Spītējot liktenim, aptaustīt pasauli. Pētera Gertnera spēka stāsts: bez plaukstām, bet krāšņu dzīvi! 1
Uz sarunu puisis ierodas samiegojies. Vainojama ne vien agrā rīta stunda, bet arī tas, ka viņš visu iepriekšējo dienu pavadījis, filmējot video kādai itāļu rokgrupai. Pēteris Gertners ir dzīvespriecīgs, ar jaunības maksimālisma dzirksti acīs un sprogainām cirtām. Šķietami parasts jaunietis, kurš pūlī īpaši neizceļas. Tomēr atšķirība ir – viņš šajā pasaulē ieradies bez plaukstām. Taču tas netraucē baudīt krāšņu un piepildītu dzīvi.
“Grūtniecības laikā nekas neliecināja, ka viņam nav plaukstu, uzzinājām vien dzemdībās,” stāsta Pētera mamma Mārīte. Viņa atminas kādu sarunu ar meitu vienā no pēdējiem gaidību mēnešiem: “Aija man jautāja – mammu, bet kā diez dzīvo tie bērniņi, kuriem nav pirkstu un plaukstu? Vēl šodien nespēju izskaidrot, kāpēc viņai radās tāda savāda doma, tobrīd tas nešķita aizdomīgi, kaut kādas paralēles savilku vien vēlāk.”
Mātes sirds sāp par bērniem
Pats Pēteris nekad nav pārdzīvojis, ka viņam trūkst plaukstu, un apgalvo, ka mammai ar šo domu sadzīvot bijis daudz grūtāk nekā viņam: “Nedomāju, ka man kaut kas ir atņemts. Neesmu dzīvojis ar plaukstām, tāpēc īsti nav ar ko salīdzināt.”
Mārīte piekrīt dēla apgalvojumam un stāsta, ka pirmo laiku pēc dēla piedzimšanas jutusies emocionāli salauzta. Internets un sociālie dienesti tolaik neesot bijuši pieejami, tāpēc vecākiem nācies dzīvot neziņā par nākotni. “Šķita, tagad man viss mūžs būs jāupurē dēlam. Šaustīju sevi ar domām, kā viņš varēs spēlēties ar mantiņām, ēst, rāpot, rakstīt, iet skolā un darīt jebko citu.” Šajā laikā ģimene īpaši novērtējusi līdzcilvēku sniegto atbalstu, kuri steigušies palīgā ar lūgšanām, iejūtību, sirsnību un praktiskām lietām. Liels palīgs bijusi arī māsa, kura, lai auklētu brālīti, vajadzības gadījumā cēlusies pat vēlās nakts stundās.
“Atceros, kādu reizi nācu mājās no govju slaukšanas. Redzēju, ka abi bērni raud – puika vēl maziņš, bet Aija, nespēdama viņu nomierināt, pati izplūdusi asarās,” smejoties atceras Mārīte.
Gadiem ejot, mātes sirds kļuvusi mierīgāka. “Nebija tā, ka es vienu rītu pamodos un sapratu, ka viss kārtībā, taču ar dzīves rūdījumu pa mazam solītim viss norisinājās vieglāk. Nenoliegšu, es arī šodien mēdzu par to domāt, mātes sirds taču vienmēr sāp par bērniem.”
Mierīgāku darīja tas, ka mazais Pēteris visu pats cītīgi apguva – iemācījās ēst, vienlaikus ar citiem bērniem sāka rakstīt, apguva šaušanas prasmi, varēja celt teltis un kurināt ugunskurus, pusaudža gados draudzē vadīja svētdienas skolu un pat piestrādāja, mazgājot traukus un rokot bedres. Jaudīgs dzinējs bijis viņa stingrais raksturs, kas palīdzējis pēc pirmās neveiksmes nenolaist rokas un turpināt, kamēr izdodas. Puisis atzīst, ka, iespējams, skolotāji rokdarbu stundas speciāli pielāgojoši tā, lai arī viņš spētu pilnvērtīgi piedalīties, taču, ja tā bijis, tas noticis, viņam nezinot.
Aizliegto dārgumu skapis
Tagad grūti pateikt, ko Pēteris nebūtu iemācījies izdarīt, tomēr aizpogāt krekla augšējo pogu vai aizsiet kedas viņam pagaidām nav pa spēkam. Arī lai copītē saņemtu garās matu cirtas, nākas lūgt citu cilvēku palīdzību. Taču aiztaisīt rāvējslēdzēju, izmantot tehnoloģijas, gatavot dažādus ēdienus un pat fotografēt viņš iemācījies visai veikli. Stāstot par pirmo sastapšanos ar fotoaparātu, puiša acis gluži vai iedegas: “Kad biju maziņš, skapī atradu pāris veco Zenit, taču toreiz tētis man tos neļāva aiztikt. Kad nedaudz paaugos, viņš nolika man priekšā vecas padomju laiku fotomākslas grāmatas un teica, lai mācos.” Tā bijusi diena, kad fotoaparāts kļuvis par viņa roku un acu pagarinājumu.
Pēteris vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez bildēšanas – studē jauno mediju mākslu, strādā par mirkļu tvērēju koncertos un viesībās, bet brīvajā laikā labprāt eksperimentē ar dažādu tehniku. Viņš atklāj, ka pirmās fotogrāfijas neesot bijušas visai veiksmīgas, taču tagad sanākot pietiekami labas un var arī nopelnīt.
