Atsākusies vēžošanas sezona 3
Platspīļu jeb upes vēzis (Astacus astacus) ir vietējā vēžu suga, kas mitinās Latvijas ezeros, upēs un strautos jau apmēram 12 000 gadu. Pārējie Latvijā sastopamie vēži (šaurspīļu, dzeloņvaigu un signālvēži) klasificējami kā svešas sugas, kas ar savu izturību pret vides pārmaiņām, ātro vairošanos un agresivitāti izspiež platspīļu vēžus no to dabiskā dzīves areāla. Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks un dienu pavada zemūdens slēptuvēs.
Vēzi pamatoti var dēvēt par ūdens indikatoru, jo tas slikti panes skābu un piesārņotu vidi. Ūdenim, kuru par savu mītnes vietu izvēlējies skaistais zaļganmelnais atpakaļairētājs, jābūt bagātam ar kalciju, mangānu un skābekli. Ne jau velti ūdenstilpju piekrastes iedzīvotāji lepojas ar ūdeņu tīrību, minot, ka tajos dzīvo vēži. Prasmīgi apsaimniekojot vēžu populāciju, var gūt labus rezultātus to ilgtspējīgai izmantošanai. Ļaunākais ienaidnieks vēžiem ir vēžu mēris, šo slimību parasti ievazā ar zivju un vēžu ķeršanas līdzekļiem, kas iepriekš izmantoti inficētā vidē.
Šā iemesla dēļ vēžošanai, kas Latvijā atļauta ar rokām vai krītiņiem, licencētās vēžošanas organizētāji atļauj lietot tikai un vienīgi konkrētajai ūdenskrātuvei paredzētos krītiņus un laivas. Vēzim ir arī daudz dabisko ienaidnieku – putni, ūdensdzīvnieki un zivis. Makšķerēšanas noteikumi nosaka, ka viens vēžotājs drīkst izmantot ne vairāk kā piecus krītiņus, lomā paturot platspīļu vēžus saskaņā ar licencētās makšķerēšanas noteikumiem, bet šaurspīļu, dzeloņvaigu un signālvēžus ne vairāk kā piecdesmit no katras sugas vai kā noteikts licencētās vēžošanas nolikumā, turklāt platspīļu un šaurspīļu vēžu garums nedrīkst būt mazāks par desmit centimetriem. Latvijā šaurspīļu vēžu ieguve atļauta Lielupē, Āraišu ezerā, Mazajā Baltezerā, Lielauces ezerā.
Lielauces ezers vēžotāju aprindās kļuvis sevišķi populārs vēžu izmēru un daudzuma ziņā. Uz šejieni dodas daudzi vēžot gribētāji no visām Latvijas malām. Daudzi azartiskie vēžotāji dodas uz Lielauci kopā ar ģimeni. Vīri, reizēm arī sievas un bērni pa dienu iemēģina roku ar spiningu vai makšķerkātu, bet laikā, kad pierimušo ūdens virsmu noglāsta nakts tumšais plīvurs, tie, bruņojušies ar pieres lukturīšiem, dodas vēžu medībās. Kādā jaukā nedēļas nogales vakarā pie Lielauces ezera sastapu Jāni, kurš laimīgs un apmierināts, priekā mirdzošām acīm stāstīja par savu piedzīvojumu.
“Par vēžošanu sapņoju jau sen, nesen apprecējos un gribēju savai mīļotajai sieviņai sagādāt karaliskas brokastis, tāpēc devos uz Lielauces ezeru pavēžot. Jau laikus tirgū iegādājos svaigu liellopu gaļu, vēzis nav maitēdājs, un tā pievilināšanai nepieciešami svaigi produkti, aizbraucu uz Lielauces ezera laivu bāzi, iegādājos licenci, saņēmu no bāzes uzrauga piecus krītiņus un līdz ar tumsas iestāšanos devos ezerā.
Pirmo emocionālo baudījumu sagādāja pēdējā saulstara aizslīdēšana aiz piekrastes kokiem, ezera burvība, miers un klusums, ko reizi pa reizei pārtrauca zivju šļaksti un iztraucēto krastmalas putnu spārnu švīkstoņa. Piesēju pie krītiņiem ēsmu un izvietoju ķeršanas rīkus netālu no krasta pacerēm, kur ūdenī melnēja nogrimušo koku saknes, kas, pēc manām domām, varēja būt ideāla paslēptuve vēžiem. Pārdesmit minūtes baterijas gaismā baudīju zemūdens pasaules burvību. Ezera dibens atgādināja teiksmainu pasauli ar kalniem un lejām, ielejās šaudījās sīkzivtiņas, gadījās arī pa kādam prāvākam eksemplāram, bet, laivas iztraucētas, tās ātri vien pamuka.
Kādā zemūdens augu ieskautā laukumiņā pamanīju spīdam divas sarkanīgas ačeles, tur savas medību gaitas sāka mana brauciena mērķis – slavenais Lielauces ezera šaurspīļu vēzis. Devos pārbaudīt krītiņus, un jau pirmais vēzis bija laivā. Process lielā mērā atgādināja medības, klusām pieairējos pie krītiņa putuplasta bojas, sagrābu to un zibenīgi iecēlu laivā. Aplūkoju vareno eksemplāru un biju nedaudz izbrīnīts, spīles bija pamatīgas, lielas un platas un es jau nodomāju, ka esmu noķēris platspīļu vēzi, tikai vēlāk internetā noskaidroju, ka šaurspīļnieks, dzīvojot vidē, kurā ir laba barības bāze, izmēru ziņā stipri līdzinās platspīļniekam. Tumsa kļuva arvien melnāka, vēžu kāpšana uz krītiņiem arvien intensīvāka un jau pāris stundas pēc pusnakts biju pieķēris atļautos četrdesmit vēžus. Ēsmu iekārojušos mazulīšus saudzīgi laidu vaļā, lai paaugas un priecē manu ģimeni citu gadu, kad atkal iekārosies šā lieliskā garduma.”
Vienā vēlā vasaras vakarā viens vecs vācu vecis veda veselu vezumu vārītu vēžu, visiem vārītiem vēžiem vēderi vaļā. Veiksmīgu vēžošanu!
Šaurspīļu vēžu ieguve atļauta Lielauces ezerā, Āraišu ezerā, Lielupē, Mazajā Baltezerā.
Dzeloņvaigu vēžus varēs ķert Daugavā līdz Rīgas hidroelektrostacijai, Hapaka grāvī, Lielupē, Ķīšezerā, Sausajā Daugavā, Vecdaugavā un Ventā.
Signālvēžus drīkst ķert Primmas ezerā.
Minētajās ūdenstilpēs vēžošana un zemūdens medības atļautas līdz 1. oktobrim.
Vēžošanas licence, laivas noma, kā arī īpašo tīklu jeb krītiņu noma maksā 70 eiro.
Viena licence paredz nomedīt ne vairāk kā 40 vēžus.
Ierobežojumi attiecas arī uz vēžu lielumu – ja tie mazāki par 10 centimetriem, tie jālaiž atpakaļ ezerā.
Vēža garumu nosaka, mērot attālumu no pieres dzelkšņa līdz astes plāksnīšu galam.
Avots: AS “Latvijas valsts meži”
