Neoficiālā komandējumā… pie radiem. Autobusi no Latvijas uz Baltkrieviju ir pārpildīti – dažkārt pasažieriem pat jāstāv kājās 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Baltkrievijas prezidents Lukašenko uz mēnesi atcēla vīzu režīmu ar Latvijas Republiku, pretēji mūsu valsts ārlietu ministra aicinājumam no 29. aprīļa līdz 5. maijam apmeklēju Minsku un tās pievārti.
Neoficiālā komandējumā… pie radiem
Par sevi un ģimeni esmu pārliecināts: kopumā esam likumklausīgi pilsoņi. Taču šoreiz mana apzinātā izvēle bija citāda, vadoties pēc diviem svarīgiem iemesliem. Pirmais bija profesionāls. Kā žurnālists šogad janvāra izskaņā pabiju Ukrainā, apmeklējot arī Ukrainas armijas priekšējās pozīcijas Doneckas apgabala pilsētā Marinkā. Savām acīm tur redzēto un sajusto, sarunās ar karavīriem un komandieriem saprasto pēc tam “Latvijas Avīzes” slejās aprakstīju.
Gada sākumā interneta ziņu portālos komentāru iespēja vēl nebija liegta, kaut arī jau tad pilnā plaukumā hibrīdkara ietvaros bija saredzama troļļu uzkrītošā rosīšanās zem ikvienas Ukrainas drošības tēmai veltītās publikācijas. Pie portālā “la.lv” pārpublicētajiem rakstiem tomēr izlasīju arī pa kādam diezgan loģiskam Latvijas iedzīvotāju komentāram vai jautājumam. Piemēram – kādēļ mūsu žurnālisti tik maz brauc uz Krieviju un tās vasaļvalstīm, nepēta un neraksta, kas tur īsti notiek.
Man droši vien neizdotos pārliecināt redakcijas vadību, ka no Baltkrievijas spēšu atvest kaut cik vērtīgu un plašākai sabiedrībai noderīgu informāciju, izņemot tūrista acīm redzēto, ja vien nebūtu otrs iemesls – labi zināju, ka no tēva dzimtas puses Minskā man ir ļoti tuvi radi.
Pagājušajā gadsimtā un citā sabiedriskajā iekārtā mūs, sakot bez pārspīlējuma, uz mūžiem sasaistījusi kāda viensēta Madonas pusē. Mājai “Gaidumi” un tās saimniecībai ar manu, cik zinu, absolūti latvisko dzimtas zaru vismaz 150 gadu garumā vistiešākā saistība bija līdz 2003. gadam.
Vienu no šai mājai piederīgajām sievietēm 1917. gada notikumi un dēka ar Grostonas skolotāju revolucionāru sākumā aizveda uz Smoļensku, vēlāk Minsku. Tā šīs pilsētas vārds “Gaidumos” ienāca ne tikai pēc Staļina nāves, kad Marijas tante atgriezās dzimtas mājā, bet arī pirmās brīvvalsts laikā, ap 1930. gadu, diezgan pailgu laiku viesojoties Latvijā. Manā bērnībā, kad Marija atkal dzīvoja “Gaidumos”, katru gadu no Minskas atvaļinājumā atbrauca viņas meita un mazmeitas, ar kurām vairākas vasaras mēs augām kopā.
Uzmeklēšu radus! Savukārt profesionālo interešu lokā noteikti bija loģistikas un industriālā parka “Lielais akmens” apmeklējums, tāpat arī noteikti vēlējos apmeklēt kādu no kolhoziem un, protams, Minsku – kas tur īsti notiek? Tā arī sanāca, ka šīs piezīmes tapa no radu apmeklējuma, kas izvērtās par neoficiālu komandējumu.
Brauciena izdošanās kā loterija
Dzimtas arhīvā atradu Minskas adresi un mājas telefonu, kas vairs nebija sazvanāms – abonents neeksistē. Vienīgā saziņas stīdziņa – adrese.
Attiecībā uz profesionālajām interesēm biju diezgan drošs, ka pilnīgi oficiāli mani kā žurnālistu uzņems “Lielajā akmenī”, jo pēc pirmās saziņas parka administrācija izrādīja interesi. Savukārt par kolhoza apmeklējumu bija bažas.
Oficiāli aizvedīs tikai uz slavējamu paraugsaimniecību, neoficiāli – kas tur ārzemniekam vēlēsies ko rādīt un stāstīt. Tā nu savu piezīmju garajā prologā esmu nonācis līdz vietai, kur jāsāk lietot vārdu salikums: “kā izrādījās vēlāk”.
Vēlāk izrādījās, ka ieceres piepildīt tomēr izdevās, taču pavisam citādā veidā, nekā to sākotnēji biju iedomājies. Pazīstamie uzņēmēji, kuri pirms 24. februāra diezgan aktīvi rosījās Baltkrievijā, bija kodolīgi – vecīt, aizmirsti, mums viss tur ir beidzies! Taču no viņiem vismaz uzzināju, ka nezināmajā kaimiņzemē esot diezgan daudz maksas ceļu, ārzemnieks ātri varot iekrist un sodi milzīgi.
No sabiedriskā transporta atlicis tikai autobuss. Sankciju dēļ avio un vilcienu kustība slēgta. Braukšana turp un atpakaļ izrādījās iespējama tikai ar sešu dienu intervālu, iekrītot arī svētku dienām, 1. maiju ieskaitot. Domāju – labi, būs vispusīgāks priekšstats.
Taču biļetes nopirkt nebija iespējams!
Kā izrādījās vēlāk, šobrīd vajadzīgo maršrutu Rīga–Minska apkalpo tikai “Minsktrans” autobusi un Rīgas centrālā autoosta katrā reisā varot pārdot tikai desmit biļetes. Pārējās biļetes tirgo caur Minskas portāliem, kas ES iedzīvotājiem praktiski nav izmantojami, jo sankciju dēļ tajos ar mūsu norēķinu kartēm samaksāt nevar.
Neuztraucies! Saziņā ar autoostu mani nomierināja – biļetes tirgojot arī šoferi, turklāt piektdienās šajā reisā vienmēr esot divi autobusi, noteikti aizbrauksi! Padomam paklausīju, agrā piektdienas rītā autoostā ierados, uzreiz ieraudzīju arī divus “Minsktrans” autobusus, bet… Pūlis, kas gribēja doties uz Baltkrieviju, noteikti izskatījās daudz lielāks, nekā varēja satilpt šo transporta līdzekļu sēdvietās!
Metodes, kā tikt autobusā un arī pie sēdvietas, sāka atgādināt pie mums šajā jomā patiesi jau aizmirstos padomju laikus. Stāvvieta pilsētas transportā – nu, kas tur gan sevišķs. Bet no Rīgas līdz Minskai, kur pēc saraksta vajadzēja nokļūt līdz pulksten septiņiem vakarā?
Intuīcijas vadīts, pēdējā brīdī pacentos iekļūt pirmajā autobusā. Piemiedzot aci, šoferis sēdvietu man garantēja līdz Daugavpilij – no turienes biļete pārdota jau citam. Nekas, kamēr caur Silenes robežpunktu tiksim līdz Braslavai, pāris stundu pastāvēsi, neesot nemaz tālu, pamācīja šoferis. Braslava esot pirmā lielākā pilsēta Baltkrievijas pusē, tur daudzi izkāpšot, un līdz Minskai kājās noteikti nebūšot jāstāv.
Kā noskaidrojās vēlāk, pārpildīts transports šajā maršrutā tagad esot ierasta lieta.
Lielākais pasažieru vairums nemaz nav man līdzīgi Latvijas iedzīvotāji ar visādiem svarīgiem iemesliem, bet bēgļi no Ukrainas, arī baltkrievi un pat Krievijas krievi, kuri pie mums, Latvijā, strādā. Kompānija bija raiba, braucām ilgi un cieši, tās dienas laikā uzzināju daudz jauna gan par darba devējiem Latvijā un Lietuvā, gan problēmām starpvalstu un cilvēciskajās attiecībās, gan tīri sadzīviskas būšanas.
Dokumentu pārbaudes procedūra nebūt nebija smaga vai sarežģīta, taču ļoti lēna – jo sevišķi Baltkrievijas pusē robežsargi nelikās gatavi tādam cilvēku pieplūdumam. Parādot pasi, amizants šķita bargais jautājums – “viza estj?”. Nu, nav – ā, labi, ejiet vien tālāk.
Autobuss no grafika atpalika pusotras stundas. Pasažieru starpā notika saziņa ar ģimenes locekļiem vai paziņām otrā autobusā, kas bijis pārpildīts līdz pat Minskai un attiecīgi kavējis vēl vairāk. Minskā ieradāmies jau tumsā, valūtas maiņas punkti bija ciet, kartes, protams, nedarbojās, atlika cerēt vienīgi uz taksistu un viesnīcas darbinieku atsaucību, jo arī viesnīcas pakalpojumus slēgto norēķinu dēļ no Latvijas apmaksāt nevarēja.
Ņemot šo nelāgo braukšanas pieredzi vērā, jau turp brauciena laikā sāku skaitļot variantus, kā sākotnēji plānotajā laikā tikt atpakaļ uz Latviju.
Izveicīgais šoferis atkal pamācīja – neuztraucies, uz Rīgu kursē arī autobusi caur Viļņu, nāc tikai laikus, autobusā tiksi!
Kā izrādījās vēlāk, prātīgāk tomēr bija nopirkt biļeti – kad mazliet iepazinos ar milzīgo Minsku, pabiju arī pie pilsētas vārtiem, kas atrodas tieši pie centrālas autoostas un dzelzceļa stacijas.
Nolēmu izmēģināt laimi, aizgāju pie kasēm, un man paveicās – kāds bija atteicis braucienu, tiku pie biļetes nakts autobusam uz Rīgu caur Viļņu. Atpakaļceļš bija mazliet garāks, taču daudz raitāks, Rīgā iebraucām pat mazliet pirms noliktā laika, un arī kājās neviens nestāvēja, kaut tajā autobusā tāpat nebija nevienas brīvas vietas.
Turpinājums sekos
