Bez osiņas, bet ar basģitāru 1
Ikdienu Pēteris nesteidzīgi vada savā mīļajā Liepājā, kuru, kā pats apgalvo, nekad nepametīs. “Tā ir samērā maza pilsēta – pāris minūšu, un jau esi vienatnē pie jūras, vēl pāris – un atrodies pūļa vidū pašā pilsētas centrā. Protams, varu strādāt citur, taču dzīvot gan laikam ne. Te ir mani draugi, viss mīļš un pazīstams, esmu iedzīvojies.”
Brīvajos brīžos viņš lasa grāmatas, klausās Hārvarda universitātes lekcijas internetā, attīsta tehniskās prasmes, palutina sevi, pagatavojot kaut ko garšīgu, klausās mūziku un sapņo iegādāties basģitāru – tai ir vien četras stīgas, varot viegli apgūt. Pētera sirdij tuva ir rokmūzika, tās stils lēnītēm iezadzies arī garderobē, kurā kirzas zābaki un tumšs apģērbs nav retums.
Mamma dēlu raksturo kā labestīgu cilvēku ar plašu sirdi, kurš spēj runāties par visu, kas ienāk prātā, – gan garīgām, gan pasaulīgām lietām. Puiša mūžs sācis jau trešā gadu desmita ritējumu, tomēr šajā laikā nekad nav dzirdēts, ka žēlotos par dzīvi vai čīkstētu par citādību. “Es neuzskatu, ka esmu atšķirīgs. Vienīgā starpība starp mani un cilvēkiem ar plaukstām un pirkstiem ir tāda, ka pasaule ir iekārtota par labu viņiem, piemēram, krūzei ir osiņa, kuru es nevaru izmantot.”
* Daudzfunkcionalitāte – no angļu valodas.
