Nepārtraukti augt 1
Sāku studēt audiologopēdiju, jo ļoti gribēju izprast dziedāšanas fizioloģisko pusi: kuri orgāni nodrošina spēju radīt skaņas, kādas funkcijas katrs veic. Šķita svarīgi uzzināt, kā rīkoties, ja aizkrīt balss, ja saitēm uzmetas dziedātāju mezgliņi vai rodas citas problēmas. Studijas Rīgas Stradiņa universitātē tiešām sniedz lielu gandarījumu, jo notiek ļoti augstā līmenī. Patīk, ka pasniedzēji ir ļoti prasīgi un neviens man nedod atlaides tikai tāpēc, ka esmu Agnese Rakovska. Tieši pretēji, no manis prasa vēl vairāk. Tas visu laiku liek augt un attīstīties.
Trīs studiju gados bijis daudz prakses. Audiologopēdu darba lauks ir klīniskā vide, smagie gadījumi. Tie ir insulta pacienti, kuri zaudējuši runas spējas, bērniņi ar autismu vai cerebrālo trieku. Sākumā bija ļoti grūti darboties šādā vidē, taču pamazām pieradu. Ir forša sajūta, ja izdodas panākt kaut vai niecīgu progresu pacienta runas spēju attīstībā. Varbūt līdz galam nevaru sevi iedomāties ikdienā strādājam slimnīcā baltā uzsvārcī, bet iegūtās zināšanas lieti noder, muzicējot un vadot nodarbības studijā.
Padarīt grūto pievilcīgu
Man agrāk bieži bija grūti piespiest sevi darīt kaut ko grūtu vai atbildīgu, piemēram, mācīties eksāmenam, gatavoties sesijai. Atkal un atkal atliku uz vēlāku laiku un, kad pienāca pēdējais brīdis, sāku raut. Esmu atradusi metodi, kas palīdz saņemties. Man ļoti patīk kreatīvi izpausties – zīmēt, gleznot. Kad jāsāk gatavoties eksāmenam, paņemu krāsainos zīmuļus un izkrāsoju mācību materiālus pēc sajūtām – izceļu svarīgāko un gleznoju shēmas. Piešķiru mācīšanas procesam unikalitāti. Kursabiedri vienmēr smejas par maniem mācību materiāliem, jo izskatoties, ka tie piederētu pamatskolniekam – tur ir dažādi ķiņķēziņi, uzlīmītes un visas varavīksnes krāsas.
Izskriet domu tuneli
Rakstu grāmatu, un man ir plāns līdz 30 gadiem to pabeigt (pašlaik Agnesei ir 28 – red.). Tie ir īsi pārdomu stāstiņi par visdažādākajām tēmām. Esmu sev izvirzījusi intelektuālu uzdevumu katru dienu vienu tēmu iztirzāt. Cenšos apspēlēt to, kas tobrīd šķiet visaktuālākais. Visvairāk patīk rakstīt par cilvēkiem, kuri manā dzīvē bijuši īpaši, jo viņi mani maina, katrs kaut ko iemāca. Man ir ļoti veicies, ka Viņš tur augšā man viņus sūta. (Smejas.)
Rakstīšana man ir kā meditācija. Agrāk centos meditēt tradicionālā veidā, taču neizdevās, jo pēc dabas esmu nemierīga. Kad izlieku uz papīra, ko domāju, šķiet, traucos pa garu, garu tuneli, ieintriģēta ieraudzīt, kurp tas ved. Beigās atduros pie kādas atziņas, un iestājas pilnīgs miers.
Nerakstu to visu ķeksīša dēļ, lai citiem varētu palielīties: redz, man ir arī grāmata! Drīzāk vēlos sevi izaicināt, redzēt, vai man tiešām izdosies.
Neēst džankfūdu* un citus draņķus
Domāju, ko ēdu. Nevaru mierīgi noskatīties, ja bērnus baro ar nekvalitatīvu pārtiku. Agrāk pati ēdu visu pēc kārtas, taču tad sāku pievērst uzmanību produktu sastāvam. Piemēram, cīsiņos bieži vien ir samalts viss, kas palicis pāri no dzīvnieka, paņemot augstvērtīgo gaļu, izbalināts un pēc tam iekrāsots, lai izskatītos kaut cik apetītlīgi.
Ja es būtu valsts prezidente, burgeru ēstuves aizliegtu ar likumu. Tur nav nekā vērtīga. Piemēram, bulciņas, starp kurām liek kotleti, var stāvēt skapī gadu, un tām nekas nenotiek.
Viena no populārākajām košļājamajām gumijām, ko iesaka lietot pēc ēšanas zobu veselības uzlabošanai, satur piecas kancerogēnas vielas. Nav jābūt zinātniekam, lai to saprastu. Vienkārši ierakstiet gūglē uz etiķetes norādītās sastāvdaļas, un būsiet pārsteigti. Esmu atradusi košļenes, kur šo kaitīgo vielu nav. Piemēram, dažās aptiekās var nopirkt tādas, kas satur dabisku eikalipta ekstraktu. Tās gan maksā dārgāk, bet var taču nekošļāt tik bieži.
