“Splendid Palace” 95. jubilejā skatītāji joprojām novērtē kinoteātra unikālo auru 0
Katram namam ir sava īpašā personība, noskaņa un spēja raisīt noteiktas emocijas. Domājot par kinoteātri “Splendid Palace” un tā piesātināto, spilgto, 95 gadu garo kino vēsturi, top skaidrs, ka personība, kas mājo šajā namā, ir ievērības cienīga, atmiņā paliekoša leģenda.
Skatītāji pat lauza durvis
Kāda ir kinoteātra loma Latvijas kino un kultūras dzīvē un kā tam cauri laikiem izdevies saglabāt kino baudīšanas šarmu, atklājot “Splendid Palace” 95. jubilejas gadu, stāsta kinoteātra kuratore Daira Āboliņa.
Namam Elizabetes ielā 61 ir visnotaļ aizraujoša vēsture. Pirms kinoteātra celšanas šeit atradās neliela koka būve – vasaras estrāde, kur notika izklaidējoši uzvedumi, tomēr blakus esošā Vērmanes dārza tuvums ar saviem ik vakara pasākumiem lielāko publikas plūsmu vilināja pie sevis, un esošā estrāde nepastāvēja ilgi.
Laikam mainoties, unikāls fakts ir tas, ka no 1923. gada, kad tika uzbūvēts kinoteātris “Splendid Palace”, šī ēka ir vienmēr bijusi un palikusi kā kinoteātris. Tieši tādēļ nams ir saglabājis savu vēsturisko izskatu un vērtību, kļūstot par arhitektūras pieminekli.
Par grandiozāko notikumu Latvijas kino dzīvē un, iespējams, arī “Splendid Palace” vēsturē, kļuva filmas “Zvejnieka dēls” pirmizrāde 1940. gada 22. janvārī un tai sekojošā triumfālā izrādīšana vairāku mēnešu garumā. Uz filmas vakara izrādi bija sanācis daudz vairāk skatītāju, nekā kinoteātris varēja uzņemt. Tika izsaukta policija, bet arī tā nav varējusi pūli apturēt, un salauztas kino ieejas durvis.
Vai spraiga cīņa par vietām zālē notiek arī šodien? Daira Āboliņa bilst, ka tik trakulīgi gadījumi vairs nav pieredzēti, tomēr jau kopš 20. gs. 30. gadiem “Splendid Palace” kļuvis par svarīgāko Latvijas filmu prezentācijas vietu, un savu tradīciju tas turpina arī šodien. “Kino “Splendid Palace” cilvēku apziņā ir tā vieta, kur svin pirmizrādes latviešu filmām. To pat varētu nosaukt par pieredzes tradīciju – ja ir tapusi jauna latviešu filma, cilvēki zina, ka tās pirmizrāde jāvēro tieši “Splendid Palace”. Protams, mēs zinām, ka pēdējo gadu laikā arī citi kinoteātri piedāvā pirmizrādes latviešu filmām, bet, ja runājam par emocionālu attieksmi pret filmas skatīšanos kinoteātrī, “Splendid Palace” ieņem topa pirmo vietu. Tā ir cilvēku psiholoģiska sajūta, un to mēs ļoti labi redzam – ne tikai kinematogrāfisti, bet arī publika šeit jūtas ļoti labi un atgriežas pie mums vēl un vēl,” stāsta kuratore.
Kino bez popkorna
Uz cilvēku atsaucību un interesi norāda arī kinoteātra apmeklējuma statistika – cilvēki akceptē to, ka kino vērošana “Splendid Palace” atšķiras no filmu skatīšanās pieredzes citos kinoteātros. Šeit cilvēki nāk veidot komunikāciju ar filmu un pilnībā nododas filmas baudīšanai, nevis popkorna ēšanai vai mobilā telefona lietošanai.
Āboliņa stāsta, ka redzams arī tas, ka apmeklētājiem šeit ir savi kinorežisori – mīluļi, piemēram, Fransuā Ozons. Turklāt, cilvēki nāk skatīties dažādu Eiropas režisoru filmas, līdz galam pat nezinot, kas viņus sagaida: “Mūsu apmeklētāji mums uzticas – viņi zina, ka piedāvātais saturs attaisnos cerības, viņi uzticas tiem, kas šo saturu piedāvā. Cilvēki ir gatavi piedalīties tādā kā riska spēlē – es nezinu, kas mani sagaida, bet šo filmu es noskatīšos, jo to man piedāvā “Splendid Palace”.”
Daira Āboliņa apgalvo, ka viss, ko vērojam uz mazajiem ekrāniem – datoriem, telefoniem, televizoriem, ir tikai informatīva skatīšanās. “Kvalitatīvu filmu izrādīšana uz lielā ekrāna ir “Splendid Palace” jēga – šis ir kinoteātris, kas rada notikumus. Tas uzliek lielu pienākumu mūsu darbiniekiem, jo katru filmu, ko mēs šeit vēlamies izrādīt, ir jāizvēlas ar apziņu, ka publika sagaida notikumu. Mēs radām tādu kino skatīšanās pieredzi, kāda tā bija agrāk – bez traucēkļiem nododoties tikai un vienīgi filmas baudīšanai.”
Piesātinātais jubilejas gads
Pavasaris būs ļoti piesātināts ar kino notikumiem – pirmo reizi publikai tiks izrādītās tādas filmas kā “Bille”, kas ir Vizmas Belševicas romāna ekranizējums, “Mērijas ceļojums”, kas stāstīs par sievieti, kas Otrā pasaules kara laikā centās glābt un Latvijas mākslas kultūras vērtības. Vairākas dokumentālās filmas – “Nora”, par Noru Bumbieri, “Laika tilti. Latvijas Jaunais vilnis”, “Dubultā dzīve, sekss un PSRS”. Maijā skatītājus aicināsim uz Verdi operu Simons Bokanegra” no Vīnes Valsts operas, kas īpaša ar mūsu izcilās soprānes Marinas Rebekas piedalīšanos. Savu sezonu “Splendid Palace” noslēgs 20. jūnijā ar kino klasiku Singing in the rain”.
Rudenī skatītājus gaida nākamā programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” pirmizrāžu sērija – sākot ar Ginta Grūbes dokumentālo filmu “Lustrum” (29. augustā) par pagātnes izvērtēšanu, turpinot ar Annas Vidulejas komēdiju “Homo Novus” (26. septembrī), kas ir kā radīta šim kinoteātrim. Tai sekos Žaņa Lipkes dzīves stāsta iedvesmotā filma “Tēvs – nakts” (30. oktobrī) un Rozes Stiebras pilnmetrāžas animācijas filma “Saule brauca debesīs” (18. novembrī).
“Splendid Palace” 95. jubilejas svinību kulminācija būs unikāls kino un klaviermūzikas notikums – mēmā kino klasikas, Čārlija Čaplina filmas “Cirks” (Circus, 1928), seanss, kuram Latvijas izcilākais pianists Vestards Šimkus radījis muzikālo pavadījumu. Oriģinālmūziku, papildinātu ar improvizācijas elementiem, seansa laikā izpildīs pats Šimkus. Īpašais notikums norisināsies šī gada nogalē – 19. decembrī plkst. 19. Biļetes uz šo seansu iespējams iegādāties jau no 10. aprīļa Biļešu Serviss kasēs vai www.bilesuserviss.lv. Pirmo simts biļešu cena – 15 eiro, bet vēlāk – 19 eiro.
“Ar Čaplina un Šimkus radošo tandēmu radīsim unikālu notikumu – ne tikai pati filma, bet arī pianista, komponista sniegums komunicē ar skatītājiem. Tas, nenoliedzami, ir īpašs gadījums – dzirdēt dzīva cilvēka interpretāciju par to, kas notiek uz ekrāna. Turklāt viens no “Splendid Palace” trumpjiem ir mūsu kino zāle – tā palīdz noskaņoties gaidāmajam filmu vērošanas piedzīvojumam, zāle palīdz auditorijai atslēgties no sadzīves, ikdienas un 21. gs. Mums ir maz nejaušu skatītāju – cilvēki apzināti izvēlas vērot filmas “Splendid Palace”, jo mēs garantējam īstenu kino baudījumu. Mēs darām savu sirds un misijas lietu – nodrošinām to, lai skatītāji nav vīlušies un kino kļūtu par mākslas veidu, bez kuram nevaram izdzīvot,” stāsta Daira Āboliņa.
