FOTO. Sirsnīga lauku vide – līdzīgu citā Eiropas galvaspilsētā neatrast! Spītīgās Kundziņsalas stāsts 0
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kur tad ir tie kundziņi? Iebriduši Sarkandaugavā, lepni no zaļajām lapām izslējuši pret sauli savas dzeltenīgos matu ērkuļus, peldas… Tās ir dzeltenās lēpes – daudzgadīgi ūdensrožu dzimtas augi, tautā dēvēti par kundziņiem, no tiem arī esot guvusi nosaukumu Kundziņsala.
Taču apzīmējums “kundziņi” labi piestāv arī pašiem kundziņsaliešiem, jo viņi savā dzimtajā apkaimē jūtas kā īsti saimnieki, ir pašlepni un enerģiski – panākuši, ka zemesgrāmatā nu drīkst reģistrēt savus īpašumus, atjauno un ceļ mājas, ierīko sporta, spēļu laukumus… Vietējā skolas ēka, kas gadiem nīkuļoja, nu atkal ir dzīvīga – tajā iekārtots “Mākslu, izglītības un tehnoloģiju centrs”.
Grantēti celiņi, iemītas takas, kas vijas pie vārtiņiem, aiz kuriem tup senas vienstāva ēciņas, izslējušās arī izteiksmīgas mājas, lepnāki nami, vienam uz jumta pat saules paneļi… Iekopti iekšpagalmi ar malkas krāvumiem, dažviet pretī izskrien kaķis vai suņuks.
Birutas Feldmanes sētā lepni soļo zostēviņš, tam esot jau astoņpadsmit gadu (mēdzot dzīvot līdz 25 gadiem!), savukārt Ilmas Valteres pagalmā tipina cukurvistiņas… “Labi, ka ar ostas līdzdalību iztīrīja brikšņus, jo no tiem uz mūsu vistiņām lavījās lapsas,” ir pateicīga Ilma Valtere. Dzirdam, ka ievu krūmos pogo lakstīgalas. Kāda idille!
Sirsnīga lauku vide – diez vai līdzīgu var atrast kādā citā Eiropas galvaspilsētā. Ielām nav ierasto nosaukumu, te tās sauc par līnijām un šķērslīnijām, nosacīti līnijas iet paralēli Daugavas plūduma virzienam, šķērslīnijas – perpendikulāri. Vienīgi 13. līnija – nepakļāvīga, tā virzās gan perpendikulāri, gan paralēli.
Atmiņu laivā
Mūsu pastaigas pavadoņi ir apkaimes aktīviste, sabiedriskā labuma organizācijas “Tautas palīdzības fonds” valdes priekšsēdētāja Dzintra Ziemele un bijušais kundziņsalietis, fotogrāfs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Aivars Liepiņš, kura personālā fotoizstāde “Man patīk dzīvot uz salas” pēc Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zāles bijusi skatāma arī Kundziņsalas skolā. Dzintrai Ziemelei ir ideja izlikt skolā pastāvīgo Aivara fotoizstādi – kā nekā savējais!
“Tā nu ir sanācis, ka mana dzīve – uz salām, Kundziņsalā piedzimu, nodzīvoju pirmos 25 gadus, pēc tam darbs redakcijā Ķīpsalā, tad Mūkusalā un tagad – Andrejsalā.” Aivars mums parāda vietu (iebraucot no tilta pa labi) iepretī dzelzceļa sliedēm, kur atradās viņa dzimtas māja. Tai pretī pie 3. līnijas bijis kanāls, kur vasarā varēja makšķerēt, ziemā – slidot. Viņa tēvs bijis plostnieks – enkurnieks (kā locis), pludināti kokmateriāli pa jūru no Mērsraga uz Rīgu. Mamma strādājusi mājražotāju kombinātā, tamborējusi bērniem pūriņus (kleitiņas, čībiņas…). Tā kā Liepiņu ģimene dzīvoja ēkas otrajā stāvā un logi bija vērsti uz tuvējā veikala pusi, tad bijis ērti piefiksēt, kad pievesta svaiga maize, desas, lai ātri pagūtu ieņemt rindu – toreiz vairākus produktus pārdeva ierobežotā daudzumā. Lai pietiktu visai ģimenei, katram ģimenes pārstāvim bija jādirn rindā…
“Mūsu māju nojauca, jo bija pārāk tuvu dzelzceļam, tagad tuvu mūsu bijušās mājas vietai savu namu uzcēlis mana brālēna Harija dēls Juris Mednis.” Viņu arī izvaicājam, kā klājas. “Dzīvošanai nekāda vaina, nedaudz mainījusies vide – saistībā ar pārvada būvi paralēli sliedēm uzbērts pagaidu ceļš no akmens šķembām, nocirsti ozoli – meža baložiem nav vairs zīļu… Par laimi, saglabājusies māja, kurā bija veikals, plūdu laikā tās ieejas durvīs esot stāvējusi laiva, no kuras tirgotas preces… Senāk ar laivām pa kanālu varēja nokļūt Vecmīlgrāvī.”
Jura Medņa kaimiņš ir komponists Juris Kulakovs, abi sadraudzējušies, nereti mākslinieks nākot pie Jura pērties viņa krievu pirtiņā.
Kā vēsta portāls “apkaimes.lv”, “19. gadsimtā, lai arī sala vēl nebija līdz galam saplūdusi vienotā zemes gabalā, vietām bija purvaina un dūksnaina, no trešās uz ceturto līniju varēja nokļūt tikai pār tiltu, te uz dzīvi apmetās zvejnieki, jūrnieki un kuģu meistari.” Aivars Liepiņs stāsta, ka 1. un 3. līnija dēvētas par zvejnieku līnijām, jo tajās bijis daudz zvejnieku, jūrnieku viensētu. “Līdzko 1888. gadā Sarkandaugavā uzcēla gumijas fabriku “Provodņik”, salu sāka apgūt strādnieki, kuriem deva aizdevumus zemes iegādei. Šajā laikā izveidojās salai raksturīgā iedzīve – uz darbu strādnieki cēlās pāri kanālam ar laivām.
20. gadsimta sākumā, kad vēl bija gana zaļu pļavu un krūmāju, uz Kundziņsalu ganīties laivās vestas govis, piemēram, no Voleriem. Kas par skatu – govis laivās no rītiem pārvadāja turp, vakarā atpakaļ. Arī visus nepieciešamos celtniecības materiālus salas apbūvei nogādāja ar laivām. Kundziņsalu Rīgas pilsētai pievienoja 1917. gadā, taču elektrību ievilka tikai 1927. gadā, līdz tam apgaismoja ar petrolejas un karbīda lampām. Tiltu pār Sarkandaugavu uz Kundziņsalu uzcēla vien 1959. gadā. Mūsdienās, lai uzlabotu transporta mobilitāti ar ostu, nodrošinātu tiešu Kundziņsalas savienojumu ar Rīgas pilsētas arteriālo ceļu tīklu, īsteno projektu “Satiksmes pārvads no Tvaika ielas uz Kundziņsalu”. Pārvads atslogos transporta sastrēgumus pie Sarkandaugavas dzelzceļa, kā arī mazinās Kundziņsalas gaisa piesārņojumu, ko rada ostas kravu pārkraušana un satiksmes plūsma.
Mērķtiecībai – spēks un vara
Pirms gadiem Rīgas brīvosta paredzēja paplašināties arī uz apdzīvotās Kundziņsalas rēķina, un vietējiem lika noprast, ka viņiem būs jādodas prom. Daļai iedzīvotāju osta piedāvāja īpašumus atpirkt, citi, apzinoties, ka nebūs drošas nākotnes, bija spiesti pārcelties dzīvot citur, taču nepiekāpīgākie, kam dzimtas īpašums bija sirdij īpaši svēts, palika. Lai gan vietējiem osta radīja nelabvēlīgus apstākļus, piemēram, naftas produktu, ķīmisko vielu piesārņojumu, kravu pārkraušanas troksni, smago dzelzceļa kravu radīto vibrāciju, akmeņogļu putekļus, tomēr salinieki bijuši gana uzstājīgi par savām tiesībām uz senču zemi, viensētām, tīru, sakoptu vidi. Viņi nodibināja biedrību “Kundziņsala”, un visi kopā ir panākuši, ka mājas drīkst atjaunot vai celt jaunas. Dzintra Ziemele: “Mēs jau redzam, ka vairākas mājas atjauno vai jau ir uzceltas.
90. gados bija aizliegts ierakstīt savu īpašumu zemesgrāmatā, pret to aktīvi cīnījās daudzi, piemēram, Indra Rubene, Mārtiņš Berestņevs, Viesturs Rozentāls, Jānis Karpovs, aktīvistes Dzintra Bittere, Rasma Mihailova, enerģiskā Ruta Barauska, kas vāca parakstus un sūtīja uz visām iespējamajām iestādēm, lai panāktu mantotās senču zemes reģistrēšanu zemesgrāmatā.” Nu situācija ir cita – vietējie ostu vairs neuzskata par nelaimju cēloni, jo tā iesaistās apkaimes labiekārtošanā, palīdz iedzīvotājiem sabiedriskajā dzīvē, vairojusies savstarpējā sapratne, palielinājusies uzticība. Uzlabojusies arī vide – veikta meliorācija, apdzīvotā sala vairs neapplūst, samazinājies augstais gruntsūdeņu līmenis.
Skolas pamestība zudusi
Esam pie fundamentālas celtnes Kudziņsalas 7. šķērslīnijā 1. Tā ir vietējās skolas ēka, kas ilgus gadus bija pamesta novārtā, līdz 2019. gadā tajā uzsāka rosību “Tautas palīdzības fonds” un Arnolds Ziemelis – pedagogs ar vairāk nekā 35 gadu stāžu/pieredzi dažādos amatos skolās, skolu vadībā. Viņš kopā ar dzīvesbiedri Dzintru Ziemeli un fondu skolas telpās iekārtoja “Mākslu, izglītības un tehnoloģijas centru”, kuru uzņēmās arī vadīt. Centra galvenais uzdevums – dažāda vecuma interesentiem piedāvāt nodarbības savu spēju izkopšanai, lai iegūtu praktiskas iemaņas, piemēram, aušanā, šūšanā, kokapstrādē un vairākās citās jomās.
Tātad centrs rada iespējas interešu izglītībai, turklāt spēj piesaistīt apmeklētājus ne vien ar izglītības pasākumiem, bet arī kultūras un mākslas aktivitātēm, mākslinieku un amatnieku darbu un vaļasprieku izstādēm, darbnīcām un pieredzes apmaiņu. Dzintra Ziemele: “Interese par skolu mums radās jau 2017. gadā. Kaut arī ēka bija pamesta vairākus gadus, tomēr bija jāiziet arī birokrātiskais ceļš, lai ministrijas un valsts institūcijas neiebilstu pret telpu izmantošanu, ļautu mums, “Tautu palīdzības fondam”, tur strādāt. Nu jau esam iekārtojuši ēku, sakopuši telpas, kurās top izstādes, akcentējot 20. gadsimta gaisotni. Sakām sirsnīgu paldies visiem atbalstītājiem! Īpaši mūsu labvēļiem – jauniešu biedrībai “Atbalstu Latviju””!
Slēpnis, rullekss un “Kara cūkas”
Kas raksturīgs “Mākslu, izglītības un tehnoloģijas centra” iekārtojumam? Pirmkārt, tā ir autentiska, padomju laikam tipiska vide – sienu krāsojums, mēbeles, kuras ražotas Latvijā, piemēram, Valmierā, Kuldīgā… Dzintra Ziemele parāda 60., 70. gadu mēbeles ar koka finierējumu un dekorējumu, kam izmantotas koka līstes, savukārt 80. gadu mēbeļu apdarei lietoti spīdīgi bleķi… Interesanti redzēt autentiski iekārtotu priekšnieka kabinetu, videosalona telpu, kura dīvāna galā – slepens bāriņš. Kad nākuši pārbaudīt miliči, tad slēpņa virsmu ātri varēja pārveidot par galdiņu, uz kura spēlēja šahu vai kārtis… Ir arī dāvinātas mēbeles, piemēram, ulmaņlaiku slīpētais spogulis, ko atvedusi kāda grīziņkalniete pēc filmas “Bille” brīvdabas seansa.
Apbrīnojama akustika sporta zālē ar ozolkoka parketu, tajā šogad maijā notikusi “Ģimenes dienas” balle. Ēkā darbojies Rīgas Valsts tehnikuma autocentrs, no kura saglabājies modernizēts satiksmes noteikumu mācības līdzeklis – pareizo atbildi rāda iedegta lampiņa. Otrkārt, vērts skatīt kokapstrādes, tekstilapstrādes un aušanas telpas ar visu aprīkojumu. Treškārt, pārsteigums ir Arnolda Ziemeļa izgudrotais paškustīgais trenažieris kustību koordinācijai un muskuļu trenēšanai, ko autors dēvē par rulleksu.
Izgudrotāju festivālā autoram piešķirta balva “Minox 2020”. Patiesu baudu rada vaļasprieku izstādes, piemēram, Armanda Muižnieka savāktie minerālūdens iepildīšanas un līdzņemamie trauki – no visdažādākajām valstīm un formu daudzveidībā. Ieliec tādu kabatā un, ejot pastaigā, ik pa brīdim pa snīpīti iesūc veselīgo ūdeni. Poļi, lai radinātu bērnus dzert minerālūdeni, traukiem piešķīruši dzīvnieku atveidus: delfīns, zilonītis, varde… Man īpašu pārsteigumu radīja izstāde “Kara cūkas”(nosaukums no britu smagā metāla grupas “Black Sabbath” dziesmas “War Pigs” (Kara cūkas), kas iekļauta albumā “Paranoid”).
Mūzikas grupas plakāts atrodas skolā: lai gan dziesma bija vērsta pret Vjetnamas karu, tā atkal skan aktuāli – pret agresoru Krieviju. Vai jums ir nojausma, kas izstādē redzams? Aizsargtērpi pret ķīmisko uzbrukumu, dažāda lieluma un formu gāzmaskas (daļa ražotas arī rūpnīcā VEF), tās izstādei nodevis Baldones vidusskolas audzēknis Teo Ralfs Jēkabsons. Viņa vaļasprieks ir kolekcionēšana. Viņš krāj arī skaņuplates, Latvijas porcelāna un fajansa traukus, vāzes, figūriņas un citus darinājumus.
Izpalīdzībā vairojas prieks
Kundziņsalieši nedzīvo savrupi, viņi cits citu pazīst un lepojas par savu apkaimi. Dzintara Ziemele teic, ka vietējie iesaistījušies dažādos pasākumos, piemēram, teritorijas sakopšanas talkās, rīkojuši tikšanos ar esošajiem un bijušajiem salas iedzīvotājiem vairākās paaudzēs. Iepriecinājis arī ielīgošanas vakars skolas pagalmā, kurā demonstrēta spēlfilma “Bille” vairāk nekā 150 skatītājiem. Tās skaņas pastiprināšanu ar savu tehniku nodrošinājis “Latvijas lepnuma” titula īpašnieks – vairāku starptautisku jāšanas sporta sacensību varonis, paralimpietis Rihards Snikus. Viņš ir baldonietis, taču atsaucīgs arī kundziņsaliešiem.
Vietējie nav vienaldzīgi pret Krievijas agresiju Ukrainā – nodibinājums “Tautas palīdzības fonds” sadarbībā ar feisbuka “Čaklo bitīšu klubiņu” un citiem partneriem šopavasar Ukrainas iedzīvotājiem sarūpējuši pašu adītas zeķītes, pievienoti arī citi adījumi: cepures, šalles, siltie plecu lakati… Viss nosūtīts ar spēka vārdiem un laba vēlējumiem. Kāda Kundziņsalas ģimene devusi patvērumu divām Ukrainas sievietēm ar bērniem. Dzintra Ziemele: “Viss ir savstarpēji saistīts, un katrs mēs varam papildināt labo un vairot prieku.”
Izāzējām nelūgtos viesus…
Vienā no pagalmiem rit malkas talka. Pie vārtiņiem uzrunājam Birutu Feldmani, viņa Kundziņsalā dzīvo kopš 1968. gada. “Te apmetos pie vecmammas māsas, kā atbraucu mācīties Juglā par audēju inženieri, tā arī paliku. Toreiz man bija septiņpadsmit gadu, iepatikās šī lauku vide – saimniecībās turēja govis, kazas, trušus, zosis, vistas….
Iebraucot Kundziņsalā, skatienam pavērās detalizēts salas plāns, tagadējo sliežu vietā bija kanāls, netālu arī aptiekas kiosks, kurā strādāja simpātisks kungs sirmiem matiem…Vecmammas māsa darbojās ielu komitejā, atceros, ka viņa izsniedza izziņas malkas iegādei, reģistrēja burtnīcā katras mājas platību, lai noteiktu, cik daudz malkas pienākas… Atceros arī netīkamo – ostas ogļu kravu pārkraušanas dēļ sniegs kļuva melns, baisi bija 1969. gada plūdi, kad dīvānus vajadzēja pacelt uz plankām vismaz 20 cm augstumā.”
Vietējā iedzīvotāja Indra Sinkeviča mūs cienā ar atspirdzinošu sulu un stāsta, ka viņas pirmā skolotāja Kundziņsalā bijusi Regīna Jakobidze – mācījusi pamatpriekšmetus. Pēc gadiem satikušās un sadraudzējušās. Regīna Jakobidze jau ilgi ir latvietības kopēja Gruzijā – tur bijusi Latvijas goda konsule, būdama ekonomikas profesore, strādājusi Tbilisi universitātē.
7. šķērslīnijā satiekam Visvaldi Plūci, dzīvojis 1. līnijas 24. namā: “Padomju laikā daudziem, kam zemes platība pārsniedza atļauto normu, zemi atņēma un nodeva mazdārziņu izveidei. Tos mēdza piešķirt apkārtējo rūpnīcu pensionētajiem strādniekiem, protams, galvenokārt iebraucējiem no plašās PSRS… Viņi pa dienu izpirka vietējo veikalu, saleniekiem, atnākot mājās no darba, vairs nebija ko iegādāties, tāpēc pret šiem “saulesbrāļiem” brieda nepatika.
Reiz vietējie nolēma viņus izāzēt – toreiz uz Kundziņsalu kursēja 33. autobuss, kura galapunkts atradās 7. šķērslīnijas jeb Lielās ielas galā iepretī ostas vārtiem. Pēdējā reisa laikā, kad autobuss stāvēja galapunktā, kāds tā aizmugures tiltu bija piesējis ar trosi pie tuvējā koka. Kad autobuss sāka braukt, tiltu norāva un nu visiem pasažieriem vajadzēja kātot uz Sarkandaugavu, Vecmīlgrāvi saviem spēkiem…”
Nevar nepamanīt Kundziņsalas arhitektonisko dominanti – bijušās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības namu, kura tornis ir līdzīgs dievnama smailei. Nams uzcelts par vietējo iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem, mūsdienās esot privatizēts, un no agrākās rosības vairs ne vēsts, taču kādreiz tas bija sabiedriskais un kultūras centrs. Ugunsdzēsēju biedrībai piederēja arī tuvējā Kundziņsalas estrāde gliemežvāka formā. Vasaras svētku laikā tur 42. pamatskola rīkoja bērnu svētkus. Pie ugunsdzēsēju biedrības pastāvēja arī dāmu biedrība.
Vasaras laikā, līdz pat tilta uzcelšanai, vietējā estrādē rīkotas zaļumballes, kuras apmeklēja arī salas tuvākās apkaimes iedzīvotāji. Gājis jautri, dažreiz svešie puiši izplūkušies ar vietējiem par kādu meiteni… No estrādes vietas saglabājušās liepas, kas stādītas speciāli parkam, kā arī betona pamata daļas, uz kurām atradusies dēļu grīda dejošanai. Aivars Liepiņš atceras, ka ugunsdzēsējiem bijusi izteiksmīga, sarkana dienesta mašīna. Visvaldis Plūcis vieš skaidrību, ka ugunsdzēsēju auto, kas Ugunsdzēsības muzejā norādīts kā “Juglas manufaktūras” auto, patiesībā piederējis Kundziņsalas ugunsdzēsējiem, jo pats redzējis, kā no depo auto aizvests remontēt uz “Juglas manufaktūru”.
Uzziņa
Kundziņsala ir sala Daugavas lejtecē, ko no upes labā krasta atdala Sarkandaugavas atteka. Salas garums ir 2,7 kilometri, bet platums – kilometrs, kopējā platība – 1,8 kvadrātkilometri. Kundziņsala izveidojusies pakāpeniski, sākot ar 18. gs. otro pusi pēc apkārtējo aizsargdambju uzcelšanas un Daugavas gultnes padziļināšanas, saplūstot vairākām nelielām saliņām, no kurām lielākā bija Pīļu sala, kas bija atsevišķa sala vēl 19. gs. beigās. Tagadējos apveidus Kundziņsala sāka iegūt 19. gs. sākumā.
Avots: (apkaimes.lv)
Uzziņa
• Kundziņsalā dzīvo plašākai sabiedrībai zināmas personības: rakstnieks, dramaturgs Andris Zeibots, literāte Gunta Saulīte, kino programmu koordinatore, projektu vadītāja Ieva Pitruka, dizainere Sanita Kreidere Krīgere, māksliniece Ineta Berkmane.
• Kādreiz dzīvoja fotogrāfs Aivars Liepiņš, hokejists Juris Repsis, labākais Latvijas hokejists pirms Helmuta Baldera.
• Kundziņsala bijis iedvesmas avots Aleksandra Kublinska dziesmām ”Zemeņu lauks” un ”Sapņu sala”.
• Iemūžināta spēlfilmās:”Līvsalas zēni”, ”Lietus blūzs”;
• grāmatās: Gunta Saulīte ”Mana Kundziņsala” (Zvaigzne ABC), fotoalbums ”Kundziņsala” (Valters un Rapa”).
Uzziņa
Biedrība “Kundziņsala”
Izveidota 2003. gada novembrī, un tās darbības mērķi ir gan apvienot un saliedēt Kundziņsalas iedzīvotājus, gan iesaistīt dažādos projektos, To vada Māris Jansons, kurš ir arī Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs. Viens no aktīvākajiem Kundziņsalas iedzīvotājiem, biedrības valdes loceklis Māris Kromāns stāsta: “Kundziņsalā dzīvo apmēram 450 iedzīvotāju, ir ap simts māju, un biedrībā aktīvi darbojas vairāk nekā sešdesmit biedri.
Paveikts gana daudz, piemēram, pirms pāris gadiem izcīnījām jaunas apbūves tiesības, panācām veiksmīgākus satiksmes risinājumus un tika iekārtota piekļuve ūdens teritorijām. Apkaimē regulāri rīkojam pasākumus, piemēram, šogad kopā ar Rīgas brīvostas pārvaldi, Rīgas domi un kaimiņiem – Sarkandaugavas iedzīvotāju biedrību, piedalījāmies pavasara talkā, kurā savācām trīs lielus konteinerus ar atkritumiem, stādījām jaunus kokus, sakopām arī vietējo pludmali un izvietojām apkaimes informatīvo stendu.
Maijā organizējām ģimenes dienas ar radošām darbnīcām un muzikālu vakaru Kundziņsalas iedzīvotāju saliedēšanai. Tas notika Sabiedrības integrācijas fonda finansēta projekta “Gribu būt te” ietvaros. Par Kundziņsalas tradīciju ir kļuvusi brīvdabas kinoseansu organizēšana.
Apkaimes centrā jau ir izveidots sporta laukums jauniešiem, taču līdz šī gada beigām plānojam iekārtot arī bērnu laukumu – īstenojot projekta otro kārtu, ko finansēs Rīgas brīvostas pārvalde. Laukuma skices izstrādē piedalījās arī jaunās māmiņas. Kundziņsala maina savu izskatu, tā vairs palos neapplūst kā agrāk, jo pagājušajā gadā tika pabeigta jauna meliorācijas sistēma ar sūkņu staciju 7. līnijas galā.”
