Spoku trepes mežu biezokņos: kas šajās vietās kādreiz atradies? 0
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzās valstīs ne tikai kultūras un arhitektūras pieminekļu vai nacionālo parku teritorijās, bet arī vienkārši dziļi mežos sastopamas dīvainas vientulīgas akmens trepes, no kurām daudzas uzslietas pirms vairākām tūkstošgadēm, bet citas – gluži nesen.
Taču visas šīs būves vieno noslēpumainības oreols, jo vairākumā gadījumu nav pat aptuveni zināms: kas šajās vietās atradies agrāk, kurš tik tālu no civilizācijas – meža vidū – sadomājis kaut ko būvēt, un kāpēc no visa pārējā līdz mūsdienām saglabājušās tikai šīs akmens trepes?
Etrusku akmens trepes mežā
Viena no vissenākajām neparastajām šāda veida trepju būvēm ir etrusku piramīda Itālijā. Šī būve iezīmīga ar akmenī cirstiem pakāpieniem vienlaikus no vairākām pusēm, tās uzbūvēšanas laiks ir aptuveni 700. – 400. gadi pirms mūsu ēras, un mūsdienu pētnieki izteikuši pieņēmumu, ka šis bijis ļoti savdabīgs upurēšanas altāris.
Lai to tagad atrastu, pietiekami ilgi jāiet kājām pa Bomarco mežu, un tas varētu liecināt, ka tā savulaik bijusi ļoti slepena, ne gluži visiem zināma vieta. Visdrīzāk, tieši tāpēc to arī atklāja salīdzinoši nesen – 1991. gadā, bet pētījumi tajā sākās vispār tikai 2008. gadā.
Savdabīgi šķiet arī tas, ka šis akmens komplekss gan pieskaitīts etrusku civilizācijai, lai gan realitātē tas dīvainā kārtā tomēr ļoti līdzinoties maiju kultūras produktam. Un, lai arī tā oficiālais nosaukums ir “Piramīda”, patiesībā šim objektam nav piramīdas formas: nezināmie senatnes amatnieki ļoti līdzeni notēsuši milzīgā megalīta malas un vairākās tā pusēs izcirtuši pakāpienus.
Trepes Kambodžas džungļos
Kambodžas provinces Siemreapas džungļos paslēpušās 600 metrus garās un liānām aizaugušās akmens trepes ļoti akurāti aizvijas pa Pnom Kulen kalna nogāzi. Šīs būves nosaukums ir “Pleu Cere”, lai gan to mēdz izmantot faktiski tikai arheologi. Par tās uzbūvēšanas laiku pieņemts uzskatīt 9.–13. gadsimtu, taču saistībā ar to, ka joprojām nav ne mazākās sajēgas par kultūru, kura kaut ko tādu būtu uzbūvējusi, šie laika rāmji ir ļoti nosacīti.
Pnom Kulen kalnā vēl atrodas arī senās pilsētas Mahendraparvatas drupas, tāpēc viena no versijām pauž, ka trepes varēja būt ceļš uz šo pilsētu. Tostarp kalnā ir arī senas akmenslauztuves, kurās savulaik ieguva izejmateriālu kambodžiešu brīnumpils Angkor Vat būvniecībai. Tāpēc šīs noslēpumainās trepes varētu būt uzbūvētas 12. gadsimtā, lai kalpotu kā ceļš strādniekiem uz akmenslauztuvēm.
Šerijas kundzes nama trepes
ASV pavalsts Ņūhempšīras meža biezoknī, ne pārāk tālu no pilsētas Česterfīldas, arī atrodas kādas noslēpumainas akmens trepes. To ārējais izskats liek domāt, ka tā katrā ziņā ir ļoti sena būve, lai gan esot gluži precīzi zināms, ka tā uzbūvēta 20. gadsimta 20. gados. Ideja piederējusi franču dziedātājai Antuanetei Šerijai, kura gribējusi sev ekstravagantu “pili”, ko varētu izmantot kā vasaras namiņu.
Neskatoties uz salīdzinoši pieticīgajiem izmēriem, māja tomēr sanāca itin iespaidīga. Jo sevišķi labas bija lielās akmens trepes, kas izgatavotas atbilstoši viduslaiku tradīcijām, izdekorētas ar romiešu arkām un veda uz “pils” otro stāvu. Un šajā namā Šerijas kundze rīkojusi skaļas un greznas viesības. Taču laika gaitā ienākumi strauji kritušies, tāpēc viņa vairs nespēja uzturēt savu “pili”. Bet 1962. gadā tur bija vēl arī liels ugunsgrēks, kā rezultātā franču dziedātājas Šerijas “vasaras māja” pilnībā nodega. No visa pāri palika tikai akmens trepes un pamati.
Mūsdienās Šerijas kundzes akmens trepes ir ļoti populārs tūrisma objekts, un ļaudis speciāli atbrauc, lai nofotografētu sevi tieši uz šīm pamestajām trepēm. Daudzi pauduši, ka uz tām izjutuši dīvainas un noslēpumainas sajūtas. Un laikam var piebilst, ka vēl joprojām neesot noskaidrots postošā ugunsgrēka izcelšanās iemesls.
Pazudušie un trepes
Pēddzinis vārdā Torkiks, kurš nodarbojies ar Filipīnu džungļos pazudušu cilvēku meklēšanu, reiz kādu kārtējo meklējumu laikā džungļos uzdūries divām trepēm, kas veda kaut kur augšup. Vienas bija izgatavotas no akmeni imitējoša materiāla un izdekorētas sarežģītiem ornamentiem, otras – no īsta akmens.
Citkārt Torkiks nekad nesāktu ne pa vienām no šīm trepēm rāpties uz augšu, taču tieši tajā mirklī viņam pieskrējis klāt dīvaini uzbudināts un agresīvs suns, kurš acīmredzami bija pieradis dzīvot savvaļā, tāpēc Torkiks ātri uztrausies pa vienām no trepēm. Tur viņš bija spiests uzkavēties vairākas stundas, kamēr suns beidzot aizskrēja prom. Torkiks nokāpa zemē un atgriezās meža reindžeru bāzē.
Taču tur visi viņā noraudzījušies neviltotā pārsteigumā. Tad kāds paskaidroja, ka vispār jau Torkiks sen esot atlaists un neviens neesot zinājis, kur viņš meklējams. Bet tagad, kad pagājuši pieci gadi, viņš pēkšņi uzrodoties…
Vēl kāds cilvēks, kurš pagājušā gadsimta 40. gados strādāja par dzīvnieku infekcijas slimību speciālistu, vēstījis savu līdzīgo stāstu. Reiz viņš uzaicināts piedalīties projektā kādā lauku apvidū. Lielāko daļu laika speciālists mitinājies meža nometnē, un citi projekta darbinieki bija informējuši, ka mežā redzējuši dīvainas trepes, kas varētu būt palikušas pāri it kā no nodegušām mājām un kuras tostarp izdalījušas arī reti sastopamas frekvences skaņas.
Kādā reizē pētnieki bija ierīkojuši savu nometni aptuveni 30 metru attālumā akurāt tieši no tādām dīvainām trepēm. Bet no rīta viņi konstatēja, ka trepes neparastā veidā pazudušas. Tajā vietā, kur tās atradās vēl iepriekšējā vakarā, bija atrodams tikai pārogļojies plankums, kas liecināja, ka tur kaut kas sadedzis.
Pēc dažām dienām pētnieki gan atkal ieraudzīja šīs trepes, taču tagad tās bija pārvietojušās vismaz 50 metru attālumā no tās pašas nometnes. Viņi mēģināja paņemt paraugus, nošķeļot no trepēm kādu skaidiņu, taču tas nekādi neizdevās, jo materiāls šķita cietāks par akmeni. Bet vēl pēc nedēļas šīs trepes pazudušas, šķiet, uz visiem laikiem, tajā apvidū vairs neparādoties…
Baisās spoku trepes Zviedrijā
Citā gadījumā divi zviedru studenti pārgājiena laikā mežā iznāca kādā pļaviņā, kuras vidū atradās dīvainas trepes, kas nepārprotami veda uz “nekurieni”. Brīdi apsvēruši situāciju, gājēji izlēma rāpties pa trepēm augšā, lai noskaidrotu, kas tad atrodas tām galā.
Tajā brīdī, kad viņi atradās jau uz pēdējā visaugstākā pakāpiena, abi sadzirdēja spēkā pieņemamies baisu un neparasti spalgu kliegšanu, kas pat nedomāja apstāties. Puišus pārņēma panika, viņi burtiski noripoja lejā pa trepēm un metās bēgt. Kad pēc mirkļa viņi apstājās, lai atvilktu elpu, viens sajuta, kā pēkšņi kāds no aizmugures uzliek roku uz pleca. Strauji apcirties apkārt, viņš neko neieraudzīja. Otrs ceļabiedrs stāvēja krietni patālu un neko tamlīdzīgu izdarīt nevarēja. Turklāt šo sajūtu izbaudījušais skaidri sajuta, ka pieskāriens bijis neaprakstāmi baiss un kaut kā īpaši netīkami auksts…
Slepkavīgās trepes
Un vēl kāds jauns cilvēks tīmeklī dalījies pastāstā par saviem piedzīvojumiem, kurus pieredzējis, pildot dabas parka uzrauga pienākumus. Reiz viņš kopā ar kādu no vecākajiem kolēģiem meža biezoknī uzdūries vientuļām koka trepēm. Abi sapratuši, ka tas tomēr ir kaut kas ļoti neparasts, tāpēc vecākais biedrs nolēmis uzkāpt pa pakāpieniem, cik nu vien augstu var.
Aizkļuvis līdz pēdējam pakāpienam, viņš gluži nejauši pieskāries blakus augošā koka zariņam, un tobrīd zibenīgā acumirklī kaut kas vienkārši nocirta viņa rokai plaukstu. Turklāt abi redzēja, kā tā turpat vien zemē nokrita, taču vēlāk nekādi nespēja to atrast, savukārt nopietni cietušais teju vai nāvējoši noasiņoja, kamēr jauneklis sarūpējis palīdzību.
Turklāt zīmīgi, ka neilgi pēc šā notikuma tajā pašā parkā kāds cits reindžers arī uzdūrās kādām noslēpumainām trepēm, sastopot pie tām vientuļu tūristi, kura jau bija izlēmusi uzkāpt augšā pa šīm trepēm. Viņa to arī izdarīja, un nekas ar viņu tur nenotika. Taču tad, kad viņa nokāpa lejā, sieviete pēkšņi nokrita zemē bez dzīvības pazīmēm. Jau tajā pašā dienā patologanatomi konstatēja, ka sieviete mirusi no aortas plīsuma jeb aneirismas…
