Elīna Kolāte: Spoku tīklos mirst zivis 0
Spoku tīkli ir zvejas rīki, kas dažādu iemeslu dēļ paliek ūdenstilpēs pēc darba dzīves beigām. Tie tiek vai nu nozaudēti, norauti vai vienkārši atstāti, jo to izvilkšana ir dārgāka par pašu tīklu.
Kaut arī šie rēgi vairs nesniedz nekādu labumu – neviens ar tiem negūst lomu –, tajos turpina iepīties zivis un atsevišķos gadījumos arī cilvēki. Vidēji tīkla ķertspēja saglabājas aptuveni divus gadus, un no visiem jūru piesārņojošiem atkritumiem aptuveni 10% ir tieši dažādi zvejas rīki, kas aizgājuši neceļos.
Šobrīd Pasaules dabas fonds (PDF) Latvijā ar “Coca-Cola”, Latvijas Vides aizsardzības fonda un vietējo pašvaldību palīdzību medī spoku tīklus – brauc uz Latvijas ezeriem un ar speciālu, lielam grābeklim līdzīgu ierīci mēģina izcelt no ūdens zvejas rīkus, kas tur atrodas bez jebkādas jēgas. Jūrās un ezeros spoku tīkli nokļūst dažādu iemeslu dēļ. Ja jūrā tie parasti saplīst, tad ezeros pie vainas visbiežāk ir maluzvejniecība. Maluzvejniekam ir svarīgi, lai viņa tīklu neviens nepamanītu, tāpēc tas rūpīgi jāpaslēpj. Un citreiz sanāk noslēpt tik labi, ka zvejnieks pats to vairs nevar atrast. Iespējams, ja mazliet vairāk pacenstos, izdotos to dabūt rokā. Taču maluzvejnieks nevar atļauties ilgi ķēpāties pa ezeru, jo kāds viņu var pamanīt. Turklāt, ja tiek izmantots lēts ķīniešu plastmasas tīkls, tad trīs eiro šurpu vai turpu – kāda gan tur starpība?
Nav tā, ka PDF uz savu roku braukā pa Latvijas ezeriem un ceļ ārā tīklus. Tas būtu bīstami ne tikai reputācijai, bet arī naudas makam – ja inspektors to ieraudzītu, tad viņam būtu pamats ticēt, ka šie ļaudis paši ir maluzvejnieki. Tālab talkā nākušas pašvaldības un to inspektori. Pērn Pārgaujas novadā atrasti ap 50 metriem tīklu. Tas bija gana, lai saprastu, ka ir vērts kampaņu turpināt un paskatīties, kāda situācija ir citur Latvijā. Šovasar apsekoti ezeri Limbažu un Dagdas novados, bet līdz rudenim plānots pārbaudīt ezerus gan Zemgalē, gan Kurzemē, gan Pierīgas reģionā.
Šogad Dagdas novadā, Ežezerā arī tika izvilkti vairāki desmiti metru tīklu. Tomēr nevaram pārmest ezera apsaimniekotājam slinkumu vai neizdarību – Latgalē ir ļoti daudz ezeru, bet relatīvi maz iedzīvotāju. Protams, palielināt inspektoru kapacitāti šeit ir ļoti grūti. Tālab sevišķi svarīga ir sabiedrības iesaiste. Ikvienam, kurš ierauga aizdomīgu tīklu vai kādu indivīdu, kurš zaglīgi cilā tīklus, būtu jāziņo atbildīgajām institūcijām. Svarīgi ir tieši ziņot, nevis pašam kaut ko vilkt ārā – tādā gadījumā var sanākt, ka tieši tajā brīdī uzrodas inspektors, kas nospriestu, ka atbildīgais palīdzētājs pats ir maluzvejnieks. Un ar tīklu rokās vai laivā varētu būt grūti pierādīt, ka vēlējies tikai palīdzēt.
Labā ziņa ir tā, ka sabiedrības līdzdalība un nosodījums pret maluzvejniekiem pieaug. Šķiet, ka aizvien vairāk un vairāk saprotam, ka maluzvejniecība ir vienkārši ļoti ienesīgs nelegālais bizness, nevis dažas zivtiņas, kas noķertas paša patēriņam vai dzimšanas dienas svētku galdam. Tas, ka cilvēki par tīkliem ziņo aizvien vairāk un vairāk, ir ļoti cerīgi. Bet ir vēl viens veids, kā palīdzēt – nepirkt maluzvejnieku lomu. Protams, uz zivs nav rakstīts, ka tā zvejota nelegāli. Tomēr, ja kāds piedāvā nopirkt svaigu lasi nārsta laikā, pilnīgi skaidrs, ka tas zvejots nelegāli. Tāpat arī citās sezonās nenāktu par ļaunu painteresēties, no kurienes zivtiņa nākusi. Protams, aizbraukt uz laukiem un tur sastapt kādu večuku, kurš piedāvā svaigu zivi, – tas ir ļoti romantiski. Tomēr ļoti iespējams, ka tā zvejota nelegāli. Ko es darītu tādā gadījumā? Paprasītu zvejnieka vārdu un telefona numuru, jo it kā citu dienu gribētu nopirkt zivi. Tad pārbaudītu, vai šādam zvejniekam ir zvejas licence. Un, ja nebūtu, jau iegūto “vizītkarti” nodotu Valsts vides dienesta vai municipālās policijas rīcībā. Ja tas būtu licencēts zvejnieks, tad atgrieztos pie viņa vēl un vēl, lai atbalstītu atbildīgu zveju.
