Spiridon, palīdzi! Svētais, kurš “izkārto” dzīvokli un sagādā drēbes 0
Baltkrievijā ir ko skatīt ne vien saimnieciski domājošiem prātiem, bet arī reliģiski tendētiem ļaudīm. Noteikti ir dzirdēts par vairākiem izslavētiem svētavotiem, kuru ūdeņos atkāpjas ļaunas kaites, baznīcās un klosteros ir iespēja palūgties pie svēto šķirstiem, turklāt var palaimēties iebraukt laikā, kad atceļo vēl kādi svētumi no tālām zemēm, piemēram, pagājšgad Minskā un Polockā no Korfu salas tika atvestas svētā Spiridona relikvijas. Bet novembra sākumā mūsu kaimiņos notika organizēts četru dienu krusta gājiens (precīzāk – brauciens), kad ticīgās sievas sasēdās autobusos un devās apkārt valstij, lai kopīgi lūgtos par Baltkrievijas valstiskuma saglabāšanu, par bērnu un līdzcilvēku prāta skaidrību, neļaujot viņiem nomaldīties kādās negatīvās ietekmēs vai noslīkt alkoholismā.
Svētceļojumi parasti nelīdzinās tūrisma braucieniem. Jo ceļā dodas ne vien skatīt ko skaistu, kultūrvēsturisku un interesantu, bet arī censties izjust kādu svētības pieskārienu, tikt skaidrībā par savas dvēseles garīgo stāvokli un problēmu cēloņiem, dažkārt tas ir arī cerības stariņš izmisumā… Jo dzīvē mēdz būt brīži, kad vajadzīga Augstāka palīdzība un paša spēkiem neizdodas kaut ko atrisināt.
Biju lasījusi par svēto Spiridonu, kuram lūdzas gan bēdās, slimībās, gan sadzīviskās problēmās, tostarp par mājokli un naudas lietām (šim mērķim ir pat īpaša lūgšana). Un, ja tuviniekus un arī mājas remontdarbus apsēdušas nepārtrauktas ķibeles, tad nu svētais Spiridons manā galvā aizvien vairāk sāka asociēties kā glābšanas salmiņš. Droši vien arī tā nebija nejaušība – pie baznīcas durvīm ieraudzīju sludinājumu, ka tiek organizēts svētceļojums uz Minsku, kur no Korfu salas atvedīs Spiridona svētās relikvijas jeb daļiņu no svētā. Uzreiz bija skaidrs – jābrauc!
Svētais, kas “izkārto” pat dzīvokli
Nez vai interesantā vārda dēļ vai kā citādi, bet mūsu baznīcās svēto Spiridonu pārāk bieži nepiemin, vienīgi pēdējā gada laikā vairākos dievnamos parādījušās šā svētā ikonas. Taču Grieķijā, Serbijā un vēl daudzās valstīs sv. Spiridons godā celts tāpat kā sv. Nikolajs Brīnumdaris, viņam par godu uzceltas daudzas baznīcas, bet Kiprā vīriešiem ļoti populārs vārds ir Spiros (saīsinājums no Spiridona, grieķu valodā tas nozīmē “grozs”, atvasināts varbūt arī no latīņu spirit – gars).
Spiridonu uzskata par debesu aizstāvi zemniekiem, trūcīgiem ļaudīm un bezpajumtniekiem, jo tieši viņiem svētais dzīves laikā centies palīdzēt. Pats viņš bijis gans (arī ikonās tiek attēlots ar gana cepuri galvā), dzīvojis lielā pieticībā un, arī kļuvis par bīskapu savā dzimtajā pilsētā Trimifuntā (Kiprā), atturējies no laicīgiem labumiem. Mājās viņam bijusi lādīte, kur glabājusies naudiņa – to viņš regulāri aizdevis ķibelēs nonākušajiem. Apkārtnes zemnieki, kuriem atgadījies posts ar ražu, vienmēr zinājuši, ka var nākt pie Spiridona un viņš pašiem ļaus pieiet pie lādītes un aizņemties tik, cik vajadzīgs. Bet, ja kādam godaprātu pārmākusi alkatība, Spiridons to tūlīt manījis un pārmācījis negausi.
Kaut arī fiziski miris, taču arī tagad svētais, ja viņam palūdzas, atrisinot finansiālas problēmas un pat “izkārtojot” dzīvokli. Viena mana ceļabiedre zināja pārstāstīt vairākus desmitus gadījumu no paziņu pieredzes, kā svētais Spiridons gan palīdzējis atrast nozaudētus dokumentus un naudu, gan dabūt līdzekļus apkures ierīkošanai, gan atrast darbu un pat necerēti tikt pie sava dzīvokļa. Bet vēl kādai paziņai palaimējies nokļūt Korfu salā, kur vēl tagad atrodas sv. Spiridona šķirsts (no Kipras tas drošības nolūkos, kad nāca turki, pārvests uz Korfu). To aprūpējot divi cilvēki, viņi stāstījuši, ka svētā ķermenim joprojām aug mati un nagi, bet interesantākais, ka ik pēc dažiem mēnešiem nākas nomainīt apģērbu un apavus, jo tie izskatās nonēsāti – it kā sv. Spiridons būtu nez kur staigājis apkārt… Varbūt viņš “vainīgs”, ka kāda sieviete vienā rītā ieraudzījusi uz pakaramā siltu ziemas mēteli, kuru nav varējusi atļauties nopirkt.
Spiridona dzīvesstāsts un ļaužu pieredzētie brīnumi pēc svētā nāves aprakstīti viņam veltītā dziesmotā poēmā (baznīcā to sauc par akatistu), to dziedam pa ceļam autobusā un pusnaktī ieradušies Minskas katedrālē, kas notikumam par godu bija atvērta visu nakti. Trīs stundas palūgušies, beidzot negribīgi dodamies prom.
Nakts pelde svētavotā
Pareizticīgās baznīcas svētceļojumu biroja un mūsu grupas vadītājs Andrejs Jefremovs mūsu možajiem prātiem, kas nu nekādi negrib domāt par naktsmieru, uzšķiļ jaunu aizrautības dzirksti – braucam uz sv. Nikolaja svētavotu Logoiskā, tas ir tepat netālu no Minskas! Kāpēc ne, ja reiz esam maksājuši par Baltkrievijas vīzu un ir iespēja nokļūt vēl kādā svētvietā?
Pēc nepilnas pusstundas busiņš ieripo laternu apspīdētā ciematiņā, kur uz diviem pakalniem izgaismotas mirdz baznīcas – viena katoļu un otra pareizticīgo, kuras piekājē urdz strautiņš. Pie tā izbūvēta nojume ar ērtu laipu, lai varētu piekļūt un iesmelt ūdeni. Dažus metrus tālāk ved tiltiņš uz mazu koka būdiņu – tur var noģērbties un iegremdēties svētavota ūdenī. Lai ļaudis veiktu šo procedūru kā pienākas – trīs reizes pārkrustoties, ar visu galvu ienirstot, salikti grodi ar kāpnēm malā. Nu taisni kā vēsie baseini spa centros, tikai blakus nav saunas… Pēc brīža ieraugām, ka netālu uzcelts vēl viens tāds pats namiņš. Sadalāmies grupās – vīrieši un sievietes – un dodamies baudīt naksnīgo peldi. No abām būdiņām atskan līksmi smiekli un izsaucieni…
Dīvaini, bet pēc ieniršanas stipri ledainajos avota ūdeņos nav pat jādrebinās, taču saprāts liek vismaz uzlikt galvā cepuri, jo slapjie mati var sākt ilgoties pēc fēna un citiem pierastiem laikmetīgiem komforta nodrošinātājiem …
Atvadoties no Logoiskas, žēli noskatāmies baznīcas siluetā, bet ne jau visas durvis atvērtas tādiem nakts ceļotājiem. Taču itin spilgti vēl atceros, ka tieši te esmu bijusi pirms sešiem gadiem, turklāt gaišā dienas laikā, kad varēju nolūkoties fantastiski apgleznotajās baznīcas sienās, griestos un kolonnās. Baltkrievijā, izrādās, ir laba sadarbība starp baznīcām un Mākslas akadēmiju, tās studentiem ļaujot izpausties, veidojot freskas un zīmējot Bībeles sižetus uz dievnamu sienām.
Mainīt savu dzīvi
Spirdzinošā pelde neļauj aizmigt, lai arī busiņā ir silti un ērti. Tā kā ir iespēja noskatīties kādu video, visi vienprātīgi nobalsojam par nesen iznākušo dokumentālo filmu “Inokiņa” (“Mūķene”). Tā stāsta par talantīgas mūziķes Irinas Deņisovas dzīves pavērsieniem. Vīram diriģentam karjera ņem virsroku pār ģimeni, un Irina paliek ar trim bērniem, no kuriem jaunākajam konstatē vēzi. Baznīcā priesteris nosaka: viņu var glābt vienīgi mātes lūgšanas… Pēc ķīmijterapijas puisēnu aizved uz Žirovicas svētavotu Minskas nomalē. Lai arī cilvēki nervozi drūzmējas pie Dievmātes ikonas līdzās avotam, visi pēkšņi apstājas un sastingst, kad pie tās pieiet mazais sešgadīgais slimnieciņš ar kailo galvu un ļoti nopietni lūdzas. Neticami, bet zēns no savas ļaunās kaites lēnām izveseļojas, un mātes acis uz pasauli sāk raudzīties savādāk. Kad bērni pieauguši un katrs nostabilizējies savā dzīvē, viņa, par pārsteigumu pati sev, nolemj iestāties klosterī. Arī meita un abi dēli pakāpeniski pieņem mātes izvēli un sāk biežāk apmeklēt baznīcu. Viņi atzīst: ļoti skaidri jūtot, ka mamma par viņiem lūdzas. Savukārt Sv. Elizabetes klosteris Minskā tagad var lepoties ar izcilu diriģenti korim, kurš iestudē aizvien jaunus dziedājumus, tostarp savas vadītājas apdarē (tos var noklausīties arī klostera interneta vietnē). Kā papildu pienākums muzikālajai mūķenei Irinai ir sintezatora spēle labdarības namā, kur nāk dažādi trūcīgi ļaudis, tostarp bijušie ieslodzītie, kam nav ne iztikas līdzekļu, ne darba, tikai vēlēšanās dziedāt un dažam – arī uzspēlēt ģitāru. Savdabīgais barda un mūķenes tandēms ir patiesi aizkustinošs…
Sekojot filmas sižetam, garām aizslīd Sv. Elizabetes klostera mirdzošie kupoli. Pēdējos gados tas strauji attīstījies, turklāt te sastapsiet ne tikai “melnās”, bet arī “baltās” māsas, kurām galvā gaiši lakatiņi ar uzšūtu krustu uz pieres – tā ir piederības zīme žēlsirdīgo māsu apvienībai. “Baltās” māsas, kurām ir speciāla medicīniskā izglītība, aprūpē slimniekus deviņās Minskas slimnīcās, tostarp valsts psihiatriskajā klīnikā. Māsas izstrādā arī dažādus projektus, tādējādi ir tapis jauniešu problēmu centrs, darba apvienība bezpajumtnieku vīriešu rehabilitācijai, notiek onkoloģiski slimo bērnu, vientuļo invalīdu un psihiski slimo cilvēku aprūpe mājās, tiek gādātas labdarības pusdienas. Līdzekļus ziedojuši Baltkrievijas turīgākie cilvēki un uzņēmumi, ticīgie Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Norvēģijā, ASV, Pasaules baznīcu savienība. Valsts neko nefinansē, taču dod ievērojamas nodokļu atlaides. Savukārt kā valsts un pareizticīgās baznīcas kopējs projekts, piesaistot Vācijas un citu valstu finansējumu, tapis Žēlsirdības nams. Tas ir iespaidīgs un mūsdienīgs ēku komplekss, kurā iekārtots ekskluzīvs sociālās palīdzības centrs, tiek sniegti medicīniskie pakalpojumi, īpaši augstā līmenī nodrošināta rehabilitācija modernās ortopēdijas, fizioterapijas un vājdzirdīgo nodaļās. Kompleksa austrumu pusē uzbūvēta baznīca, kur minskieši labprāt brauc arī laulāties un kristīt mazuļus. Žēlsirdības namā notiek mākslas izstādes, darbojas svētdienas skola, pusaudži un jaunieši apmeklē zīmēšanas, ikonogrāfijas, izšūšanas darbnīcas, mūzikas un literārās studijas. Atsevišķi izvietots humānās palīdzības centrs, kas saņemtos sūtījumus sadala bērnunamiem, pansionātiem un trūcīgajiem. Kompleksā ir plaša ēdnīca, kur pabaro ar siltām pusdienām, arī mūs paēdina.
Busiņa vadītājs, pārzinādams labākās baltkrievu preces, izbraucot no Minskas, vedina piestāt pie tirdziņa un vietējo ražojumu veikala. Mūs pārliecina, ka šejienes halva ir tas kārums, kas noteikti jāved mājiniekiem kā ciemkukulis, arī cukurs esot īpaši kvalitatīvs un divu tējkarotīšu vietā pie kafijas pilnīgi pietikšot ar vienu. Un, protams, ir jāpagaršo īstenais vietējais saldējums, kas patiešām, izrādās, kūst mutē un izceļas ar dabisku garšu, bez sintētiskām piedevām.
Skanot Polockas zvaniem
Visbeidzot esam atceļā uz mājām, un mūsu svētceļojuma noslēdzošais objekts ir Sv. Eufrosīnijas klosteris Polockā (Спасо-Ефросиньев монастырь). To ieskauj balta, augsta mūra sēta, zvanu torņa apakšā izbūvēti lieli vārti, aiz kuriem valda klusums un acis apžilbina sniegbalto baznīcu mūri. Aiz akurāto dekoratīvo skujeņu rindām un filigrānajiem metālkalumu žogiem šauri celiņi ved uz mūķeņu cellēm.
Šo klosteri 12. – 13. gs. izveidojusi Polockas kņaziene Eufrosīnija, kuru baltkrievi uzskata par tautas apgaismotāju un svēto, viņas vārdā nosauktas baznīcas, pilsētu ielas un daudzas žēlsirdības organizācijas. Dižciltīgā un izcili skaistā jaunava bija nākusi no senas kņazu dzimtas. Jau pusaudzes gados, par pārsteigumu vecākiem, centīgi nodevusies Svēto Rakstu lasīšanai un, sasniegusi pilngadību, aizbēgusi no mājām uz klosteri, lai viņu neizprecinātu. Bet precinieku, kas kārotu lūgt viņas roku, bijis ļoti daudz. Klostera priekšniece, kas izrādījās Eufrosīnijas tante, sākumā stipri samulsusi par jaunavas izvēli un centusies pierunāt neatsacīties no kņazienes cienīgas dzīves. Taču Eufrosīnija bijusi nelokāma un drīz vien saņēmusi svētību dzīvot atsevišķā cellē pie Polockas Sv. Sofijas baznīcas, kur atradās tolaik lielākā bibliotēka Eiropā. Te viņa varēja lasīt Bizantijas un Romas hronikas, grieķu filozofu darbus, turklāt Eufrosīnija arī pati sāka pārrakstīt grāmatas. Saprotams, ka tā bija smalka un smaga nodarbe, jo vajadzēja kaligrāfisku rokrakstu un mākslinieka dotības, lai katru lapu greznotu ar smalkiem ornamentiem un zīmējumiem (viņas rakstītās grāmatas var aplūkot Polockas vēstures muzejā). Reiz Eufrosīnijai sapnī parādījies eņģelis un teicis doties uz ciematiņu Polockas nomalē. To viņa arī darīja, un pēc laika tur izveidojās klosteris. Arī Eufrosīnijas jaunākajai māsai iepatikās dzīve klosterī, un tā, pateicoties viņu abu pūliņiem, tagad varam baudīt noslēpumainības apdvesto noskaņu senatnīgajā mūra baznīcā, apgulties uz akmens mūrīša, kur viņas gulējušas, un palūgties šaurajās cellēs ar mazo spraudziņu loga vietā. Tagad baznīcu restaurē un slāni pa slānim tiek atklātas senās freskas, kas iepriekš bijušas vairākkārt aizkrāsotas, pat pārklātas ar eļļas krāsu. Arī jumts bijis noņemts un uzklāti vien salmi…
Mūķene, kas mūs ar savu stāstījumu aizvedusi tāltālā pagātnē, noslēpumaini pačukst, ka klostera priekšniece devusi svētību mums parādīt lielu dārgumu – krustu, kas ir pusmetru liels un veidots kā šķirsts, ietverot daudzus svētumus. Tā ir precīza kopija krustam, ko pēc mūķenes Eufrosīnijas pasūtījuma 1161. gadā gatavojis slavens baltkrievu juveliermeistars Lācars Bogša. Krustu greznoja 22 zelta un 20 sudraba plāksnes, dārgakmeņi un 20 miniatūras emaljas ikoniņas, bet padomju gados, kad no klostera izveda visas dārglietas, pazudis arī krusts.
Klosterī pavisam ir trīs baznīcas un vēl viena dievnama ēka pārveidota par ēdnīcu, jo ticīgie uzskata, ka kopīga maltīte ir kā dievkalpojuma turpinājums – visi palūdzas un ēdot klausās svēto pamācības. Centrālajā Krusta pacelšanas baznīcā dodamies uz dievkalpojumu, iepriekš sagatavojuši zīmītes, lai klosterī lūgtos par mūsu mīļajiem, par kuriem esam norūpējušies. Dievnamā ieejot, aizraujas elpa, apbrīnojot smalki filigrānos kokgriezumus ikonostasā, krēslu atzveltnēs, sienu paneļos un katras ikonas ietvaros. Tie ir kā mežģīnes, izveidotas arī miniatūras baznīciņas un kupoliņi, savukārt greznas kolonnas balsta jumtiņu virs svētās Eufrosīnijas šķirsta. Starp citu, pagājšruden oktobrī klosteris atzīmēja notikumu, ka pirms 70 gadiem svētās kņazienes šķirsts atvests uz viņas dzimto Polocku no Vitebskas – pirms tam tas jau vairākkārt “ceļojis”. Eufrosīnija vēlējusies nomirt Jeruzalemē, un tā arī patiešām noticis, kad viņa tur devusies lūgties. Tomēr vēlāk šķirsts aizvests uz Kijevu, tad Rostovu, bet no 1922. līdz 1940. gadam atradies Vitebskas vēstures un arheoloģijas muzejā, arī pilsētas antireliģiskajā muzejā, līdz 1943. gadā ticīgie šķirstu varēja atvest uz Polockas klosteri.
Pēc dievkalpojumiem mūsu svētceļojumu grupas vadītājs vedina izmantot izdevību un ar klostera priekšnieces atļauju uzkāpt zvanu tornī – šodien drīkstot arī pamācīties zvanīt. Jā, bet tas nepavisam nav tik vienkārši, kā šķiet, klausoties melodiskajās zvanu dziesmās. Mūķene, kura tik viegli demonstrē daudzo zvanu ieskandināšanu, centīgi katru atsevišķi apmāca, bīdot mūsu stīvās rokas: lūk, ar labo roku jāpavelk divi striķīši, kas piesieti zvanu mēlēm, kreisās rokas pirkstiem sinhroni vai pamīšus jādarbojas ar četrām virvītēm, bet ar kājām jāmin pedāļi, kas ieskandina zvanus – basus. Visu zvanu saspēlei jābūt noteiktā secībā, ritmā, lai skanējums būtu melodisks un ausij tīkams. Jā, turklāt dažādos notikumos arī zvanu spēle atšķiras – kristībās, laulībās vai svētku dievkalpojumos.
Nedaudz apdulluši no zvanīšanas mācību stundas, klusēdami ieņemam savas vietas busiņā. Mums aizbraucot, Polockā sāka ierasties jau nākamās svētceļnieku grupas no Latvijas, jo svētā Spiridona relikvijas gaida arī svētās Eufrosīnijas klosterī. Mēs atgriežamies ar daudzu svēto svētību.
Uzziņa
Grupas vīza uz Baltkrieviju maksā 10 eiro, individuālā – 34.
Pret 1 eiro var iemainīt 13 100 Baltkrievijas rubļu jeb par pieciem centiem var tikt pie 700 “zaičikiem”.
Saldējums maksā, sākot no 400 rubļiem jeb 30 centiem.
