Ilmārs Stūriška: Politiķi šauj garām biežāk nekā mūsu biatlonisti, bet vai tāpēc sportistam “Facebook” jādalās ar sazvērestību teorijām? 20
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no Latvijas sporta etaloniem sociālajos tīklos jau ilgstoši rāda savu izpratni par sabiedrībā notiekošo – it kā nekas tāds, tikai teju katru dienu “Facebook” padalās ar kādu ziņu, foto, video – piemēram, ka cilvēki baidās vakcinēties; par rindām pie veikaliem; ierobežojumu nejēdzību; vēršanās pret Arti Pabriku par vakcinēšanās prasību Nacionālajos bruņotajos spēkos; aicinājums atkāpties Krišjānim Kariņam un Danielam Pavļutam.
Rullēju uz leju un skatos. Tieku līdz senākiem ierakstiem un secinu – ja neskaita dažas privāta rakstura lietas, visi ieraksti tikai par to, kas vedina domāt, ka valdības lēmumi ir slikti, nepareizi.
Šis piemērs liecina, ka sportisti ne vienmēr apzinās, ka ir autoritātes zināmai daļai sabiedrības un ar savu rīcību iespaido uzskatu, attieksmes veidošanos. Tas ilgākā laika posmā nosaka arī auditorijas uzvedības modeli.
Protams, katram ir savs viedoklis, redzējums. Procesus vajag vērtēt, un politiķus var kritizēt, viņi šauj garām mērķiem biežāk nekā mūsu biatlonisti, regulāri nojaušams, ka lēmumiem pāri ir savas un dažādu grupējumu intereses.
Uz to grūti noskatīties vienaldzīgi, īpaši tik nenoteiktā situācijā, kādā esam nu jau gandrīz gadu, – trauksmainā, sarežģītā, nezināmā.
Taču šis vienlaikus ir arī laiks, kad no grāvja varēsim izkāpt tikai kopīgiem spēkiem, katram izdarot visu no sevis atkarīgo.
Turpinu vētīt sportista profilu – ir vesela virkne ierakstu no sazvērestības teoriju sērijas, kur viss tiek pagriezts ziņas izplatītājiem vēlamajā virzienā, lai vairotu satricinājumu sabiedrībā.
500 eiro pabalsts ģimenēm par katru bērnu – skaidrs, ka tas ir populistisks lēmums, bet tomēr pozitīva vēsts daudziem tūkstošiem ģimeņu. Par to viņš nav dalījies ar saviem sekotājiem.
Un nav neviena ieraksta, kur būtu atsauce uz mediķiem, zinātniekiem, nevienas ziņas, kas vērstu uz atbildīgu rīcību, sapratni, iecietību. Kaut vai – motivāciju uzturēt sportisko formu un psiholoģisko līdzsvaru ar treniņiem ārā.
Neviena ieraksta, kur būtu sportista paša domas, kā dzīvot, kā būt. Tikai dalīšanās ar citu vēstījumiem, nepārbaudot, vai tā patiesība, puspatiesība vai meli.
Piemēram, par mirstību – ka pērn līdz decembrim no gripas un pneimonijas Latvijā aizgājuši vairāk nekā 300 cilvēku, bet no Covid-19 – divas reizes mazāk.
Sak, ko tā valdība mums te mālē acis, par muļķiem uzskata, neļauj strādāt. Šīs tabuliņas bez papildu skaidrojumiem reizēm nav pat plika graša vērtas, bet daudzi to dēļ vīrusu uzskatīs par izdomātu problēmu.
Kāds ir šī konkrētā atlēta vārds – tas ir otršķirīgi. Ne viņš vienīgais tāds.
Sociālie tīkli iezīmē jaunu laikmetu komunikācijā, pamet tik skaistu virsrakstu, pāris ciparus, ietērp asprātīgā formā.
Tas piesaista uzmanību – dalies, spied “patīk” un tik rullē ekrānu uz leju. Sportisti pieraduši ieguldīt smagu fizisku darbu savu mērķu īstenošanā.
Pieķeroties pie viedierīcēm, mazliet jāiedziļinās, kādu vēsti tu nodod saviem sekotājiem, faniem. Ja nav laika vai negribas – lūdzu, labāk nedalies. Ne velti jau senči teikuši, ka runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts.
