Latvijas valsts izveidotājs un kapracis vienā personā: spītīgais Liepājas saimnieks Ansis Buševics 2
Viesturs Sprūde, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Maijā svinējām simt gadu jubileju kopš Satversmes sapulces sanākšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” kopš gada sākuma publicē rakstu sēriju par desmit ievērojamiem cilvēkiem, kas ststāvējuši pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa.
Sēriju noslēdzam ar rakstu par sociāldemokrātu Ansi Buševicu, kurš piedalījies Latvijas valsts izveidošanā un nostiprināšanā, bet 1940. gada vasarā kļuva par vienu no brīvās Latvijas kapračiem.
Ansis Buševics kā internacionālisma ideoloģijas paudējs, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) kreisā spārna pārstāvis brīžiem noliedza Latvijas valsti, bet brīžiem sniedza tai augstu vērtējamu atbalstu izšķirīgos mirkļos.
Pozitīvais, ko viņš darīja Latvijas labā, bija līdzās destruktīvajam. Diemžēl viņa mūža noslēgumā destruktīvā bija vairāk.
Viņa laikabiedrs Klāvs Lorencs nosaucis Buševicu par “vienu no gaišākajām galvām” 20. gadu Latvijas politikā. Citi viņu cildinājuši kā savaldīgu un tajā pašā laikā stūrgalvīgu.
Rakstura rūdījums Buševicam nāca vēl no revolucionāra laikiem, kad cara režīms pret viņu vērsās ar ieslodzīšanu cietumā un izsūtīšanu trimdā. Buševics bija viens no 1905. gada revolūcijas Latvijā organizētājiem. Un līdzās tam viņš kopš 1904. gada praktizēja kā advokāts, vēlāk neatkarīgās Latvijas apstākļos nodibināja veiksmīgu advokātu biroju, specializējās saimnieciska rakstura prāvās.
Viņa paraksts ir zem 1920. gada 11. augusta miera līguma starp Latviju un Padomju Krieviju.
Demokrātijas periodā, kad sociāldemokrāts Buševics bija gan Satversmes sapulces, gan 1. un 4. Saeimas deputāts, viņu uzskatīja par lielāko Padomju Krievijas draugu, kurš izmantoja katru izdevību aģitēt par draudzēšanos ar Maskavu.
No trimdinieka par mēru
Paradoksāli, bet Tautas padomes loceklis, nākamais neatkarīgās Latvijas valsts politiķis Buševics atteicās piedalīties 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā Rīgas pilsētas II teātrī.
Vēsturiskās dienas rītā LSDSP sanāksmē viņš kā viens no partijas līderiem uzstāja, lai tie sociāldemokrāti, kas dosies uz svinīgo aktu, pārējiem paziņo: sociāldemokrātiem Latvijas neatkarība nav mērķis, bet gan tikai līdzeklis sociālistiskas republikas brīvu tautu savienībā sasniegšanai.
Buševics kā LSDSP kreisā spārna vadonis uzskatīja, ka nevis jādibina Latvijas valsts, bet jāatjauno Rīgas Strādnieku deputātu padome.
Mērenie sociāldemokrāti negribēja ķildoties ar Buševicu, tādēļ tapa 18. novembra aktā galīgi neiederīgā LSDSP Centrālās komitejas priekšsēdētāja Paula Kalniņa nolasītā rezolūcija par sociāldemokrātu noteikumiem sadarbībai ar Tautas padomi un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību: “Šodien, 18. novembrī 1918. gadā, apvienotās Latvijas demokrātijas priekšstāvji izsludina patstāvīgas Latvijas nodibināšanu (..) Brīvā neatkarīgā Latvija mums [sociāldemokrātiem] tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. (..) Mūsu gala mērķis paliek sociālistiskā Latvija sociālistiskā tautu savienībā.”
Vēlāk sociāldemokrāti taisnosies, ka rezolūcijā nav iebilduši pret Latvijas neatkarību. Kā atzīmējis vēsturnieks Aivars Stranga, rezolūcija bija “nodeva vecajam cīņu biedram Buševicam”.
Brīdī, kad proklamēja Latviju, bija pagājis tikai mēnesis kopš viņa atgriešanās no koncentrācijas nometnes Vācijā.
Buševics tur nonāca 1916. gadā, kad vācu okupācijas vara revolucionāro advokātu apcietināja, tiesāja un izsūtīja. Ķeizarvalstij brūkot atbrīvots, viņš atgriezās Liepājā, kur toni noteica vietējā strādnieku deputātu padome un demoralizētās Vācijas armijas karavīru deputātu padomes.
1919. gada 19. janvārī Liepājā notika pilsētas domes vēlēšanas. Ar 54% balsu sagaidāmi uzvarēja sociāldemokrāti. 23. janvārī Buševicu ievēlēja par pilsētas galvu.
1919. gada sākuma situācijā, kad lielinieki pēc Rīgas ieņemšanas virzījās dziļāk Kurzemē un 18. novembra Latvijas valstiskums, tāpat kā Ulmaņa Pagaidu valdības vara, bija diezgan nestabili lielumi, Buševica loma izrādījās pozitīva. Liepāja tobrīd faktiski bija Latvijas Republikas galvaspilsēta.
Virs pilsētas valdes nama līdzās valsts karogam plīvoja arī “Internacionāles” sarkanais karogs. Latviešu zemnieku savienības politiķa Ādolfa Klīves atmiņās “Brīvā Latvija” apgalvots, ka “pie nama ieejas vienmēr drūzmējās bezdarbnieki ar naidīgiem saucieniem buržuāzijai”.
Sociāldemokrāti uz brīdi bija aizgājuši no Tautas padomes, atstājot tajā tikai pilsoniskās partijas. Pēc Klīves domām, Buševicam Liepājas perioda sākumā bijušas visas iespējas “aizslaucīt 18. novembra celtni”.
Tomēr viņš to nedarīja, kaut Ulmaņa valdību kritizēja.
Amerikāņu “vecais paziņa”
Liepājnieki nekļūdījās, uzticot pilsētas vadību Buševicam. Viņam tiešām rūpēja iedzīvotāju apgāde ar pārtiku un sabiedriskās kārtības uzturēšana. 1919. gada pavasarī Buševicam izveidojās ļoti labas attiecības ar ASV Palīdzības administrācijas (ARA) misiju Liepājā.
Attiecības saglabājās teicamas visu Neatkarības kara laiku. Amerikāņi uzticējās Buševicam, un liepājnieki grūtā brīdī par pieņemamām cenām saņēma amerikāņu miltus, taukvielas, cūkgaļu, tika organizētas zupas virtuves, medicīniskā un sociālā palīdzība.
Ne velti 1919. gada rudenī amerikāņi Buševicu jau dēvēja par “veco paziņu”.
Tikpat veiksmīga veidojās sadarbība ar Francijas militārās misijas vadītāju Latvijā pulkvežleitnantu Emanuelu Diparkē, lai gan tas atzīmējis, ka pārmērīgā kreisuma dēļ Liepājas pilsētas galva būtu pelnījis “ieslodzījumu cietumā”.
Buševica principialitāte izpaudās 1919. gada 16. aprīļa vācbaltu puča ap-stākļos, kad gāztā Ulmaņa valdība patvērās uz kuģa “Saratov”. Puča dēļ liepājniekiem svarīgā amerikāņu miltu izdale tika apturēta.
Sabiedrotie nogaidīja, skubināja veidot latviešu un vācbaltu koalīcijas valdību. Liepājniekiem bez amerikāņu miltiem draudēja bads.
Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons raksta, ka ARA misijas pārstāvis Dovs Brūkings ziņojis priekšniecībai, ka “Liepājas pilsētas pašvaldība ir ļoti sociālistiska”.
Uzticēt pievesto miltu izdali pašvaldībai būtu kompromiss, jo Ulmaņa valdība puča dēļ bija rīcībnespējīga, bet ar pučistiem, aiz kuriem stāvēja vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, amerikāņi nevēlējās ielaisties, to lūdza nedarīt arī Ulmanis.
Tā laika Liepājas domes loceklis Fricis Menders atmiņās minējis, ka ASV misijas Baltijā vadītājs Vorviks Grīns vairākas reizes centies pierunāt Buševicu veicināt koalīcijas valdības izveidi.
Tādai amerikāņi būtu gatavi sniegt humāno palīdzību. Tomēr Liepājas galva palika nepiekāpīgs. Andrieva Niedras valdība un viss, kas ar to saistījās, Buševicam bija pilnīgi nepieņemami.
Liepājas domes vārdā sagatavotā vēstījumā Francijas militārās misijas vadītājam Diparkē Buševics pauda, ka tā ir “Latvijas nelegālā valdība, kas apspiež Latvijas tautas brīvi vēlētos orgānus (šajā gadījumā Liepājas domi. – Red.)”.
Pašu Buševicu Liepājas puča laikā vācieši atkarībā no politiskās situācijas te apcietināja, te atkal atbrīvoja.
Divi čemodāni naudas
1919. gada 10. maijā amerikāņi piekāpās un pilsētas valdes pārstāvjiem sāka izdalīt miltus no Liepājas ostas noliktavām. Klīve par to raksta: “Tie bija lieli prieki, ko Buševics sagādāja liepājniekiem, izdalīdams sen neredzētos baltos miltus, protams gan, par maksu. Ieņemto naudu – divus pilnus čemodānus – Buševics nogādāja uz “Saratova” un nodeva Ulmanim. Tam bija liela politiska nozīme, jo gāztā valdība, neskatoties uz izlaupīto kasi, varēja visiem ierēdņiem maksāt algas. Ne pučistu sastādītā Borkovska pagaidu “valdība”, ne Niedras “valdība” nevarēja dabūt ierēdņus.”
Tādējādi Buševics, palikdams uzticīgs idejai, ka tikai Tautas padome (puča laikā sociāldemokrāti atgriezās tās sastāvā) ir tiesīga veidot Latvijas valdību, deva būtisku ieguldījumu 18. novembra Latvijas valsts saglabāšanā.
Klīve apgalvo, ka Ulmanis nekad neaizmirsa šo Liepājas epizodi un 1926. gadā Buševics saņēma Triju Zvaigžņu ordeni tieši par to. Droši vien arī par to, ka pilsētas galva pēc 1919. gada jūnija Cēsu kaujām, kad vācu karaspēks sāka pamest Liepāju un Latviju, nepieļāva pilsētā varas vakuumu.
LSDSP kontrolētās, bruņotās pilsētas apsardzības vienības nodrošināja sabiedrisko kārtību 1919. gada 27. jūnijā, kad Ulmanis un Pagaidu valdības ministri pēc divu mēnešu trimdas uz “Saratov” klāja triumfāli nokāpa krastā Liepājas ostā.
Buševics arī vēlāk turpināja balansēt uz šaurās takas starp sociāldemokrātiem un komunistiem.
Radikālie latviešu nacionālisti gan neredzēja lielas atšķirības starp abiem – 1921. gada rudenī Liepājas domes priekšvēlēšanu cīņu kaislību laikā nacionāli noskaņotie virsnieki kādā sapulcē Buševicam ar spieķi sasita galvu un seju. 20. gadu Latvijas politiskajā kultūrā šāda veida izrēķināšanās bija ārkārtīgi reta parādība.
Satversmes glābējs
“Pašapziņas svarā, it kā liktenīgu atbildību nesdami, Satversmes sapulcē iegāja tie sociāldemokrāti, kas darbojušies 1905. gada laikmetā.
Ļoti solīdi sīkos soļus mērīja Ansis Buševics, kādreizējais 1905. gada Federatīvās komitejas loceklis, nu Liepājas pilsētas galva, kas, neskatoties uz savu mazo augumu un neskaidro valodu, pašapzinīgi izslēja galvu,” par 1920. gada 1. maiju, Satversmes sapulces sanākšanas dienu, memuāros “Laikmetu maiņā” atzīmējis Buševica partijas un cīņu biedrs Fēlikss Cielēns.
Jāpiebilst, ka, pateicoties arī Buševica iniciatīvai, parlamenta likumdošanas darbā nostabilizējās uzskats, ka 1905. gada notikumi ir Latvijas neatkarības cīņu sastāvdaļa.
Buševics bija galvenais LSDSP runasvīrs Satversmes sapulcē agrārās reformas jautājumos. 1920. gada vasarā viņš formulēja partijas pozīciju.
No agrākā 1905. gada revolucionāra Satversmes sapulcē ienāca doma, ka muižnieku īpašumi jākonfiscē, neatstājot “ne pēdu zemes”, atsavināšanai jānotiek bez kompensācijas un, dalot zemi, “jāievēro lietderības princips, pēc iespējas mazāk satricinot saimniecisko dzīvi”. Radikālā programma gan tika pieņemta tikai daļēji.
Buševics kā pieredzējis jurists bija visai aktīvs debatēs par Satversmes pantiem, tostarp palīdzot koriģēt Satversmes pirmās daļas 3. pantu “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”, kas sākotnēji bija uzrakstīts neprecīzā redakcijā.
1921. gada septembrī viņš bija viens no trim sociāldemokrātiem, kas uz partijas iekšējās disciplīnas rēķina vārda tiešā nozīmē izglāba Satversmi.
Proti, pilsoniskās partijas Sa-tversmes I daļas pirmajā lasījumā panāca, ka tiek akceptēts visas tautas vēlēta Valsts prezidenta variants. LSDSP, kas iestājās pret spēcīgu Valsts prezidentu, tas šķita pilnīgi nepieņemami.
Lielākā daļa sociāldemokrātu Cielēna vadībā izlēma tādā gadījumā vispār noraidīt Satversmes I daļu. Vienīgi pieredzējušais Buševics un partijas biedri Fricis Menders un Ansis Rudevics, izprotot apstiprināmā dokumenta svarīgumu, gāja pret frakcijas disciplīnu un nobalsoja par, dodot 67 balsis.
“Kritiskās trīs balsis piederēja viņiem. Viņu aprēķins bija pilnīgi pareizs: otrajā un trešajā lasījumā LSDSP panāca savai nostājai tuvāka kompromisa pieņemšanu. Valsts prezidents gan kļuva pastāvīga institūcija, bet Saeimas vēlēts un politiski apcirpts,” raksta profesors Stranga.
Buševica politiķa karjera nebija kristālskaidra. Par viņu kā Jāņa Pauļuka valdības finanšu ministru baumoja, ka viņš ir “veikalnieku draugs”.
Ministra pilnvarām beidzoties, LSDSP iekšienē noskaidrojās, ka Buševics 1923. gadā pieņēmis kukuli no kāda spirta rūpnieka par spirta cenu paaugstināšanu.
Kad partijas līderis Cielēns uzstādīja viņam ultimātu nolikt mandātu un aiziet no LSDSP centrālkomitejas, Buševics paklausīja. 1924. gada 15. maijā viņš nolika mandātu un uz kādu laiku nozuda no politiskās skatuves.
Tomēr, iespējams, uz to jāraugās kā uz cīņu par ietekmi partijā. Kad 1931. gadā Buševics atgriezās kā 4. Saeimas deputāts, korupciju viņam vairs nepārmeta.
Maskavas draugs
Buševics no sociāldemokrātiem visdedzīgāk aģitēja par tuvināšanos Padomju Krievijai, naivā pārliecībā, ka tas nesīs ekonomisko izdevīgumu Latvijai un reizē tuvinās sociāldemokrātu “līdztiesības valsts” utopiskās vīzijas.
Plaši zināmo simpātiju dēļ Buševicu vēl 1919. gada oktobrī iekļāva Latvijas Sarkanā Krusta delegācijā, kas devās uz Maskavu izdibināt pamiera iespējas.
Kā atzīmē vēsturnieki, sociāldemokrātiem piešķīra lielu lomu aizkulišu diplomātijā, gludinot ceļu uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Buševics bija līguma sarunvedēju delegācijā.
20. gados Buševica aizrautība ar Maskavu auga. Bet viņš nebija vientuļš pārliecībā, ka lielinieciskā Krievija, iesaistīta Eiropas saimnieciskajā sistēmā, zaudēs agresivitāti un atteiksies no idejas par vispasaules revolūciju bruņotā ceļā.
1923. gada aprīlī Buševics izstrādāja Latvijas un Padomju Krievijas tirdzniecības līguma projektu. Tas neraisīja Kremļa interesi, toties Maskavā viņu ievēroja kā noderīgu cilvēku.
Buševicu un virkni citu sociāldemokrātu sāka iesaistīt naudīgos amatos Latvijā dibināto Padomju Krievijas uzņēmumu valdēs. Ar šādu iebarošanas taktiku Maskava centās iegūt ietekmes aģentus attiecīgās valsts ekonomisko un politisko procesu stūrēšanā.
Grūti pateikt, vai Buševics izprata spēles bīstamību, taču 1926. gadā viņš jau mudināja LSDSP apsvērt Latvijas saimniecisko federāciju ar Krieviju. 1927. gada Latvijas un PSRS tirdzniecības līguma parakstīšana, bez šaubām, bija arī viņa darbības nopelns. Kā zināms, līguma pozitīvais efekts bija īss.
Tomēr PSRS Buševicam joprojām rēgojās kā strādniecības aizstāve un perspektīvs partneris, kuras spiediens uz Latviju, piemēram, ārpolitikas jautājumos, varētu būt pat noderīgs.
Tas atspoguļoja sociāldemokrātu 30. gadu sākuma lielāko problēmu – kā ekonomiskās krīzes un bezdarba apstākļos sabalansēt partijas politiku tā, lai neatdotu daļu elektorāta komunistiem, nodrošinātu virzību uz partijas šķirisko mērķu īstenošanu un vienlaikus nosargātu demokrātiju Latvijā.
Kroplie pret resnīšiem
Buševicu arestēja gandrīz nedēļu pēc 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsuma. Līdz ar citiem “zociķiem” viņu ievietoja Liepājas koncentrācijas nometnē, no kuras atbrīvoja pēc nepilna gada, 1935. gada 15. martā. Sociāldemokrāta Jāņa Grīnvalda atmiņās par nometni minēta kāda Buševicu raksturojoša epizode: pats būdams slims, viņš sarīkoja nometnē volejbola maču “starp kropliem un resnajiem”.
“Skatītāji vai plīsa aiz smiekliem par šo cīņu. Balodis (viens no sociāldemokrātiem. – Red.) vadošais un komiskākais kroplo komandā, Buševics pats resnīšu komandā. Uzvarēja kroplie. Pēc šādas izrādes uz laiku stipri uzlabojās morālais mikroklimats,” raksta Grīnvalds.
Pēc atbrīvošanas vecais pagrīdnieks nodevās advokāta praksei, bet vienlaikus kļuva arī par vienu no aktīvākajiem LSDSP aizstājējas – nelegālās Latvijas Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas – locekļiem.
Šī partija cieši sadarbojās ar promaskaviskajiem komunistiem. Nebija brīnums, ka 1940. gada 24. aprīlī Buševicu kārtējo reizi mūžā apcietināja.
No Centrālcietuma viņš iznāca tikai 20. jūnijā, jau pēc padomju okupācijas spēku ienākšanas.
Sākās agrākā Tautas padomes locekļa kauna laiks. Buševics kopā ar kolēģi Klāvu Lorencu uzreiz iesniedza Maskavas atsūtītajam Latvijas padomiskotājam Andrejam Višinskim apsvērumus par iespējamo Latvijas politisko un saimniecisko uzbūvi nākotnē.
Andrejs Januarjevičs pateica, ka ieteikumi neatbilst situācijai. Buševics velti cerēja, ka viņu iecels par finanšu ministru Augusta Kirhenšteina “valdībā”. Bijušā LSDSP biedra iestāšanās Latvijas Komunistiskajā partijā (LKP) nelīdzēja.
Izrādījās, ka viņam pataupīts krietni netīrāks darbs – “Tautas Saeimas” Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Buševics iedomājās, ka varēs rīkoties kā demokrātiskās Latvijas laikos, taču naivums tika ātri gaisināts.
Uzzinājuši, ka viņš gatavojas pielaist arī citus sarakstus, ne tikai Maskavā akceptēto “Darba tautas bloku”, Kremļa kuratori un tiem padevīgie vietējie komunisti apsūdzēja veco demokrātu vēlēšanu sabotāžā, izteica rājienu un vēlāk degradēja no LKP biedra uz biedra kandidātu.
Iebiedētais vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs visu saprata un turpmāk darīja, kā vajag. Pats būdams “Tautas Saeimas” deputāts, augustā Buševics delegācijas sastāvā devās uz Maskavu “lūgt” Latvijas pievienošanu PSRS
Pēc tam kļuva klusāks un darbojās Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariātā, tad LPSR Augstākajā tiesā.
Vācijas armijai iebrūkot Latvijas teritorijā, Buševics līdz ar citiem padomju funkcionāriem 1941. gada jūnija beigās bēga uz Krieviju. Par bijušā revolucionāra mūža noslēgumu ziņas ir skopas.
Zināms, ka Maskavā viņu drīz atkal apcietina un Anša Buševica dzīve apraujas 1942. gada 10. augustā Omskas apgabalā.
Epizodes no Roberta Anša Buševica biogrāfijas
* Dzimis 1878. gada 22. novembrī Popes pagasta “Lonastos”.
* 19. gadsimta beigās iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, ko pabeidza 1904. gadā.
* Revolucionārajā kustībā kopš 1899. gada; 1901.–1903. gadā vadīja nelegālās literatūras transportēšanu no Vācijas uz Latviju.
* 1904. gada jūnijā kopā ar brāli Žani Buševicu piedalījās nelegālās LSDSP – pirmās politiskās partijas Latvijā – dibināšanas sanāksmē Rīgā.
* Viens no 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā, segvārds Zvejnieks.
* 1918.–1922. gadā LSDSP Centrālās komitejas priekšsēdētājs.
* 1919.–1921. gadā Liepājas mērs.
* 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, vēlāk 1. un 4. Saeimā.
* 1923. gadā finanšu ministrs.
* 1940. gada vasarā iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā; tā sauktās Tautas Saeimas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdis, viens no tiem, kas “lūdza” Latviju uzņemt PSRS sastāvā.
* 1941. gada jūnijā bēga uz Krieviju, apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju, kur miris 1942. gada 10. augustā.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
