„Splendid Palace”. Arī nākamos simt gadus bez popkorna 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvija Mediji”
Decembrī viens no skaistākajiem pasaules kinoteātriem – Rīgas “Splendid Palace” – svin simto gadskārtu. 1923. gadā uzņēmējs Vasīlijs Jemeļjanovs projektu pieteica arhitektam Frīdriham Kārlim Skujiņam un teju deviņu mēnešu laikā tika uzbūvēts greznais kinoteātris, kas darbību uzsāka ar amerikāņu režisora Toda Brauninga filmu “Zem diviem karogiem”.
“Kultūrzīmes” noskaidroja, kas īsti ir šī kinoteātra pievilkšanas spēks un vai tik tiešām mūsdienās var finansiāli izdzīvot kinoteātris, kurā, tā vadītāju vārdiem runājot, “cerams, nekad netiks tirgots un ēsts popkorns”?
Mūsu valstī tik grezns un labi saglabāts kinoteātris, kura kultūrizglītības funkciju gadu gaitā var salīdzināt ar jebkuru valsts dotēto teātri, ir tikai viens, bet tas pilnībā pieder Rīgas pilsētai – SIA “Rīgas nami”. Protams, ir īpašumi, kas pieder pašvaldībai, tāpat ir tie, kuros strādā valsts kultūras iestādes. Tomēr jājautā, vai tāda līmeņa kultūrtelpai, kāds ir greznais kinoteātris, vajadzētu būt vienīgi pilsētas pārvaldījumā? Liekas, ka jautājums par “Splendid Palace” turpmāko uzturēšanu būtu jārisina valsts kultūrpolitikas līmenī.
Kinoteātra simtgades svinībām tā veidotāji devuši īpašu moto “No pagātnes uz nākotni”, tā iezīmējot “Splendid Palace” nemainīgo lomu kvalitatīva kino izrādīšanā jau gadsimta garumā, atceroties, ka kinoteātris darbojies praktiski nepārtraukti, arī Otrā pasaules kara laikā.
Būtiskus faktus par “Splendid Palace” vietu Latvijas kultūrtelpā varētu saukt daudz, piemēram, 1929. gadā kinoteātrī pirmoreiz Baltijā rādīta skaņu filma – Loida Beikona filma “Dziedošais nerrs”, bet 1940. gada 22. janvārī par grandiozāko notikumu Latvijas kino dzīvē, iespējams, arī kinoteātra vēsturē, kļuva filmas “Zvejnieka dēls” pirmizrāde un tai sekojošā triumfālā izrādīšana vairāku mēnešu garumā. Mūsdienās kinoteātris ir daudzu festivālu mājvieta, tajā notiek lielākais kino gada notikums Latvijā un viens no nozīmīgākajiem kinofestivāliem Baltijā – Rīgas starptautiskais kinofestivāls (“RIGA IFF”), kinofestivāls “Baltijas pērle”, starptautiskais dokumentālā kino festivāls “Artdocfest/Riga” un vēl daudzi citi.
Eiropas līmeņa kultūrvieta
Šobrīd vienīgais valsts aizsardzībā esošā kultūras pieminekļa apsaimniekotājs un uzturētājs ir SIA “Rīgas nami”, kas ir Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrība ar galvenajiem darbības virzieniem – Rīgas vēsturisko īpašumu apsaimniekošana, pārvaldīšana un attīstīšana, kā arī kultūras pasākumu nodrošināšana pasākumu centros Melngalvju namā un kinoteātrī “Splendid Palace”.
SIA “Rīgas nami” pārstāve, kinoteātra “Splendid Palace” vadītāja Ieva Sīpola tā pastāvēšanas simtgadē uzsver līdz šim padarīto. Lai dažādotu programmu un paplašinātu kinoteātra atpazīstamību Eiropas mērogā, tā komandas pārstāvji piedalās gan Valsts kultūrkapitāla fonda konkursos, gan arī “Europas Cinemas” rīkotajās konferencēs, tiek strādāts pie finansējuma piesaistes “Europa Cinemas” konkursā. Sākot no šī gada septembra, skatītāji tiek aicināti novērtēt un izbaudīt filmu skatīšanos ar jauno 4. sērijas RGB lāzera digitālo kinoprojektoru, kurš lielajā zālē tagad nodrošina izcilu attēla kvalitāti.
Pirms diviem gadiem starptautiskās asociācijas “Europa Cinemas” žūrija kinoteātrim 1200 kinoteātru konkurencē piešķīra balvu par 2021. gada labāko kino repertuāru – ievērojamu, daudzveidīgu un kvalitatīvu darbību. “Šī balva ir rādītājs, ka spējam būt Eiropas līmeņa kultūrvieta, Eiropas līmeņa kinoteātris,” uzsver vadītāja.
Pēc Ievas Sīpolas teiktā, kinoteātris piedalās projektos, pateicoties kuriem iespējams izrādīt plaša spektra Eiropas filmas, tam ir nozīme un atpazīstamība kā augstvērtīgas kultūras vietai, jo “rādām kino, kas veicina domāt, skatītāju izglīto, izkopj gaumi, neesam ātra patēriņa prece, kas aizmirstos uzreiz, līdzīgi kā apmeklējot ātrās apkalpošanas ēdināšanas iestādi”. Tuvākajā nākotnē paredzēts turpināt raudzīties līdzi sabiedrības pieprasījumam, īpaši pētot un analizējot Eiropas kino, “Arthouse” kino šauro jomu, jo vienmēr esot filmas, kuras interesē vairāk skatītāju. Viņasprāt, galvenais pierādījums, ka Eiropas kino skatītājam ir vajadzīgs, ir kinoteātrī notiekošie kinofestivāli, jo tad abas zāles ir apmeklētāju pilnas: “Mēs ļoti labi apzināmies, ka kino ar šādu repertuāru skatītājam ir nepieciešams.”
Ceļā uz sinematēku?
Kinoteātra “Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa teic, ka tā komandu var salīdzināt ar kuģa apkalpi, stūrmaņiem, bet “mēs šajā kuģī nelejam degvielu, strādājam apstiprinātā budžeta ietvaros. Kinoteātra darbinieku komanda ar šo vietu ir mīlestības attiecībās, daudzas idejas sākas kā entuziasms; bez piemītošā īpašā “kino trakuma” šis darbs, visticamāk, nemaz nebūtu iespējams”.
Jautāta, kā notiek kinoteātra budžeta sabalansēšana, tā vadītāja Ieva Sīpola atbild: “Mēs neesam pašpietiekami, līdzīgi kā akadēmiskā deja, mūzika vai laikmetīgā māksla, ar biļešu ieņēmumiem sevi nodrošināt nevaram. Arī pati ēka ir liela, sena, tā prasa ļoti cītīgus uzturēšanas un apsaimniekošanas ieguldījumus, arī ilgtermiņa ieguldījumus. Kultūras izglītības funkciju zināmā mērā dotē SIA “Rīgas nami”, jo tas ir vienīgais kinoteātra uzturētājs un apsaimniekotājs bez jebkāda papildu atbalsta. Mums nav valsts atbalsta, protams, tālākā nākotnē šis jautājums noteikti aktualizēsies. Nākotnē plānojam veidot dažādu līmeņu diskusijas ar kino un kultūras jomas profesionāļiem, lai izkristalizētu attīstības vīziju, kādu lomu skatītājam ieņems lielais ekrāns, kādai kino attīstībai būtu jānotiek paredzamā nākotnē.”
Ieva Sīpola pauž, ka vai ikviens kino jomā strādājošais labi apzinās, ka vairs nedzīvo laikos, kādi bija pirms simt gadiem, toreiz filmas bija ļoti labi apmeklētas, tagad jākonkurē ar jebkuru ekrānu, arī to, kas ir kabatā. “Tas ir izaicinājums, bet slēgt kinoteātri, beigt mūsu funkciju būtu grēks gan pret sabiedrību, gan pret ēku, tomēr ir liela atbildība salāgot mākslu ar finansēm.” Tāda problēma gan ir jebkurai lielai kultūras ēkai, bet tāpēc jau ir kultūras cilvēki, kuri ir darītāji, kuriem ir vīzija.” “Kinoteātrim ir jāpastāv, jāattīstās, turklāt finansējuma modelim jābūt skaidram,” par nākotni pārliecināta ir “Splendid Palace” vadītāja. “Šis kinoteātris ar savu varenību spēj aizraut un liekas jēgpilni rūpēties par šo skaisto ēku, mūsu kolektīvs to uzskata gandrīz vai par misiju.”
Šobrīd esot izstrādāta nākamo četru gadu stratēģija un, pētot līdzšinējos apmeklētājus, saprasts, ka viņu vidū palielinājies jauniešu skaits: “Mums nav popkorna, ceru, ka tas arī nebūs un šis jauniešu skaita palielinājums pierāda, ka ātrās uzkodas nav galvenais iemesls, kādēļ jaunieši dodas uz kinoteātri, viņus acīmredzami uzrunā arī saturs,” stāsta Ieva Sīpola. Turpmāk arvien vairāk tikšot domāts, lai “Splendid Palace” apmeklējums ir īpašs un plānots notikums, nevis garāmgājēju ātra ideja, kā pavadīt vakaru. “Filmas jau varētu skatīties arī mājās, bet tikai tik skaistā ēkā tās skatīšanās uz lielā ekrāna kļūst par notikumu, līdzīgu teātra apmeklējumam.” Kinoteāra vadība arvien vairāk skatītājam piedāvājot arī tikšanās ar filmas veidotājiem, diskusijas un lekcijas.
Arī mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa teic, ka par kinoteātra nākotni nešaubās: “Arī visus simt gadus tas strādājis teju nepārtraukti, cauri kariem un dažādām politiskām kolīzijām.” Pēc simtgades svinībām sekos nākamās, un, piemēram, kinoteātra 120 gadu svinībās tā mākslinieciskā vadītāja vēlētos redzēt kādu no tām latviešu filmām, kas tad būs saņēmusi Amerikas Kinoakadēmijas balvu “Oskars”. Vai tā notiks, to, protams, rādīs laiks, bet Eiropā simtgadīgu kinoteātru nav daudz, turklāt, pēc daudzu apmeklētāju atzinuma, mūsu “Splendid Palace” esot viens no pašiem skaistākajiem.
Iepriekš saistībā ar “Splendid Palace”nākotni izskanējusi doma, ka tas varētu kļūt par filmotēku jeb sinematēku: pēc citu valstu – Somijas, Vācijas, Īrijas, Itālijas, Francijas – pieredzes, valsts vai pašvaldības uzturētu un finansētu kinoteātri, kur notiek vietējo filmu izrādīšana, dažādas lekcijas, skolēnu izglītošana. Zem viena jumta darbojas kino arhīvs, vēsturisko filmu restauratori, jaunie režisori. Tomēr jāņem vērā, ka sinematēka, kas kalpo kā kino dzīves epicentrs, spēj pastāvēt tikai ar dotāciju palīdzību. Tādēļ jājautā, vai šāda līmeņa kultūrtelpai, kāds ir greznais kinoteātris, vajadzētu būt vienīgi pilsētas pārvaldījumā? Liekas, ka jautājums par “Splendid Palace” turpmāko uzturēšanu un darbību būtu jārisina valsts kultūrpolitikas līmenī.
Jubilejā – Bastera Kītona grāvējs
Godinot “Splendid Palace” ēkas simtgadi, piektdien, 9. decembrī, pirmizrādi Latvijā piedzīvos mēmā kino klasiķa Bastera Kītona 1924. gadā uzņemtā filma “Šerloks Juniors”, kuru uzskata par režisora izcilāko filmu, kas jebkad uzņemta.
Īpaši šim notikumam filmai oriģinālmūziku sacerējis un to izpildīs komponists Kārlis Lācis kopā ar solisti Aiju Vītoliņu un citiem mūziķiem.
APTAUJA
“Tam vienmēr jāpaliek “Splendidam””
DĀRTA CERIŅA, kinokritiķe, pētniece, Rīgas starptautiskā kinofestivāla (“Riga IFF”) kuratore: “Kinoteātra komanda un mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa daudzu gadu garumā spēcinājusi vietējā kinorepertuāra un kino izglītības piedāvājumu ar Latvijas, Eiropas un citu reģionu autoru kino, izaudzinot vairākas skatītāju paaudzes, arī mani. Uzņemtais kuratoriālais kurss ir jāturpina – to novēlu, pārkāpjot pāri simtgades slieksnim. Ņemot vērā publiskajā telpā izskanējušo ieceri par kinoteātra pārveidi par nacionālo sinematēku – kino arhīvu, audiovizuālo bibliotēku un pašmāju kino bastionu –, domāju, ka vispirms nozares profesionāļiem, Rīgas pašvaldības pārstāvjiem, kultūrpolitikas veidotājiem un Kultūras ministrijai nepieciešams izstrādāt kinoteātra stratēģiju. Stratēģija ir pirmais kinoteātra alfabēta turpmākās attīstības burts.
Domājot par uzlabojumiem, vispirms redzu iespējas pārskatīt kinoteātra pārvaldības formātu, jo kapitālsabiedrības statuss paredz zināmu rentabilitātes spiedienu, kas esošajos apstākļos (inflācija, kultūras patēriņa īpatnības u. c.) liek pārskatīt pašu repertuāru, pasākumu nomu un programmēšanas politiku kopumā.
Runājot par “Splendid Palace” lielākajiem sasniegumiem līdz šim, pirmkārt, tās ir paaudzes, kurām ir attīstījusies izpratne par kino mākslu un tās procesiem gan vietējā, gan plašākā mērogā. Otrkārt, kinoteātris Eiropas mērogā gan savas programmēšanas, gan arhitektonisko kvalitāšu dēļ ir unikāls. Treškārt, kinoteātris ir mājvieta vairākiem starptautiski nozīmīgiem kino notikumiem, piemēram, Rīgas starptautiskajam kinofestivālam, nostiprinot pozīcijas Eiropas mērogā kā sinonīms kvalitatīvam kino.”
ANNA APĪNE (20 gadi), “Splendid Palace” cienītāja un apmeklētāja: “Uzskatu, ka “Splendid Palace” būtu jāpieturas pie savām vērtībām un jāturpina strādāt kā savā ziņā laika kapsulai interjera un atmosfēras ziņā. Man patīk, ka “Splendid Palace” piedāvā gan pasaules kino, gan Eiropas filmas, mazāk zināmas un latviešu filmas un ka tā repertuārs ir atšķirīgs no “Cinamon” un “Forum Cinemas”. Man šis kinoteātris asociējas ar sapucēšanos kā uz operu vai teātri. Esmu dzirdējusi izteicienus – “kā var būt kino bez popkorna”. Man šķiet, ka tas arī ir tas īpašais “Splendidā”. Ka tu vienkārši skaties filmu bez papildu ārējiem stimuliem. Varētu būt gan ērtāki krēsli. Runājot par kinoteātra līdzšinējiem sasniegumiem, viens ir, ka tas turpina darbību, uzņem skatītājus, rīko pasākumus un vienkārši ļoti veiksmīgi izmanto savas lieliskās telpas jau 100 gadu garumā. Tam vienmēr jāpaliek “Splendidam”.”
Sagatavojusi ANNIJA BRAHMANE
