Sporta kameras ne tikai sportam. “LA” salīdzina dažādus modeļus 2
“GoPro” kā sporta kameru (angļu val. “action camera”) uzvaru gājienu aizsācēju un nišas karali ne uz brīdi negribētos saukt par kompāniju, kam būtu jāuztraucas par savu vietu tirgū. Taču 2016. gadu kompānija nebūt nevar nosaukt par veiksmīgu – ciesti 373 miljonu dolāru lieli zaudējumi. Tomēr gada beigas kompāniju paglāba no vēl dramatiskākiem zaudējumiem – jaunākās “Hero 5 Black” un “Hero 5 Session” uzrādīja ļoti labus pārdošanas rādītājus, pat neskatoties uz augstajām cenām. To labi izmanto ķīniešu kopijas vai citu kompāniju krietni lētākie aparāti. Tieši tāpēc manās rokās izmēģinājumam nonācis gan “LMT” veikalos nopērkamais pats attīstītākais “GoPro Hero 5 Black”, gan “Bites” piedāvātais itāļu kompānijas “Nilox” krietni lētākais ražojums “EVO 360”, kas ir kompānijas viena no labākajām kamerām.
Labumu pārbagātība
Ko esmu saņēmis? Ja runājam par “Hero 5 Black”, tad tā ir teju pati pilnība – faktiski visu iepriekšējo “GoPro” labāko tehnisko īpašību salikums – 4K izšķirtspējas video uzņemšana (līdz 30 kadriem sekundē), iespaidīga 12 megapikseļu kamera, ūdensnoturība, skārienjutīgs krāsainais ekrāns, automātiskā attēla un video stabilizācija un daudz kas cits. Tomēr mazītiņā, 118 gramus smagā kamera, kuru pavisam vienkārši var pieslēgt pie velosipēda stūres vai ķiveres, maksā 429 eiro, kas ir neticami augsta summa ierīcei. Tomēr tā ir nišas produkts – primāri ekstrēmo sporta veidu mirkļu iemūžināšanai.
Šajā ziņā 199 eiro vērtais “Nilox EVO 360” ir krietni kārdinošāks. Taču arī švakāks. Nākas iztikt ar mazu, melnbaltu displeju, kurā krāsainas un skārienjutīgas bildes vietā ir vien daži rādītāji – nekam citam tur vietas vairs nav. Līdz ar to fotografēt vai uzņemt video ar “Nilox” mirklī, kad ierīce ir rokās, ir kā laimes spēle – neredzi, vai pirksti ir priekšā kamerai vai kamera vērsta vēlamajā virzienā. Acīmredzot izstrādātāji uzskata, ka sporta kamerai jāpilda tikai tie uzdevumi, kuru dēļ tā dzimusi, – piemēram, lai atrastos uz galvas virves lēkšanas laikā. Kas ir absolūti pamatots arguments.
Otra pārsteidzošā lieta – apaļās 360 grādu kameras dēļ (kam tā domāta?) arī video jūsu iemīļotajā video failu atskaņotājā būs apaļš, nevis ierastajā formātā, ko es vienkārši nespēju izprast. Trešais vājums, kas mani pārsteidza arī ar “GoPro,” ierīcēm nav nekādu iebūvēto atmiņas karšu – jāmeklē pašam sava “MicroSD” karte, kura turklāt nedrīkst būt nekāda lētā, jo, piemēram, “GoPro” augstākās izšķirtspējas video tiek ierakstīts ar ātrumu 60 mb/s un atmiņas kartei tam jāspēj turēt līdzi.
Bet “Nilox” ir arī labas lietas, piemēram, iespēja ierīci kontrolēt ar viedtālruni, kurš ir kā krāsainā displeja aizvietotājs. Diemžēl brīžiem kamerā iebūvētais “Wi-Fi”, ar kura palīdzību abas ierīces var savienot, nestrādā, kā nākas – varbūt vajadzēja tomēr izmantot “Bluetooth”. Dīvaini, ka mirklī, kad abas ierīces ir savienotas, vairs nav iespējams manuāli kontrolēt kameru ar podziņām, kas uz tās atrodas, – tālrunis pilnībā pārņēmis kameras darbību. Protams, arī “GoPro” lielajā cenā iekļāvis savienojamību gan ar “Wi-Fi”, gan ar “Bluetooth”. Saslēgšanās process varētu būt vienkāršāks, taču strādā viss labi. Aktīvā lietošanā abu aparātu akumulatoru izturība ir zema – burtiski pāris stundu. Taču vienām kalnu riteņbraukšanas sacensībām vajadzētu pietikt.
