Ilmārs Stūriška: Ministrei Šuplinskai sports bija un joprojām ir neskaidra joma 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sporta prioritāšu jautājums Latvijā cilāts daudzus gadus, galvenokārt gan fanu vidū, un pēc dažādām neveiksmēm arī sporta cilvēki sprieduši, sak, latvieši grib nodarboties ar teju simt sporta veidiem un valsts to arī atbalsta, bet īsti konkurētspējīgi neesam nekur.
Leiši veda olimpiskās medaļas basketbolā, igauņi krāja cēlmetālus distanču slēpošanā. Latviešiem nekas cits neatliek kā gavilēt par astoto vietu hokejā…
Politiķu un nozares vidū tematika allaž apieta ar līkumu, jo – tā ir ērtāk, demokrātiskāk. Dienas kārtībā temats tika izvilkts pēc 13. Saeimas vēlēšanām, kad Izglītības un zinātnes ministrija nonāca Jaunās konservatīvās partijas pārziņā (IZM).
Ministrei Ilgai Šuplinskai sports bija diezgan neskaidra joma, un publiski teiktais norāda, ka migla nav izklīdusi joprojām. Toties partijai ir vēlme reorganizēt, revidēt – pārskatīt to, kā dzīvots līdz šim.
Pagājušajā gadā IZM tika izveidota darba grupa, kurai vajadzēja svērt un mērīt sporta veidus. No 18 tajā iekļautajiem cilvēkiem desmit saistīti ar ierēdniecisko līmeni, galvenokārt pārstāvot dažādas ministrijas. Pārējie – sporta organizāciju, federāciju vadītāji.
Ierēdņiem, ja neskaita tos, kas Šuplinskas padotie, interese par procesu esot maza, funkcionāri taustās un nav pārliecināti – vajag prioritātes, nevajag. Katrs ir no savas grupas, un savējie, protams, tuvāki. Bet, ja reiz ir politiskais uzstādījums, tad kaut kas jādara.
Pirmās tabulas ar prioritārajiem sporta veidiem attiecīgas arī izskatās – neloģiskas. Futbols ir ārpus desmitnieka, kurā iekļuvusi dambrete un sporta dejas.
Kamanu suņu sports ir priekšā riteņbraukšanai, bet bobslejs, skeletons un kamaniņu sports, kas valstij dod visvairāk medaļu starptautiskā līmenī, grozās ap trešā desmita beigām un ceturtā sākumu. To gan nav plānots apstiprināt, jo darbs turpinās.
Iespējams, vaina ir kritērijos, iespējams – tiem piešķirtajai procentuālajai vērtībai, bet šķiet, ka parametrus var mainīt pēc sirds patikas, taču objektīvu rezultātu būs grūti iegūt. Jānosaka izņēmumi, bet, ja tā nav precīza zinātne kā matemātika, viegli ievārīt putru.
Tā tikai no malas šķiet, ka ir viegli pateikt – basketbols, futbols, hokejs, vieglatlētika un vēl desmit sporta veidi mums vajadzīgi, pārējie var arī nebūt.
Ačgārni sanācis, ka, pieķeroties prioritāšu meklēšanai, IZM nemaz nav definējusi, ko tas praktiski nozīmēs. Pagaidām process nav piesaistīts finansēm, sak, uzvarētāji vai lielie sporta veidi varēs rēķināties ar brangāku budžeta daļu, bet mazajiem tālāk jāķepurojas pašu spēkiem.
Redzot pirmos darba rezultātus, tiek solīts, ka arī aiz svītras palikušajiem tiks saglabāts atbalsts. Tad kāda jēga noteikt prioritātes?
Latvijā ir 94 atzītās sporta federācijas, visām tiekot arī pie valsts budžeta naudas. Bāzes finansējums ir viens tūkstotis gadā, papildus piešķir saskaņā ar dažādiem kritērijiem, nepilna puse no organizācijām tiek arī pie valsts kapitālsabiedrību ziedojumiem. Summas ir sākot ar diviem trim tūkstošiem eiro beisbolam, raketlonam, džiudžitsu, sporta jogai.
Taču ir arī federācijas no mazā gala, kam kontā ieripojis vairāk – aeroklubam šogad ir 35, kamanu suņu sportam – 28, makšķerētājiem – 14, biljardam – 17 tūkstoši. Kopā uz visiem sadalīts 1,1 miljons, tā ka taisnība ir arī tiem, kas uzsver – ja 30–40 sporta veidiem atņemsim 300 tūkstošus, lielie bagāti nekļūs.
Šādus datus uzrāda Latvijas Sporta federāciju padome, bet valsts finansējums tiek sadalīts arī no citām sporta organizācijām. JKP nupat pieķērusies arī šai sadaļai, rediģējot Latvijas Olimpiskās vienības funkcijas.
