Spilgta, jaudīga un īsta. Grupas Triānas Parks soliste Agnese Rakovska par boksu un dzīvesveidu 1
Grupas Triānas Parks soliste Agnese Rakovska uz skatuves iznāk ekstravagantos tērpos, ar izteiksmīgu grimu un gandrīz ikreiz pārsteidz ar citu matu krāsu un sakārtojumu, taču, pats galvenais, viņai ir savdabīga samtaina, mazliet piesmakusi balss, kas liek labsajūtas skudriņām skriet pār klausītāju mugurām. Uz interviju gan dziedātāja ierodas ērtā, sportiskā apģērbā, bez grama kosmētikas. Ikdienā viņa esot gluži parasta meitene. Agneses šarms neslēpjas spilgtajos skatuves tērpos. Viņa ir pārpilna enerģijas, un, šķiet, viņai par visu ir sakāmais. Šoreiz – par Agneses labsajūtas avotiem.
Iesist slikto boksa maisā
Jau trīs mēnešus nodarbojos ar boksu. Šis sporta veids man iepatikās, jo ir pilnīgs pretstats tam, ko daru mūzikā. Boksa zālē nav ne grima, ne spilgtu skatuves tērpu, aiz kuriem var paslēpties. Tur ir tikai piesvīdis treniņtērps, divi cimdi un maiss. It kā cīnos ar maisu, bet tajā pašā laikā – pati ar sevi. Nepārtraukti sevi laužu un līmēju kopā. Man ļoti patīk šis process. Boksa zālē ikreiz atstāju veco Agnesi, proti, negatīvas emocijas par notikumiem vai cilvēkiem, no kurām gribas atbrīvoties. Katrs mans sitiens vienlaikus ir afirmācija, kuru uzlādēju un laižu kosmosā: nē, man šoreiz sanāks labāk! Man viss izdosies! Bokss ir mana meditācija. Tas dod manām vēlmēm enerģiju. Cilvēki bieži vien to, ko grib, izsaka tik pasīvā formā, ka līdz turienei (rāda uz augšu) neaiziet. Bet, ja reāli, ar visām četrām saki – es gribu, lai tā būtu! –, tā arī notiks. Nav citu variantu!
Pēc katra treniņa apģērbu var izgriezt, šķiet, tajās atstāju pusi sevis. Nenodarbojos ar boksu tādēļ, lai varētu ar kādu izkauties. Īstas cīņas ar pretinieku vēl nav bijis. Reiz treneris ielaida ringā padauzīt vienu puisi, bet neizdevās pat tikt līdz sitienam. Rokas piekusa. Vēl daudz kas jāapgūst. Trīs reizes nedēļā eju uz treniņu un tiešām jūtos ļoti labi, redzu, kā mainās mans ķermenis, pieaug spēks un izturība.
Stāvēt pie spoguļa un kačāt muskuļus man šķiet muļķīgi. Patīk sporta veidi ar spēles elementiem, kur nemaz nejūti, ka sporto. Piemēram, boksā nav jābūt uzpumpētam muskuļu kalnam, lai gūtu panākumus, bet veiklai, stiprai un domājošai.
Sekot aicinājumam
Pirms trim gadiem saslimu ar tā dēvēto leģionāru slimību (legionelozi – red.) un nokļuvu reanimācijā. Kopš tā laika dzīvi dalu divos posmos – pirms un pēc slimības. Tolaik strādāju veikalā par pārdevēju, bet visu laiku bija sajūta, ka man jābūt citur, jādara pavisam citas lietas. Taču nevarēju saņemties mainīt ierasto dzīves kārtību, mierināju sevi ar domu, ka nav jau nemaz tik slikti. Visu laiku gaidīju brīvdienas, lai varētu muzicēt ar grupu. Slimnīcā pavadītais laiks lika saprast, ka nevaru vairs dzīvot kā līdz šim. Man jāseko savam aicinājumam, nedrīkst dzīvi izniekot, jo tā var jebkurā brīdī aprauties. Sāku studēt audiologopēdiju Rīgas Stradiņa universitātē, pēc tam atvēru pati savu pareizās elpošanas studiju, kur vadu vokālās, elpošanas un logopēdiskās nodarbības gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Iedvesmot citus
Ticu, ka laimīgs cilvēks ir realizējies cilvēks. Nesen kāds mans audzēknis, 17 gadu vecs puisis, teica: jā, es tiešām gribētu būt mūziķis, bet Latvijā šajā jomā neko daudz nevar nopelnīt, laikam tomēr būšu biznesmenis. Man aptecējās sirds, dzirdot, ka jaunietis, kuram ir milzīgs potenciāls, savu sapni noliek plauktiņā. Jebkura joma, kurā būsi spēcīgs profesionālis, tev nesīs naudu. Varbūt, izvēloties mūziķa karjeru, nebūsi miljonārs, bet kāpēc domā, ka, kļūstot par biznesmeni, tāds būsi? Tikai darot to, kas patiesi aizrauj, iespējams kļūt par vienu no labākajiem.
Bērni lieliski jūt, kas viņiem patīk un kurā jomā viņi gribētu izpausties, taču pamazām vecāku un citu pieaugušo spiediena ietekmē nonāk dažādu stereotipu varā un sāk šaubīties par savu izvēli. Cenšos bērnus un jauniešus iedrošināt. Gribu, lai mazie zina, ka šajā pasaulē viņi varēs būt viss, kas vien vēlas būt, ja vien daudz un cītīgi strādās!
Negribēt atvaļinājumu
Daudzi dienu no dienas strādā bez mazākās patikas, ar nepacietību gaidot, kad beidzot varēs doties atvaļinājumā, lai atpūstos no darba un par sapelnīto naudu aizbrauktu ceļojumā. Manuprāt, jāizvēlas darbības joma, kas tā aizrauj, ka atvaļinājumā doties pat īsti negribas. Man nav tādas dienas, kad negribu būt Triānas Parkā. Tieši otrādi, gribas muzicēt katru dienu, braukt koncertturnejā pa visu pasauli, lai tas viss manā ikdienā ir desmitreiz lielāks un spilgtāks. Vēlos, lai mana dzīve ir tik piepildīta un interesanta, ka vēlāk būtu vērts par to uzrakstīt grāmatu vai uzņemt filmu.
