Ar seju pret skatītāju. Teātra sezonas spilgtie uzplaiksnījumi 0
“Spēlmaņu nakts” žūrija ir nosaukusi 2017./2018. gada sezonas Latvijas profesionālo teātru labākās izrādes un izcilākos individuālos sniegumus 16 nominācijās. “Skatuves naglas” tiks pasniegtas tradicionālajā “Spēlmaņu naktī” 23. novembrī, E. Smiļģa dzimšanas dienā.
Ar ko šogad nominētās izrādes un individuālie sniegumi izcēlušies pārējo iestudējumu vidū? Ko tas liecina par Latvijas teātra procesa kopējo virzību? Par to “Kultūrzīmju” rīkotajā diskusijā “LA” redakcijā debatēja “Spēlmaņu nakts” žūrija – tās priekšsēdētāja, teātra kritiķe un zinātniece EDĪTE TIŠHEIZERE, teātra kritiķe ANDRA RUTKĒVIČA, teātra vēsturnieks JĀNIS SILIŅŠ un dramaturgs un vēsturnieks EDUARDS LINIŅŠ.
Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
“Ar seju pret skatītāju?”
– Kā varētu raksturot nupat aizvadīto teātra sezonu kopumā?
Edīte Tišheizere: – Pirmkārt, ļoti daudz labu aktierdarbu, no kuriem daudzi virza tālāk latviešu teātri kopumā, un tieši šie aktierveikumi arī izpelnījušies nominācijas. Otrkārt, šogad trešā daļa no izrādēm ir vai nu oriģināldramaturģija, vai latviešu darbu dramatizējumos balstīti iestudējumi. Turklāt ļoti daudz dramaturģijas runā tieši par šodienu, par absolūti konkrētām mūsdienu cilvēka problēmām. Padomju laikos rakstītu, ka teātris pavērsies “ar seju pret skatītāju”. Varējām nominēt ļoti labas lugas, kuras, domāju, pēc laika varēs iestudēt arī citi teātri.
– Prieks par Artūru Dīci, jo iepriekšējā sezonā rezultāts Nacionālajā teātrī ar viņa “Lidojošo Travoltu” nebija tik labs kā tagad – Elmāra Seņkova režisētā “Arī vaļiem ir bail” ir nominēta kā Gada lielās formas izrāde un arī pati luga nosaukta kā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā.
– Jā, pērn diezgan principiāli nominējām Artūra Dīča lugu “Lidojošais Travolta” un nevis Regnāra Vaivara izrādi pēc tās motīviem Nacionālajā teātrī. Šogad lugā “Arī vaļiem ir bail” Artūrs Dīcis sevi pierādījis kā visnotaļ nobriedušu dramaturgu un vienlaikus kā rakstītāju ar aktierim piemītošu skatuves nerva izjūtu un labu skatuves valodu.
Andra Rutkēviča: – Sezonai raksturīgi, ka nominētās izrādes izvirzītas vairākās kategorijās (piemēram, “Arī vaļiem ir bail” – astoņās kategorijās. – V. K.). Tas apliecina izrāžu nostrādātību kā vienotu kopumu.
Eduards Liniņš: – Ir gan arī pretēji piemēri, tie pāris gadījumu, kad nominēti aktierdarbi, bet izrāde un režija – ne. Piemēram, man bija ļoti interesants teātra piedzīvojums, redzot, kā Maija Doveika galvenajā lomā Emmas tēlā Nacionālā teātra iestudējumā “Cilvēki, lietas un vietas” (režisors Valters Sīlis) šo diezgan izplūdušo, irdeno izrādi burtiski savilka ap sevi. Izrādes sākumā nebūt nebija izjūtas, ka tur sanāks kaut kas labs. Savukārt Jurim Žagaram Dailes teātrī izrādē “Jeruzaleme” (rež. Laura Groza-Ķibere) Džonija Bairona tēlā tas līdz galam neizdevās. Ļoti spēcīgajam skatuves māksliniekam šajā iestudējumā, kur bija vēl arī daži citi labi elementi, tomēr neizdevās to krējumu sakult sviestā.
E. Tišheizere: – Tā sagadījās, ka “Jeruzalemi” redzēju sezonas beigās, kad izrāde bija augusi un mainījusies, ar vienotu ansambli uz skatuves, kurā Juris Žagars atklājās kā šī ansambļa centrs. Bet, protams, ja četri cilvēki (pārējā žūrija – t. i., šīs sarunas dalībnieki un teātra kritiķe un zinātniece Ieva Rodiņa. – V. K.) redzējuši izrādi, kas tāda nav, tad ir ļoti žēl. Tempā, kad katrs teātris sezonā izrāda vismaz astoņus jauniestudējumus, mēs, žūrija, diemžēl nevaram atļauties to greznību vienu un to pašu iestudējumu skatīties divas un trīs reizes.
E. Liniņš: – Negribu palikt uz taisnošanās nots, ka mums ir maz laika un esam ļoti noslogoti, kas tā, protams, arī ir, taču žūrija reprezentē skatītāju. Un, ja skatītājs kopumā ir bijis spiests kādu laiku baudīt nekvalitatīvu produktu, tad ir tikai normāli, ka tas atspoguļojas arī mūsu vērtējumā, kaut arī, kā sacīja Edīte, ir gadījumi, kad izrāde nobriest pamazām, spēlēšanas laikā. Bet tā jau arī īsti nevajadzētu būt.
– Kuri aktierdarbi pagājušajā sezonā raksturojami kā teātra virzītāji kopumā?
E. Tišheizere: – Noteikti Vadims Bogdanovs titullomā Daugavpils teātra izrādē “Cilvēks parastais” (režisore no Polijas Lucina Sosnovska), jo viņa aktierveikums ir pilnīgi latviešu teātrī nebijis eksistences veids: ārkārtīga atvērtība, gandrīz vai bez lomas radītas distances, vienlaikus paliekot lomas un izrādes robežās. Vajadzīga gan aktiera drosme, gan bezbailība, lai tik ļoti runātu savā vārdā, ne aiz kā neslēpjoties. Lai cik fantastisks būtu Vilis Daudziņš Ļeņina (Jaunā Rīgas teātra izrādē “Pēdējā Ļenina eglīte” Ulda Tīrona režijā) un Omes (JRT izrādē “Cerību ezers aizsalis” Vladislava Nastavševa režijā) lomā un pat Guna Zariņa Ņurbuļa tēlā (JRT izrādē “Dieviņš pillā” Alvja Hermaņa režijā), viņiem tomēr priekšā ir tā pieaudzētā maska, kas dod zināmu drošības rezervi, bet Bogdanovs iztiek bez jebkādas maskas.
E. Liniņš: – Es drīzāk teiktu, ka Guna Zariņa un Vilis Daudziņš piepilda tēlu ar savu aktierisko varēšanu, patiešām apbrīnojamu iemiesošanās prasmi, kuras organiska sastāvdaļa ir arī vizuālais elements, bet paši tajā burtiski pazūd. Bet Bogdanova spēlē redzam pretēju procesu: aktieris padara lomas “čaumalu” vai “masku” teju caurspīdīgu, patiešām lielā mērā nojauc robežu starp sevi kā personību un savu varoni. Bet, kā Edīte precīzi formulēja, tomēr paliekot tēlā, jo tas ir teātris un tā tomēr ir aktiera spēle, nevis indivīda manifestācija, piemēram, autoram lasot savu dzeju.
– Ar ko Gada lielās formas izrādes kategorijā nominētie iestudējumi izcēlušies pārējo vidū?
Jānis Siliņš: – “Cerību ezers aizsalis” manā uztverē ir absolūti vienots darbs ar konsekventāku un pilnīgāku zemslāni nekā daudzos citos iestudējumos, lielisku aktieru ansambli, ar fantastisku Kasparu Znotiņu, kurš visu laiku, būdams uz slidām, pārvar un raida nebūt ne tik vienkāršotu vēstījumu.
A. Rutkēviča: – “Dieviņš pillā” savā ziņā ir turpinājums dzejas, poētiskajam teātrim, un šajā estētikā izrāde ļoti jaudīgi, spēcīgi atklāj gan Ņurbuļa tēlu, gan arī vārda rašanās sajūtu. Mani pārsteidza, kā caur vienu personu – Ņurbuli – izrādē tik precīzi iezīmējas viņa dzīves laiks un apkārtējais konteksts, to nekādi neilustrējot ar ārējiem apstākļiem.
E. Tišheizere: – Te ir tālāk attīstīts savulaik Pētera Pētersona radītais poētiskais teātris, kad drāma, konflikts tiek meklēti dzejā. Un te tas izpaužas ļoti spilgti, bet pilnīgi citādi. Turklāt šajā izrādē ir ļoti spēcīga pašas radīšanas telpa, kas režisoram Alvim Hermanim ir ļoti svarīga daiļrades tēma jau kopš “Klusuma skaņām”. Tā ir mākslinieka šā brīža radīšanas telpa, viņa radošā laboratorija, ko režisors atklāj skatītājam.
A. Rutkēviča: – Un kā Guna Zariņa atklāj vārda rašanās brīdi! Kā vārds veidojas, attīstās un galu galā saliekas pareizā secībā un kārtojumā. Unikāla momenta radīta fantastiska klātbūtnes sajūta.
E. Liniņš: – “Arī vaļiem ir bail” izceļas ar labu dramaturģisko materiālu, kas runā par šodienas cilvēka ļoti būtiskām problēmām, par sociāli ļoti reprezentatīvām tēmām. Izrādes varonis, plastiskais ķirurgs Jānis Bērziņš ir gluži kā izkāpis no kāda glancētā žurnāla desmitās lappuses. Ļoti laba scenogrāfija, laba režija un vairāki labi aktierdarbi.
Dramaturgu atradumi un klupieni
E. Liniņš: – Šogad dramaturgi gudri runā par vēstures tematiku. Piemēram, nominētajās izrādēs – “Mežainis” Nacionālajā teātrī (rež. Valters Sīlis) un “Dvēseļu utenis” “Dirty Deal Teatro” (rež. Inga Tropa) –, kas tematikā ir vienas ievirzes darbi, nenotiek vēstures vielas interpretācija, bet refleksija par mūsu vēstures uztveri. Dramaturgi Jānis Balodis un Justīne Kļava ļoti labi apzinās to, ko saucam par sociālo atmiņu, un prot atdalīt sociālās atmiņas slāni no vēstures faktoloģijas slāņa.
Vēlos uzteikt teātru literāro daļu darbu. Mēs importējam daudz laba Rietumu materiāla, pirmkārt, britu lugas, – Lielbritānija jau vairākus gadu desmitus apgādā ar dramaturģisko materiālu ne tikai britu salas, bet arī ASV un visu angliski lasošo pasauli, kurai lielā mērā piederam arī mēs. Un mūsu dramaturgi acīmredzot mācās no labiem piemēriem, ko varam redzēt jau minētajā A. Dīča lugā “Arī vaļiem ir bail”. Gan problemātikas, gan tēlu psiholoģijas, gan dramatiskā vēstījuma ziņā to var likt kā līdzvērtīgu līdzās jebkuram “importam”. Zināmā mērā pasaules šodienas dramaturģijas pozitīvo iespaidu var just arī lugā “Apsolu”, un diezgan interesants dramaturģijas darbs ir arī Alekseja Ščerbaka luga “Balta vārna melnā krāsā”, kas saista ar ļoti aktuālu un ne viegli atklājamu tēmu un tai atbilstošu dramaturģisko risinājumu.
– Bet ne pati luga, ne arī Intara Rešetina režisētā izrāde Dailes teātrī nav nominēto vidū.
E. Tišheizere: – Lugu paklupinājusi jebkurai ļoti aktuālai tēmai bīstama blakne – spekulatīvisms. Ir viena lieta, kas atšķir pērnajā sezonā Daugavpils teātrī iestudēto izrādi “Jubileja’ 98” no šā gada “Lutišķi. Simtgade” un arī “Melnās vārnas baltā krāsā” Dailē. “Jubilejā ’98” varēja redzēt, kā nu jau noturīgais tandēms Justīne Kļava un Paula Pļavniece ļoti rūpīgi iedziļinājušās lugas darbības norises laikā, izjūtās, toreizējā mentalitātē, bet “Lutišķos” un izrādē “Melnā vārna baltā krāsā” ir pieņēmumi: šitādi apmēram varētu būt tie latvieši un šitā viņi apmēram varētu izturēties pret tiem arābiem…
E. Liniņš: – Starp citu, Eiropas Parlamenta deputāts no Lielbritānijas Klods Moraess, kurš kā attiecīgās komitejas priekšsēdis nodarbojas ar bēgļu un migrācijas jautājumiem, man intervijā sacīja – attieksmē pret bēgļiem latvieši neatšķiras ne no viena cita eiropieša. Visi baidās no neīstiem migrantiem, teroristiem, nevienam nepatīk musulmaņi.
A. Rutkēviča: – Nominētās izrādes labā nozīmē atšķiras ar to, ka izmanto pieņēmumus un klišejas, apzināti tās apspēlējot, apstrīdot, apšaubot, apsmejot, polemizējot ar klišejām un pieņēmumiem, nevis pasniedzot šīs klišejas kā kaut kādu faktu. Nenominētās izrādes diemžēl ar klišejām manipulē kā ar sabiedrības priekšstatiem vai attieksmēm.
E. Liniņš: – Par to var ilgi diskutēt, taču manu prioritāšu sarakstā “Balta vārna melnā krāsā” bija un vispirms dramaturģijas dēļ.
– Kur žūrija bija absolūti vienota?
– Par Mariju Bērziņu otrā plāna lomā! (Vitas tēlā izrādē “Arī vaļiem ir bail”. – V. K.)
A. Rutkēviča: – Arī visas galveno lomu aktrises nominēto sarakstā iekļuva ar piecām balsīm.
– Izņemot režisori Lucinu Sosnovsku par Daugavpils teātrī iestudēto “Cilvēku parasto”, lielākoties kā režisori nominēti tie, kuri iestudējuši nominētās izrādes tieši lielajās un nevis arī mazajās zālēs. Tā ir nejaušība, sakritība, likumsakarība?
E. Tišheizere: – Pilnīga nejaušība. Ja Elmārs Seņkovs vaļus būtu iestudējis uz mazās skatuves, mēs tikpat būtu šo izrādi nominējuši. Un Valters Sīlis kā režisors vairāk nominēts par “Mežaini” Mazajā zālē Nacionālajā teātrī un nevis par tajā pašā teātrī uzvesto “Cilvēki, lietas un vietas” Lielajā zālē. “Mežainis” izceļas ar tēmu un tai atbilstoša līmeņa risinājumu. Lieliski aktierdarbi, scenogrāfija, video, mūzika. Šī bija viena no izrādēm, par ko žūrijā nebija domstarpību nominēšanā.
E. Liniņš: – Nominācijās izpaužas arī žūrijas domas par vēlamo attīstību. Piemēram, Nacionālajā teātrī Ināras Sluckas iestudētā izrāde “Man 30 gadu” nominēta arī tādēļ, ka mums praktiski nav kvalitatīvu mūziklu iestudējumu. Šis žanrs, nemaz nerunājot par kādu tradīciju, jau vairākus desmitus gadu Latvijā ir pamiris, tiek kopts ļoti epizodiski. Un šajā gadījumā mēs novērtējām Nacionālā teātra ansambļa varēšanu. Runājot par nominēto “Zelta zirgu” Leļļu teātrī Dudas Paivas režijā, te aktieriem grūti jāstrādā, lai saglabātu gan sava žanra specifikai vajadzīgo tehniku, gan tajā pašā laikā gatavību spēlēt uz dramatiskā teātra skatuves, ko viņi, protams, ļoti vēlas darīt. Daži brīnās – vai Leļļu teātra aktieris vispār var saņemt nomināciju!? Viņi jau tur tikai izbāž rociņas pār aizslietņa malu! Lai rādītu, ka tā nav, ir nominēts “Zelta zirgs”.
J. Siliņš: – … Un ir individuāla nominācija aktierim Aleksandram Jonovam otrā plāna lomā (Melnais princis izrādē “Zelta zirgs”. – V. K.).
E. Tišheizere: – Nominācija izrādei ir par absolūti pilnvērtīgu sniegumu noteiktā specifikā.
Un – kā ar operu?
E. Liniņš: – Vēl vairāk paverot mūsu darba virtuvi, atklāšu, ka mums ar Edīti (Tišheizeri. – V. K.) neizdevās panākt operas vērtēšanu no dramatiskās spēles un režijas sasniegumu viedokļa.
E. Tišheizere: – Jā, mums likās, ka ir dziedoņi, kā, piemēram, Mihails Čulpajevs, Armands Siliņš un vēl vairāki, kuri aizvadītajā sezonā pilnīgi varēja kvalificēties arī kā dramatiskā teātra aktieri, kā savu lomu dramatiskie atveidotāji, bet žūrijā palikām divi pret trīs.
E. Liniņš: – Kad bija jāizšķiras starp “Izvirtības hroniku” Operā un “Man 30 gadu” Nacionālajā teātrī, izšķīrāmies par labu pēdējam uzvedumam.
J. Siliņš: – Bija taču arī citas labas, bet nenominētas izrādes, kāpēc īpaši izcelt operu! Būšu nepopulārs, bet daļa sabiedrības nez kādēļ iedomājas, ka operu skatās ārkārtīgi liels skaits cilvēku, taču tā tas nav…
– Skatītāju skaitam nav nekāda sakara ar uzveduma māksliniecisko vērtību!
– Es arī vienubrīd ļoti intensīvi skatījos operas, un, jā, tās ieiet citā vērtējuma līmenī, citā estētikā…
E. Tišheizere: – Nevaru tev piekrist, jo gadsimtu mijā pasaules operā ienākuši tik daudzi dramatiskā teātra režisori, kuri ir mainījuši šā mākslas žanra valodu, reizēm pat nerēķinoties ar tās iekšējiem likumiem. Un šie režisori, lai minam kaut Alvi Hermani, nerisina operas, bet savas daiļrades problēmas operā, un tāpēc maina operas likumus.
E. Liniņš: – Toties esam nominējuši izrādi, kura uz dramatiskā teātra skatuves atnes gandrīz tīru operas estētiku – “Salomi” Nacionālajā teātrī. Režisors Viesturs Kairišs te demonstrē skatuves valodu – turklāt ļoti labu –, kuru viņš apguvis, vispirms iestudējot operas.
A. Rutkēviča: – Šajā izrādē ir ļoti daudz operas elementu, visa mizanscēnu uzbūve ir ļoti operiska.
E. Liniņš: – Ir arī vesels pantomīmas ansamblis, kas pakļauts mūzikai.
J. Siliņš: – Bet vai šī estētikas veida pārcēlums ir iedarbīgs dramatiskā teātrī?
– Precizitātes labad – minētie dziedoņi netika nominēti tādēļ, ka neizturēja konkurenci ar dramatiskā teātra aktieriem, vai tādēļ, ka pārstāv operas žanru?
E. Tišheizere: – Ja godīgi, vienojāmies par principu, ka operu neaiztiekam.
– Žēl.
J. Siliņš: – Nemaz nav žēl. Opera var pretendēt Lielajā mūzikas balvā.
E. Liniņš: – Kolēģim nav žēl, bet man ir. Šī diskusija mūsu mazajā lokā atspoguļo arī jau visai sen pastāvošu diskusiju un inerci sabiedrībā: vai opera ir vai nav teātris? No ļoti inteliģentiem ļaudīm esmu dzirdējis ko tamlīdzīgu: opera nav jāskatās, opera jāklausās! Tā darbošanās uz skatuves – tā vien tāda muļķīga ņirbēšana… Balss, vokāls, muzikālā daile – tā ir opera!
– Atvainojiet, agrāk Baltā nama nosaukums skanēja – Operas un baleta teātris!
J. Siliņš: – Bet nekur pasaulē operas uzvedumus nenominē kopā ar dramatiskā teātra izrādēm.
E. Tišheizere: – Bet kāpēc mēs reiz nevarētu būt pirmie?
J. Siliņš: – Mēs varētu būt pirmie, arī runājot par vizuālo tēlu. Manuprāt, aktualizējies jautājums, ko uzskatām par scenogrāfiju: kāpēc atdalām video, kāpēc atdalām gaismas? Vai tad scenogrāfija nav kopums? Vai viss minētais kopums neveido vizuālo tēlu? Nespēju iedomāties, kā Smiļģa laikā Otto Skulmes scenogrāfiju varētu atdalīt no viņa paša darinātiem kostīmiem. Un kā nominējot var atdalīt scenogrāfu no videomākslinieka?
Izrādes bērniem un pusaudžiem
– Šogad ir sava nominācija bērnu un sava – pusaudžu izrādēm, kas visnotaļ uzlūkojams kā jaunums.
A. Rutkēviča: – Diemžēl ļoti ilgu laiku pusaudžu auditorija bija izkritusi no teātru uzmanības loka, un šī nominācija liecina par nopietnu sarunu ar pusaudžiem un teātru kvalitatīvu piedāvājumu viņiem.
E. Tišheizere: – Tagad teātri daudz vairāk atļaujas runāt par tādām agrāk tabu tēmām kā, piemēram, seksualitāte, kas cilvēkam pusaudža vecumā ir tik nenormāli svarīga. Pieņemu, ka vidējam skatītājam – sievietei ap piecdesmit – piemēram, “Romeo un Džuljetā” Leļļu teātrī Dāvida Džovanzanas iestudējumā daudz kas liktos šokējošs. Bet tās vienkārši nav viņas problēmas.
– Viņa tomēr var būt arī māte, un tad tās kļūst arī par šīs skatītājas problēmām.
A. Rutkēviča: – Jā, un šajā izrādē ir parādīti arī vecāku un bērnu attiecību modeļi.
E. Tišheizere: – Un vēl gandrīz visās nominētajās izrādēs pusaudžiem ir kāda lieta: uz sevi koncentrētam pusaudzim, kurš sev šķiet ārkārtīgi unikāls, bieži nelaimīgs, teātris parāda, ka nelaime nav bezcerīga, izeja ir un tu neesi pasaulē tāds vienīgais.
J. Siliņš: – Dāvids Džovanzana varbūt runā didaktiskāk, bet reizē atklātāk. Biju izrādē, kur skatītājos sēdēja puika un ik pa brīdim palūkojās uz vecmammu, kā viņa reaģē, redzot uz skatuves notiekošo.
E. Liniņš: – Man bija ļoti interesanti vērot publikas reakciju izrādē “Čomiņi”, kas iestudēta Goda teātrī. To rāda tikai izbraukuma variantā – skolās. Jau pēc klātesošo skolotāju sejas izteiksmes varēja redzēt, ka viņiem būs mazliet jāiesvīst, iekļaujot šo klases teātra apmeklējumu sava audzināšanas darba kontekstā.
J. Siliņš: – Daudzi pusaudži uz teātri atnāk reizi daudzu gadu garumā, un tad būtu vēlams, lai viņi redz izrādi, kas pēcāk mudinātu skatīties arī ko citu, piemēram, kaut vai “Salomi”. Jo saite starp skatītāju un teātri var pārtrūkt ļoti ātri.
E. Liniņš: – Man vienkārši nav saprotams, kā vispār varēja pastāvēt kas tāds kā nominācija “Izrāde bērniem un pusaudžiem”. Tas taču ir aplam gandrīz vai no likumdošanas viedokļa! Ir izrādes “6+”, ir “12+”, ir “16+”, un uztveres izmaiņas šajā vecuma amplitūdā ir desmit reižu lielākas nekā visā atlikušajā cilvēka mūžā.
Nacionālais, Leļļu teātris un Daugavpils teātris
– Bez šaubām, teātri piedzīvo kā ieelpas, tā izelpas brīžus, un nav iespējams visu laiku būt viļņa virsotnē. Kā sezona izskatās šādā aspektā? Spriežot pēc nominācijām, līderos ir Nacionālais teātris.
E. Liniņš: – Jo šis teātris ļoti pozitīvā nozīmē notvēris šā brīža sabiedrības pieprasījumu – ka valsts simtgades kontekstā sabiedrība ir krietni gatavāka pieslēgt domāšanu nācijas attīstības līkloču izpratnei. Otrkārt, jau pieminējām šā brīža aktualitāti, mūsdienu 21. gadsimta cilvēku eksistenciālās problēmas – arī tās nozīmīgi atklātas uz šā teātra skatuves. Un, treškārt, Nacionālajā teātrī spēlē labi veidots ansamblis, kas spēj strādāt žanriski un stilistiski daudzveidīgi. Sevišķi priecē jaunu, daudzsološu skatuves mākslinieku ienākšana teātrī.
J. Siliņš: – Iepriecina arī Nacionālā teātra spēja riskēt daudzu gadu garumā. Kaut vai lai pieminam iepriekšējās sezonās iestudētos “Raiņa sapņus” vai “Svina garšu”. Ir pierādīts, ka septiņos gados teātrī vispār nomainās vērtības. Vienubrīd skatītāji gaida laikmetīgus darbus, tad cilvēki atkal vēlas tradicionālu lugu, kāda, piemēram, ir jau minētā “Arī vaļiem ir bail”.
E. Liniņš: – Kā savulaik teicis Mārtiņš Zīverts, dramaturgs ir retas sugas kukainis. Attiecīgi – uz pāris miljoniem latviešu valodas pratēju viena laba, konvencionāla luga divdesmit gados – tik ilgs laiks apmēram pagājis kopš Ingas Ābeles “Tumšajiem briežiem” – ir ļoti normāls rezultāts. Varbūt izskanēs skaļi, bet šajā sezonā Nacionālais apliecinājis, ka tas apzinās savu kā Nacionālā teātra misiju ar nacionāli nozīmīgu tēmu uztveri.
J. Siliņš: – Un laikmetīgu to interpretāciju.
E. Tišheizere: – Un acīmredzamu stratēģiju ar jaunu, ļoti dažādu režisoru piesaisti.
J. Siliņš: – Tas viss – pretstatā teātriem, kuriem gandrīz vispār nav nacionālās dramaturģijas, ko, manuprāt, vajadzētu jebkuram Latvijas teātrim. Kādreiz topošie jaunie aktieri jautājuši – kāpēc lasīt latviešu literatūru? Lai saprastu savu emocionālo, fizisko, psiholoģisko un arī mentālo pamatu! Tāpēc jau pastāv vārds un rakstnieks, lai ikdienā neapjaustajam piešķirtu būtisko virsvērtību. Šobrīd latviešu teātrī kā vēl nekad arī latviešu valodas kopšana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Aiz Nacionālā šajā brīdī kā nākamais prieks man ir Leļļu teātris ar ārkārtīgi spilgtu māksliniecisku izrāvienu.
E. Liniņš: – Tur gan vērojamas izrādes ar visai plašu spektru gan līmeņa, gan žanra, gan tehnikas ziņā, bet labākajos piemēros uzvedumi tiešām veidoti ļoti atbilstoši bērna uztverei. Vēstījums tiek veidots kā bērnam uztverama spēle, kā labā nozīmē smilšu kastes jeb lego konstruktora estētika, kad bērns redz un pieņem, ka arī onkulis un tante ir atnākuši ar savām mantiņām un izspēlē stāstu tāpat, kā mazais to dara savā bērnistabā.
A. Rutkēviča: – Man gan liekas būtiski, ka Leļļu teātris sācis domāt ārpus kategorijas “bērnu teātris”. Īpaši uzteicams Jānis Znotiņš, kurš bērnu spēlēšanās principu ienesis teātrī un atgādina ciparu tehnoloģijas vides bērniem, ka, lai spēlētos, nevajag dārgas mantas, bet prieku un stāstu var izstāstīt ar tev apkārt esošo. Piemēram, no kurpju šņores var iztaisīt ceļu vai ar viena palaga palīdzību izstāstīt visu Brigaderes “Dievs, Daba, Darbs”.
J. Siliņš: – Kā reiz teica Velta Skurstene, puiku un ēzeļu tēlotāja, – mēs jau nespēlējam bērnus, mēs esam pieraduši ik mirkli pietuvoties viņu domāšanai.
A. Rutkēviča: – Pie “mainīgām bildītēm” pieradušajam mūsdienu bērnam Jānis Znotiņš liek klausīties, stundu koncentrēties stāstam, spēlei. Un tas ir izaicinājums.
E. Liniņš: – Man sezonas otrs lielais prieks aiz Nacionālā teātra ir Daugavpils teātris, kas, pirmkārt, pārliecinājis savu, vietējo skatītāju, kurš nupat ir lepns un priecīgs par savu teātri. Tas ir nozīmīgs lokālpatriotisma elements, un Dievs dod, ka vietējā pašvaldība to reiz saprastu. Uzteicami, ka teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs ļoti mērķtiecīgi veido teātra ansambli. Jau minētais Vadims Bogdanovs titullomā izrādē “Cilvēks parastais” nav vienīgais šā teātra spējīgais jaunais skatuves mākslinieks ar ļoti cerīgu nākotni un jau tagad plašu aktiera ampluā.
Kas notiks tālāk?
Rudenī “Spēlmaņu nakts” žūrija vēlreiz skatīsies visas nominētās izrādes.
Šoreiz visi žūrijas dalībnieki centīsies uzvedumu skatīties kopā, lai visi būtu redzējuši vienu un to pašu izrādi.
23. novembrī Smiļģa dzimšanas dienā “Spēlmaņu naktī” pasniegs balvas labākajiem nominēto vidū visās 16 kategorijās.
