas valsts mežu” ziedojuma atslēgšanu nomirs dabiskā nāvē. Ne velti Latvijas Handbola federācijas prezidente Ivita Asare pēc pusotra gada amatā godīgi pasaka – nozarē ir tik daudz organizāciju, ka es joprojām nesaprotu, pie kā man jāiet un ar ko jārunā.
Riekstiņš par galveno lokomotīvi vēlējās padarīt LSFP, kam varēja atrast argumentus gan pēc formas, gan satura, taču, saduroties interesēm cīņā par maka turēšanu, process apstājās pusceļā. Iespējams, tādēļ, ka konservatīvie arī sportu uzlūkoja caur “te visi ir sliktie” prizmu. Par kādu noteikti aizdomas pamatotas, par kādu – ne, bet draugus atrast neizdevās.
Tikmēr šķiet, ka lomu sadalē otršķirīga nozīme tiek pievērsta tam, kādai sporta sistēmai Latvijā vajadzētu izskatīties. Valstiskā līmenī jau gadu desmitiem neesam varējuši pavirzīties nostāk no Padomju Savienības uzstādījuma – vajag čempionus. Turpinām tiekties pēc medaļām, lai gan jāsāk būtu no otra gala – jārada apstākļi un iespējas, lai sabiedrība jau no bērna kājas būtu fiziski aktīva. Viens no absurdākajiem piemēriem – Rīgā joprojām nav normālas vieglatlētikas manēžas.
Te laikā un vietā būtu lietot latviešiem adresēto lietuviešu teicienu – “žirgo galvas”. Šī gan ir pirmā ziema, kad adekvātos apstākļos treniņu darbs var norisināties renovētajā Rīgas Nacionālajā sporta manēžā un uzsākta jaunās manēžas būvniecība Daugavas stadionā. Ir gaisma tuneļa galā. Gan ne Pārdaugavas iedzīvotājiem, bet – tie jau paši vainīgi, ka izvēlējušies aplamo krastu.
LOK Ģenerālajā asamblejā sporta sabiedrība nevairījās no kritikas savā virzienā par sašķeltību un vājumu, taču nolasāmā sāpe bija – ja mums būtu spēcīgāks lobijs politiskajās aprindās un vairāk naudas… Būtu vairāk olimpiešu un vairāk medaļnieku. Filozofijas maiņa bērnu sportā nav darba kārtībā, lai gan agrīnā specializācija ir liela aplamība, tāpat kā dzīšanās pēc rezultāta, vecāku ambīcijas.
Šie augoņi ir labi zināmi, taču nav ķirurga, kurš spētu paņemt rokā skalpeli un izgriezt jeb paskatīties uz sportu kā sociālu aktivitāti. Mums katra sporta skola bērnā redz naudu, tāpēc jau līdz desmit gadu vecumam ir trīs četri treniņi nedēļā un vēl spēles – lai viņš, nedod Dievs, nepaskatās uz kādas citas nodarbes pusi.
Ģenerālās asamblejas noslēgumā LOK prezidents Žoržs Tikmers jauši vai nejauši, bet izmeta frāzi, lai biedri neformāli paceļ rokas, kurš atbalstītu viņa ideju visu sporta pārraudzību īstenot zem LOK karoga.
Lielu atbalstu nevarēja nolasīt. Tikmers joprojām nav ticies ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu, tādējādi neizbrīna, ka, no vienas puses, politiķe sporta jomā maldās trijās priedēs (stāsts par pabalsta apturēšanu riteņbraucējiem un tenisistiem) un, no otras, ka sporta federācijas pēc aizvadīta gada ceturkšņa ir neziņā par valsts finansējumu.
