Spiners vai “grozāmgrābslis”? 3
Kad augusta sākumā daži “LA” lasītāji piezvanīja uz redakciju, sakot, ka viņiem netīk vārds “mediji”, jo tas ir svešvārds, atcerējos krājuma “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” 12. laidienā lasīto grāmatu redaktores Intas Rozenvaldes publikāciju. (I. Rozenvaldi daudzi pazīst arī kā 2004. gadā izdotās “Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcas” sastādītāju.)
Daudzos vēsturiski no kaimiņtautām aizgūtos vārdos mēs vairs nesaklausām neko svešu, spriež redaktore. Viņa saka: “Skatoties acīs vēstures gaitai, norišu tendencēm un dzīves realitātei, nemānīsim sevi un nebaidīsimies no pārmetumiem savas valodas nemīlēšanā un graušanā. Nu neizgudrosim mēs latviskus vārdus visiem tiem desmitiem un simtiem jauninājumu, kas pasaulē dzimst ik dienu! Pat ja mums paveiksies, vai izdosies šiem jaundarinājumiem iedzīvoties valodā?” Tā, piemēram, laiks rādīs, vai cilvēkiem patiks bērnu mantiņu, ko angļi sac par “fidget spinner”, dēvēt valodnieku šogad ieteiktajā vārdā par “grozāmgrābsli”. “Spiners” skan sveši, bet vārds “grābslis” latviešu valodā ir ar negatīvu pieskaņu (piemēram, “vējagrābslis”). Turpretī darbošanās ar šo mantiņu bērniem trenē pirkstiņu muskulatūru, tāpēc ir pozitīvi vērtējama.
Tiekoties Inta Rozenvalde rāda man grāmatu, kas viņu rosinājusi uz pārdomām par valodas vēsturi – britu vēsturnieka un valodnieka Džona Aito vārdnīcu “Movers and Shakers: A Chronology of Words That Shaped Our Age”, kurā pa gadu desmitiem apkopoti nozīmīgākie vārdi, kas no 1900. līdz 2000. gadam ienākuši angļu valodā. Izrādās, apzīmējums “mobilais telefons” lietots jau 1945. gadā, toreiz ar to saprotot vienkārši pārnēsājamu telefonu, nevis tādu ierīci kā mūsdienās. Vārdu salikumu “precību aģentūra” angļu valodā pazīst kopš 1942. gada. Dž. Aito rakstījis: “Katrs aizvadītais gads atstāj aiz sevis jaunas idejas, pieredzes, izgudrojumus, kuriem līdz šim nav bijis vārda, un, tā kā vārdi ir nepieciešami zobratiņi saziņas mašinērijā, mūsu dabiskā cilvēciskā tieksme darināt vārdus ātri vien aizpilda lielāko daļu tukšuma.” Dž. Aito vārdnīcu var lasīt kā grāmatu. I. Rozenvalde teic, ka arī mums būtu ļoti interesanti izpētīt un apkopot, kā latviešu valodā, pēdējo simt gadu laikā pagadu desmitiem ienākuši dažādi vārdi.
Basketbols, kino, kultūra…
Paraugoties arī uz senāku laikposmu, I. Rozenvalde aizguvumus no citām valodām nošķir trīs grupās. Pirmajā – hronoloģiski seni, kā, piemēram, “stārķis”, “ķirsis”, “pudele”, “zābaki”, “kāposti”, “zvans”, “liedags”, “puika”, “kaija”, “daile”, “žagars”, “siļķe”, “nagla”. Otrajā grupā ietilpst vārdi, kurus sāka lietot 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta pirmajā pusē: “sports”, “šahs”, “dambrete”, “teniss”, “basketbols”, “kefīrs”, “šoferis”, “aktieris”, “kino”, “kultūra”, “direktors”, “novele”, “šnicele”, “karbonāde” utt.
“Trešajā grupā ir tie, kas pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā lavīnveidā pārplūdinājuši mūsu ikdienu, presi, ziņu kanālus,” saka redaktore, uzsverot, ka šo vārdu ienākšanas straujums psiholoģiski asociējas ar agresivitāti, daudzos raisot bažas par latviešu valodas tīrību un pat pastāvēšanu. Un šī agresivitāte rada pretreakciju. Taču “mūs nesatrauc tie aizguvumi, kas valodā ienākuši un nostiprinājušies pirms mums, iepriekšējo paaudžu laikā, bet neiecietīgi izturamies pret tiem, kas gāžas pār mums šeit un tagad,” secina I. Rozenvalde.
Daudzus svešvārdus labprāt pieņemam tāpēc, ka tie ir īsi, lakoniski, piemēram, apzīmējuma “plašsaziņas līdzeklis” vietā lietojam “medijs”. Varam vienā vārdā pateikt “medijpratība”, bet ar “plašsaziņas līdzekli” tādu savienojumu neizdotos izveidot. Kā citu piemēru Inta Rozenvalde min vārdu “reiderisms”: “Izlasot to avīžrakstā, nezināju, kas tas ir. Sameklēju definīciju – nelikumīga uzņēmuma iegūšana.” Pasakot trīs vārdu vietā vienu, darbojas ekonomijas princips.”
Taču, ja cilvēki vēlas svešvārdus izmantot, lai it kā izklausītos smalkāki, gudrāki, taču tikai aptuveni saprot to nozīmi, rezultāts nav iepriecinošs. Piemēram, ja vārdu “dramatisks” pasaka vārda “krass” vietā. I. Rozenvalde atceras arī, kā viena no politiķēm, sakot “integrēta personība”, domājusi to nozīmē “godīgs cilvēks” (angļu vārds “integrity” – godīgums). Taču “sabiedrības integrācija” ir tik daudz locīta, ka ar vārdiem “integrēta personība”, visticamāk, cilvēki saprata ko citu, nevis to, ko politiķe vēlējās paust.
Apmācība, zinātne un tehnika
To, kā latviešu valodā ienākuši vārdi “apmācība”, “tehnika”, “tehnololoģija” un vēl citi, lasītājiem krājumā “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” saistoši izklāstījis filoloģijas doktors profesors Juris Baldunčiks rakstā “Daži mūsdienu izglītības un zinātnes terminoloģijas problēmgadījumi”. Vārdi “apmācība” un “apmācīšana” atrodami 19. gadsimta beigās laikrakstu ziņās par rezervistu un zemessargu iesaukšanu uz mācībām. “Laiks, tematiskais lauks un arī vārda forma gandrīz bez šaubīšanās liek secināt, ka tas darināts krievu valodas (обучение) ietekmē,” raksta J. Baldunčiks.”Pēc dažiem gadiem vārda “apmācība” tematiskais diapazons sāk paplašināties – īslaicīgas mācības un kursi arī lauksaimniecībā, pārtikas pārstrādē u. c. kādu konkrētu iemaņu, jaunu metožu vai pat aroda apguvei, piemēram, 1913. gadā vārds “apmācība” lietots informācijā par divu trīs mēnešu kursiem kinomehāniķa kvalifikācijas iegūšanai.”
Vārds “tehnika” pirmo reizi lietots “Pēterburgas Avīzēs” 1864. gadā. Bet vārdu savienojums “zinātne un tehnika” pirmo reizi reģistrēts 1876. gadā. Profesors skaidro, ka šis savienojums izveidots pēc kontaktvalodu parauga – vācu “Wissenschaft und Technik” un krievu “наука и техника” – un ka 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bieži sastopami vārdu savienojumi “tehnikas attīstība”, “tehnikas sasniegumi”, “tehnikas panākumi”, “tehnikas progress”.
Bet vārdkopa, ko bieži lietojam mūsdienās, – “informācijas tehnoloģijas” – plašāku izplatību ieguva pagājušā gadsimta 90. gados, un tas pie mums atnācis no angļu valodas – “information technology”.
