Māris Antonevičs: Likumu par automātisko pilsonību – vienā paketē ar bērnudārzu latviskošanu 2
Grūti atcerēties kādu politisku iniciatīvu, kuru virzot Valsts prezidents Raimonds Vējonis būtu bijis tik uzstājīgs kā automātiskā pilsonības piešķiršana jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem. No otras puses, nav jau arī daudz to iniciatīvu, kas būtu nākušas no Rīgas pils.
Nupat jāsecina, ka aizvadītajos četros gados Valsts prezidents bijis diezgan mazaktīvs un drīzāk pildījis politiskā novērotāja lomu. Pat salīdzinot ar priekšgājēju Andri Bērziņu, kurš bija rosinājis “samierināšanās politiku” starp Otrā pasaules karā karojošajiem vai mēģinājis no savas puses iesaistīties Eiropas Savienības Austrumu partnerības politikā, mērķtiecīgi braucot vizītēs tieši uz šī reģiona valstīm.
Ko varētu atcerēties no Vējoņa? Skaļi pieteiktais atbalsts idejai par tautas vēlētu prezidentu turpinājumu nerada. Daži juridiski priekšlikumi likumdošanas procesa uzlabošanai vēl gaida izskatīšanu Saeimā, taču arī tas diez vai plašākai sabiedrībai saistīsies ar Vējoņa vārdu.
Jāpiekrīt politologiem, kas saka, ka nepilsoņu bērnu tēma drīzāk ir Vējoņa mēģinājums atstāt aiz sevis kādas pēdas, nevis politiskie apsvērumi šogad gaidāmo prezidenta vēlēšanu sakarā. Ne “Saskaņas”, ne “Attīstībai/Par” balsis ar to neiegūt, par spīti tam, ka abi politiskie spēki ir ieinteresēti nepilsoņu bērnu likuma pieņemšanā.
Atgādinājumam priekšlikuma būtība (pieņemot, ka tā nav mainīta, jo pagaidām konkrētais likumprojekts Saeimu vēl nav sasniedzis): iepriekš vecākiem nepilsoņiem bija jāraksta iesniegums, ja viņi vēlējās, lai bērns kļūtu par Latvijas pilsoni, vai arī viņš pats to varēja izdarīt pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas. Ja tiktu pieņemts prezidenta ierosinājums, iesniegums vairs nebūtu vajadzīgs.
Ir komentāri, ka tā izskatītos kā pilsonības “dāvināšana”, lai gan drīzāk būtu vietā vārds “uzspiešana”.
Ja vecāki nevēlas saviem bērniem Latvijas pilsonību, acīmredzot viņiem ir kādi savi apsvērumi (piemēram, savu identitāti viņi saista ar Krieviju vai kādu citu valsti un pat nākamajā paaudzē nevēlas veidot noturīgu tiesisku saiti ar Latviju). Likuma pieņemšanas gadījumā izvēle tiktu nedaudz apgrūtināta, lai gan tā joprojām paliktu. Pēc būtības tas ir vairāk tehnisks, nevis politisks priekšlikums, tomēr tam ir ideoloģiskais fons.
Ja deputātu vairākums nobalsotu par šo prezidenta priekšlikumu, tas parādītu spēku samēru 13. Saeimā un ļautu apspriest nākamos soļus pilsonības un kopumā integrācijas politikas liberalizācijā. Piemēram, atvieglot naturalizāciju vai valsts valodas prasības atsevišķās jomās. Vējoņa iniciatīva ir tāda kā “minimālā programma” šajā virzienā.
Maksimums būtu automātiska pilsonības piešķiršana visiem nepilsoņiem jeb tā sauktais nulles variants. Pa vidu ir vēl viena versija – pilsonība visiem pēc 1991. gada dzimušajiem nepilsoņiem. Tomēr tālāki soļi šajā virzienā radītu nopietnu šķelšanos valdošajā koalīcijā (to sadarbības līgumā ir punkts, ka “sadarbības partneri respektē cits cita tiesības virzīt likumprojektus un tiesības balsot atšķirīgi šādos jautājumos: pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušajiem nepilngadīgajiem nepilsoņu bērniem”, bet nekādas tālākas iniciatīvas).
Tie nebūtu iespējami bez tuvināšanās “Saskaņai”, kas vismaz pagaidām – pēc visiem Rīgas domes skandāliem – šķiet nereāli. Savukārt idejas pretinieki var mierināt ar domu, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, kad Saeima skatīja līdzīgu prezidenta priekšlikumu, situācija ir kļuvusi labvēlīgāka – pieņemts likums par pāreju uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību finansētajās vidusskolās.
Te gan jābilst – ja tiktu pieņemts Vējoņa priekšlikums,
būtiskāk ir, ka šādas izmaiņas notiek bērnudārzos. Iespējams, ka šiem likumiem vajadzētu būt vienā “paketē”.
Darbs Nacionālajai apvienībai un Jaunajai konservatīvajai partijai!
