Sporta pils dārzi: no drūmiem gruvešiem par oāzi, kur saimnieko rīdzinieki 20
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Bijušās Sporta pils teritorija bija gaužām tukša, tumša un drūma. Līdz brīdim, kad zaļi domājoši un progresīvi cilvēki īstenoja projektu “Sporta pils dārzi” un pilsētas centrā ienāca pavisam jaunas vēsmas. Drūmā aina ieguva košas un priecīgas krāsas: nu teritorijā atrodas 140 urbānie dārziņi, kuros saimnieko rīdzinieki. Projekts guvis arī starptautisku atzinību – kļuvis par vienu no šāgada Eiropas pilsētu publiskās telpas prestižās balvas finālistiem.
“Projekts patiesībā radās egoistisku iemeslu dēļ,” stāsta “Sporta pils dārzu” idejas autore un kuratore Renāte Lagzdiņa. Viņa vēlējusies savu dārziņu, taču neatrada neko sev piemērotu: “Sapratu, ka neizbraukāšu, piemēram, uz Lucavsalu tik bieži, lai varētu dārziņam veltīt visu nepieciešamo laiku un uzmanību. Biju nesen atgriezusies no studijām Ņujorkā, kur ir ļoti daudz šādu urbāno dārziņu. Tas kaut kā iesēdās zemapziņā.” Sākās pandēmija, un, kā jau mēs visi, arī Renāte daudz laika pavadīja mājās, skatījās pa logu, līdz saskatīja Sporta pils teritoriju: “Varbūt, ka dārziņu sev varētu ierīkot tur?
Teritorija ir liela, tāpēc vietas pietiktu ne vienam dārzam vien.” Tā nu Renāte spēlējās ar šo ideju, līdz tā kļuva par realitāti. Un ne viņai vien šis projekts ir nozīmīgs – sākumā projekta veidotāji cerēja piesaistīt kādus 30 interesentus, bet beigu beigās teritorijā atrodas veseli 140 privāti dārziņi. Katram dārzniekam atvēlēta 12 kvadrātmetrus liela platība. Renāte skaidro, ka projektā ļoti būtiska ir pilsētvides estētika – lai teritorija saglabātu savu vienotību un arī izskatītos vienoti.
Dārziņu īpašnieki vēlējās tur pavadīt aizvien vairāk laika, rīkot piknikus, papildināt savus zemes gabaliņus ar dārza mēbelēm. Projektā iesaistītie ātri vien saprata, ka jābūt vadlīnijām, krāsām, estētiskajam kodam, lai nebūtu, tā sakot, par raibu. Vēl viens iemesls, kādēļ projekta autori uzskatīja, ka teritorijai vajadzīgs vienots rīcības plāns – līgums ar zemes gabala īpašniekiem ir tikai uz trīs gadiem jeb līdz 2023. gada septembra beigām. Visam ir jābūt mobilam, un ir jārada sajūta, ka projekts var šeit pārtraukt darbību jebkurā mirklī.
Kopības sajūta
Šis projekts ir izveidojis jaunu kopienu – apvienojas līdzīgi domājoši cilvēki, kuri var viens otru atbalstīt dažādos jautājumos. Renāte stāsta, ka kovida laikā viņa bieži aizdomājusies par vientuļiem senioriem: “Lasīju likumu par sniega tīrīšanu pie mājām, kurā bija atzīmēts, ka sniegu var netīrīt vientuļi seniori. Tātad tas jau ir termins, un tas man lauza sirdi. Aizdomājos, kā mums liek justies iespēja, ka esam kaut kam piederīgi, ka mums ir kaut kāda atbalsta sistēma – kaut vai kaimiņi, ar kuriem regulāri sveicināmies.”
Pārliecību par to, ka projekts ir nepieciešams un dod labumu sabiedrībai, Renāte guvusi arī laikā, kad sākās karš Ukrainā: “Es nekad iepriekš nebiju devusies protesta gājienā, bet toreiz bija sajūta, ka tas ir jādara. Es nezināju, kā to darīt, ko teikt… Un savās pārdomās jutos ļoti vientuļa. Tad projekta “Facebook” lapā ierakstīju ziņu, ka vēlos doties gājienā, un jautāju, vai kāds negrib man pievienoties. Savācās krietns pulciņš cilvēku – bija plakāti, dziesmas. Tajā brīdī sapratu, ka tā ir kopiena, kas atbalsta un motivē. Cilvēki var šo kopības sajūtu uzreiz nesajust, taču pēc lielajām talkām daudzi atzīst, ka agrāk teritorija ap Sporta pili bija diezgan drēgna, bet tagad, pateicoties projektam, daudzi viens otru iepazīst, sveicinās. Ir pilnīgi citāda sajūta par apkārtni, kurā dzīvo.”
Mācās lieli, mācās mazi
Agnese Puriņa ir viena no kopienas dalībniecēm, kura šeit kopj savu dārziņu. Par projektu uzzinājusi platformā “Facebook”: “Tā kā esmu vietējā jau 30 gadus, šķita ļoti interesanti uzzināt, kas notiks šajā pamestajā centra kvartālā. Vēlāk parādījās vairāk informācijas, kā arī iespēja piedalīties lielajās talkās. Apmaiņā pret čaklu talkošanu kā lielā balva tika piedāvāti dārziņu zemes gabaliņi.”
Lai veiksmīgi iekļautos kopienā, aktīvi jāseko līdzi projekta jaunumiem, jāiesaistās dažādos procesos: “Ir noteikta maksa par teritorijā novietotajām dārza kastēm, komunālie izdevumi – ūdens, elektrība, “Toitoi” labierīcības, kopīga melnzemes iegāde un, protams, katra dārznieka laiks un darba spēki, jo rīkojam gan lielās, gan mazās talkas, kuru laikā paveicam darbus, lai uzturētu kopīgo teritoriju. Piemēram, vasarā pastāvīgi pļaujam lielo ieplaku, pēc tam ir jāgrābj un jānes zāle uz komposta kaudzēm.
Darba ir daudz ne tikai savos dārziņos – regulāri tiek rīkotas arī sapulces, kuru laikā dārznieki spriež par nepieciešamajiem darbiem un teritorijas uzlabojumiem. Novēršam nepilnības, un pie vārda tiek jebkurš no dārzniekiem. Visiem ir iespēja dalīties ar savu viedokli un ieteikumiem.”
Agneses motivācija ir viņas bērni – galvenais iemesls, kāpēc dārziņš vispār ierīkots: “Mana dārziņa lielums ir pats minimums – trīs kastes, pašā zemākajā līmenī, jo galvenokārt vēlos, lai bērni paši varētu aprūpēt šo dārziņu, izaudzēt izvēlētos dārzeņus un puķes, visu aplaistīt, izravēt nezāles un baudīt sava darba un rūpju augļus. Tā kā mums nav lauku, dārzniecība līdz šim viņiem bija sveša pasaule. Negribu, lai bērni domātu, ka tomāti un zirņi aug veikalā.” Par labu motivācijas devu Agnese saka paldies arī visiem sava dārziņa kaimiņiem, kuru dārzos atrodami visskaistākie un košākie augu valsts pārstāvji: “Katrs dārzs ir tik atšķirīgs un skaists. Ik reizi, ejot uz un no sava dārziņa, eju par pussoli lēnāk, lai izbaudītu skaistumu visapkārt.”
Augt un attīstīties
Agnese atzīst, ka dārza darbos ne vienmēr iet gluži tā, kā gribētos – ir arī dažādas neveiksmes un kuriozi atgadījumi: “Kļūdāmies visu laiku, nemākam ieaudzēt pat laikus dēstītus salātus un dilles. Pagājušajā gadā izauga tikai loki un pāris pļavas puķu. Bet no savām kļūdām cenšamies mācīties – šogad atklājām, ka mums vislabāk aug Vidzemes tirgū iegādātie pusgatavie ķiršu tomāti, kā arī puķes, kas nopirktas jau ar pumpuriem.
Zemenes arī pirkām jau ar ziediem.” Klausoties Agneses bēdu stāstos, palīgā metusies viņas draudzene un kaimiņiene Anete: “Viņa ar lielu entuziasmu nāca mums talkā, cerot, ka spēsim ar divkāršu spēku uzburt savu pilsētas dārzu un vasaras viducī gatavosim salātus, kurus laiski ēdīsim, sēžot kvartāla oāzē, taču lielie plāni tā arī palika sapņu līmenī, kad redzējām, ka mūsu dārznieču “talants” ir par “zaļu””. Laikam jāsāk lasīt dārza žurnāli, nevis žurnāli dārzā.”
Tas ir projekts, kuram nav ne gala, ne malas – tā uzskata Agnese. Viņa ir pārliecināta, ka “Sporta pils dārzi” ir lieliska ideja, kurā ieguldīts milzīgs darbs: “Daudzi cilvēki ir likuši savas galvas kopā, lai padarītu šo neveiklo centra caurumu par kaut ko tik šarmantu un neparastu. Dārziem izstrādāts pat savs stila kods un grāmata, pēc kuras var iegādāties ekstra preces: galdiņus, krēslus un papildu puķu podus. Tā, lai viss ir skaisti saskaņots un neveidojas skats, kāds bieži redzams piepilsētas mazdārziņu teritorijās.”
Projekta autore Renāte uzskata, ka kopiena saglabāsies un ideja turpināsies arī pēc tam, kad projekts būs beidzies. Iespējams, kāds cits vēlēsies turpināt iesākto. Un pat ja ne, projektā iesaistītie vienmēr paliks par tuvākiem vai tālākiem draugiem.
Tāpat jau šobrīd, iedvesmojoties no “Sporta pils dārziem”, radušies citi, līdzīgi projekti: “”Sporta pils dārzi” noteikti nemērķē attīstīt citas teritorijas Rīgā, jo uzskatām, ka tas ir jādara katra konkrētā rajona un apkaimes iedzīvotājiem, jo tieši viņi vislabāk zina, kas šajā vidē ir nepieciešams un ko iedzīvotāji vēlas tur redzēt. “Sporta pils dārzi” vienmēr būs atvērti sniegt konsultācijas un dalīties pieredzē ar citu projektu īstenotājiem, kuri vēlēsies attīstīt degradētas teritorijas Rīgā vai citviet.”
Uzziņa
• Sporta pils dārzos ir 140 individuāli dārzi, visi no tiem ir aizņemti.
• Publiski dārzus var apskatīt katru nedēļu no ceturtdienas līdz svētdienai laikā no plkst. 12.00 līdz 22.00. Teritorijā ir arī kafejnīca.
• Projekts “Sporta pils dārzi” kļuvis par vienu no Eiropas pilsētu publiskās telpas prestižās balvas finālistiem. 2022. gadā šai balvai pieteikti 328 projekti no 35 Eiropas valstīm. No iesniegtajiem projektiem starptautiska profesionāļu žūrija atlasījusi 25, viņu vidū arī pieci finālisti, kuri piedalīsies projektu prezentācijās 14 .–15. novembrī Barselonā, kur tiks paziņots šā gada uzvarētājs.
