Pāri malām plūstoša iedvesma 1
Studiju procesā puisis piedalījies vairākās mākslas izstādes. Vienā no tām izveidojis instalāciju, kuras pamatā bijis paša veidots radioaparāts, bet virs tā karājušies divi pāri roku protēžu. Ar to viņš vēlējies parādīt, ka visu var izdarīt un nav žēlojams nabadziņš. “Es negribu, lai cilvēki uz mani skatās ar žēlumu vai, tieši pretēji, ar apbrīnu. Vēlos, lai viņi saredz iedvesmas avotu – ja es spēju tik daudz, cik gan vēl daudz vairāk var viņi!”
Iedvesmas viņā nudien ir daudz, piemēram, vidusskolā, neraugoties uz pārējo cilvēku neticību, apguvis autobraukšanas prasmi un ieguvis tiesības, bet patlaban ar sajūsmu stāsta par aizraušanos ar multitasking*. “Tas nozīmē, ka varu vienlaikus lasīt grāmatu un skatīties filmu, vienādi labi uztverot abas.” Šo prasmi viņš sevī pamanījis vēl pusaudža gados, vēlāk sācis meklēt informāciju, un izrādījies, ka tas ir zinātnes novirziens.
Viss citādais viņu pievelkot gluži kā magnēts, tāpēc bakalaura darbu rakstīšot par papildināto realitāti. “Tas ir tik interesanti, piemēram, tev iedod ēdienkarti, tu uzliec virs tās telefonu ar īpašu programmu, un ēdiens sāk kustēties, tu redzi tā pagatavošanas procesu, sastāvdaļas vai jebko citu.”
Draugos ar melno humoru
Reizēm cilvēki viņa klātbūtnē jūtas neērti un nesaprot, kā izturēties vai rīkoties. “Viņi nezina, vai man vajag palīdzēt, vai pats tieku galā. Bieži veikalā pārdevējas grib naudu ielikt man tieši makā un maku kabatā.” Puisis šādas lietas uztver pozitīvi – ja redz kādu samulstam, pasmaida un paskaidro, ka pats var tikt galā.
Neiztiek arī bez nepatīkamiem skatieniem, lai gan to esot ļoti maz. Skolā vien retu reizi kāds pavilcis uz zoba. “Protams, kad bērnībā ir strīdi, katram met acīs to, kas visvairāk izceļas: resnajam – lieko svaru, rudajam – matu krāsu, bet man – plaukstas. Taču es nejutu īpašu apsmiešanu, tā bija tieši tāda pati kā jebkuram skolēnam.” Viņš atklāj, ka pats arī nekautrējas aizskart šo tematu. “Mums ar draugiem ir izteikti melns humors, piemēram, reizēm mēdzu ieiet telpā un teikt – šausmas, ārā ir tik auksts, ka es vairs nejūtu savus pirkstus!”
Vienīgās problēmas ir atrast darbu – daži potenciālie darba devēji atklāti pasaka, ka baidās puisi algot, bet citi atrunājas, sola piezvanīt un pazūd, tāpēc iespējas nopelnīt jāmeklē caur paziņām. Pagaidām tas veiksmīgi izdodas. Taču par sabiedrības un valsts atbalstu viņš nesūdzas – tas esot pietiekams.
Pēteris spriež: ja vajadzētu, arī viņš pats būtu gatavs palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā. “Es tikai nezinu – kā. Iespējams, vienkārši parunājoties vai parādot, kā es dzīvoju un tieku galā ar ikdienas lietām. Man tā bijis vienmēr, taču tiem, kas zaudējuši plaukstas nelaimes gadījumos, visu nākas mācīties no jauna. Tad es parādītu, kā daru to vai citu, un viņi varētu mācīties.” Izpalīdzīga sirds viņam esot jau kopš bērnības. Vecāki atminas reizi, kad dēls lūdzis viņus palīdzēt kādam skolasbiedram, kuram mājās nav bijis, ko ēst.
Protēzes sirdsmieram
Jau iepriekš minētās protēzes Pēteris atzīst par nelietderīgām: “Nevarēju atrast neko tādu, ko ar tām spētu izdarīt labāk kā iepriekš, toties atradu vairākus ierobežojumus.” Protēzes ir lielas un smagas, tāpēc Helovīns esot vienīgā reize, kad tās uzliekot joka pēc.
Kāds labums tomēr bijis – bērnībā vienam pašam vairākkārt nācies braukt uz ASV, kur protēzes gatavotas. Tas iemācījis būt patstāvīgam, bet mammai ļāvis saprast, ka bērns dzīvē nepazudīs. Tāpēc, kad Pēteris sācis dzīvot atsevišķi, vecāki neesot uztraukušies, lai gan reizēm jautājot, kā ar visu tiek galā.
Ikdienas dzīve neesot īpaši jāpielāgo, vienīgā palīgierīce ir kartupeļu tīrāmā mašīna virtuvē. “Šķiet, varu izdarīt gandrīz visu! Cits jautājums gan ir par to, cik daudz laika man tas aizņem.” – “Jā, traukus viņš ļoti maz ir plēsis!” smejas mamma, piebilstot, ka reizēm netīši sanākot žonglēt ar karstiem šķīvjiem.
