Neticami? Murgs? Kā situāciju Ukrainā vērtē Baltkrievijas iedzīvotāji 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Labi apzinos, ka pēc sava Baltkrievijas brauciena tur pieredzētā izklāstā šobrīd esmu tikpat lielās sprukās kā tie Minskā uzmeklētie un pat nejauši satiktie cilvēki, ar kuriem izdevās normāli aprunāties, tā sakot, bez jebkādām jau iepriekš novilktām sarkanām, baltām, zilām, dzeltenām vai jebkuras citas krāsas līnijām. Daudzi bija gatavi turpināt sarunu ar mani pat tad, kad pateicu, ka esmu žurnālists no Latvijas. Taču pārsvarā bija viens noteikums – anonīmi!
Informatīvajā telpā – viss otrādi!
Tas, kas notiek Ukrainā, mums saistās ar nepamatotu agresiju un karu, bet Baltkrievijā oficiāli to uzskata “tikai” par speciālo operāciju jeb ukraiņu nacionālistu apturēšanu, jeb “benderoviešu” iznīcināšanu, jeb “Rietumu fašisma atdzimšanas” novēršanu, jeb “krievu pasaules taisnīgo cīņu pret NATO agresiju”, jeb… Labi, neturpināšu šīs TV raidījumu propagandas pērles un epitetus, kas katru dienu, katru stundu tur birst kā no pārpilnības raga.
Tā kā vēl pirms Krievijas iebrukuma otrās fāzes pats pabiju Ukrainas armijas ierakumos Doneckas apgabalā, skaidrs, ka kara gaitas notikumiem sekoju līdzi bez atslābuma. Sākot no 24. februāra, manas ikdienas “vakara ziņu programmā” ir arī Rietumu krievu TV kanāls “Nastojaščeje vremja” un Ukrainas prezidenta Zelenska padomnieka Arestoviča apskati.
Ar visu to es godīgi atzīstu – nav viegli noturēties pretim tam propagandas devītajam vilnim, kas pār cilvēkiem veļas tur.
Kāds teiks – ir taču skaidri zināmi fakti. Jā, ir gan! Tikai tur šie fakti ir apgrieztajā spoguļattēlā. Piemēram, “Azovstaļ” rūpnīcā Mariupoles iedzīvotājus ukraiņu kaujinieki tur gūstā kā ķīlniekus dzīvajam vairogam, neatļaujot tos izvest pa Krievijas armijas nodrošinātajām izejām.
Savukārt Bučā un Irpeņā ukraiņu karavīri nogalinājuši simtiem iedzīvotāju, kuri izrādījuši atbalstu Krievijas armijai, utt., utt. Neticami? Murgs? Krievijas un Baltkrievijas iedzīvotāju lielākajai daļai tā ir patiesība, kurai tic.
Epizožu kaskāde viesnīcā
Pirmās dienas apmetos dīvainā viesnīcā, kurā TV nerādīja nevienu vietējo kanālu. Bija vairāki Krievijas, no kuriem tad arī kā inde nepārtraukti lija iepriekš minētie “fakti”, tad vēl Itālijas un pat Polijas kanāli ar Ukrainas karodziņu vai simboliku ekrānā.
Kā izrādījās vēlāk, padzīvojot arī citā viesnīcā, Baltkrievijas TV kanāli tomēr nav tik agresīvi – “speciālās operācijas” informācija ziņu blokos nebija kā pirmā un galvenā.
Gadījās redzēt, ka Baltkrievijas kanāli diezgan daudz izsakās, piemēram, par NATO mācībām un spēka demonstrāciju Polijā, kā arī Baltijā, pieminēja militāro bāzi Ādažos un citas nedraudzīgas izpausmes.
Atgriežoties pie minētās pirmo dienu viesnīcas, izskaidrojums par vietējo ziņu neesamību laikam ir ļoti vienkāršs – tur dzīvoja tikai ārzemnieki. Ja neskaita mani un varbūt vēl kādu, visi viesi bija no Krievijas. Tuvojās 1. un 9. maijs, kas ir brīvdienas arī lielajā kaimiņvalstī.
Šiem viesiem Minska piedāvā visplašākā spektra izklaides, sākot no labi saglabātā padomju mantojuma, Otrā pasaules kara monumentālām piemiņas vietām Minskā un tās pievārtē (“Slavas kurgāns” un “Staļina līnija”), beidzot ar kazino un citām “kapitālistu iestādēm”, kas arī Krievijas tūristiem gluži labi patīk.
Šajā sakarā pirmā epizode. Ēdamzālē pie blakus galdiņa brokasto divi jauni pāri no Sanktpēterburgas. Dāmas “Prada”, “Gucci”, “Piere Cardin” zīmolos, dalās savos iespaidos par nesen veiktajiem pirkumiem Milānā, piedzīvojumiem Venēcijā un Romā.
Vīru kārtas pārstāvji nopūšas: eh, kādu laiku tur laikam netiksim, būs jāiztiek kā tagad – ar Minsku. Nekas, dāmas ir optimistiskas, toties Āzija mūs tagad gaida, un cik tad ilgi tie Rietumi bez Krievijas iztiks.
Nākamā epizode viesnīcas SPA zonā. Divi veči normāli sēžam pirtī. Vārds pa vārdam, sarunas biedrs uzzina, ka esmu no Latvijas. O, jūs ko tur esat iedomājušies, ar saviem leģionāru gājieniem! Pret krieviem? Krievija ies līdz galam, sāksim ar Ukrainu un tad pie jums!
Tā sakot širmis ciet, kaut vai turpat pirtī līdz kautiņam.
Mazliet vēlāk citā vietā ar vienaudzi pavisam cita rakstura saruna: atvaļināts Krievijas armijas majors, pēc izglītības ķīmiķis. Dzīvojis Krimā, kur bijis savs uzņēmums, ar ko pēc 2014. gada gājis ļoti labi – pēc Krievijas salas aneksijas Krimā esošās sanatorijas bijušas pilnas, viņš ar savu uzņēmumu varējis labi pelnīt.
Bet tagad ar ģimeni dodas projām – sākumā uz Varšavu, tālāk it kā uz Gruziju. Kā? Viņam esot divas pases – arī Ukrainas. Ceļš tagad vaļā arī uz Rietumiem. Krimā un arī Krievijā vairs neatgriezīšoties.
Kādēļ? Atvaļinātais majors man stāsta, ka lielākā daļa no mums pat iedomāties nespējot, kas visu pasauli pavisam drīz sagaida. Viņš pats glābiņu atradis ezoterikā, iepriekšējā biznesā un privātajā dzīvē pārliecinājies, kā lietas sakārtojas, ja klausa garīgajam skolotājam, kas viņu tagad ved tālāk prom no Krievijas, pēc iespējas augstāk kalnos.
Adekvātie ļaudis
Viens brokastu rīts dīvainajā viesnīcā sākās ar pavisam nelāgu noskaņojumu. Sagadījās, ka pie viena galda sēdējām ar maskaviešu pāri. Pieklājīgi, inteliģenti, tādēļ neslēpu, ka esmu no Latvijas.
“Vai pie jums arī mašīnām ar Krievijas numuriem dur riepas tāpat kā Grodņā?” viņi uzprasa. Bet ar tādu toni un smaidu, kam konteksts – stulbai propagandai neticam. Pāris ar saknēm no Baltkrievijas, brīvdienās apciemo Minsku un senču dzimteni. Kaut kādā ceļvedī lasījuši, ka pierobežas pilsēta Grodņa patiesībā esot poļu nacionālistu pārņemta, tajā neciešot krievus un apskādējot viņu mašīnas.
“Bijām, redzējām, protams, ka muļķības” viņi saka. Es ieminos, ka vakar noskatījos Solovjova raidījumu, un man nav labi ap dūšu. “Nu, kas tad tādus raidījumus vispār skatās,” nosmej maskavieši. Kad mēģinu salīdzināt, vai Krievijas lielo pilsētu inteliģence nepieļauj tādu pašu situāciju kā 1933. gadā Berlīnē, maskavieši pilnā pārliecībā atbild – nē, tas neesot iespējams. Man esot jāsaprot, ka viņiem Krievijā ir divas armijas: regulārā un algotņi.
Ukrainā karojot tikai algotņi, tagad nāk zārki, bet neviens neprotestējot, jo tāds mēdzot būt algotņu liktenis.
Ja karā sūtīs viņu bērnus no obligātā dienesta vai notiks mobilizācija, Krievijas cilvēki visi būšot kājās un protestēs. Arī nekādas atombumbas neesot iespējamas – tukša draudēšana, jo visi taču saprot, ko tas nozīmē.
Man šķita cerīgi, ka tur netrūkst cilvēku, kuri tic vismaz šādai notikumu attīstībai. Kādā kafejnīcā pilsētā nejauši gadījās iepazīties ar sievieti, kura glezno senās Minskas ēkas, kas cauri laikiem un kariem izdzīvojušas līdz mūsdienām. Kafejnīcā bija viņas izstāde.
Minskas māksliniece Nadežda labprāt man izrādīja pilsētas centru, nozīmīgākās vietas ne tikai 1917. vai 1945. gadā, bet daudzus gadsimtus senākā Baltkrievijas vēsturē. Izrādās, ka savu draugu lokā viņa sazinās tikai baltkrievu valodā, kas, starp citu, esot daudz radniecīgāka ukraiņu, nevis krievu valodai. Savulaik mācījusies vienā no retajām Minskas skolām, kur visi priekšmeti pasniegti tikai baltkrieviski. Tiesa gan, šobrīd šī skola jau esot slēgta.
Lieki piebilst, ka Nadežda ir absolūti adekvāts cilvēks, ar kuru ir patīkami sarunāties par visiem tematiem. Pie šiem cilvēkiem, protams, pieskaitu arī savus radus, kurus gluži neticamā veidā milzīgajā pilsētā tomēr izdevās atrast.
Kaut gan… Tajā pašā Ukrainas jautājumā saprasties mēs nevarējām, tāpat man bija jāizskaidro tāds “delikāts” jautājums, kādēļ pie mums tagad uzskata, ka padomju laikā Latvija bija okupēta.
Kaut arī manai mīļajai māsīcai, kas bez jelkāda naida šo jautājumu uzdeva, viens dzimtas zars ir pilnībā latvisks un viņas vecmāmiņa Staļina laikā represēta.
Apslāpētajā demokrātijā atvērta ekonomika?
Baltkrievi turpina ražot traktorus, smagās automašīnas, šveiciešu uzņēmums “Stadler” tur komplektē vilcienus un metro, ķīnieši – “Geele” markas apvidus un elektromašīnas un, protams, ne to vien. Vairākos pilsētas maršrutos kursē vietējā “MAZ” rūpnīcā ražoti elektroautobusi. Cik moderna un atvērta ir Baltkrievijas ekonomika? Ko nopelna un kā iztiek baltkrievi ne tikai pilsētā, bet arī laukos? Par to – šo piezīmju noslēgumā nākamajā numurā.
