Spiegu karos – arī latvieši! Saruna ar somu žurnālistu Juku Rislaki 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viņš dzīvo Latvijā un runā latviešu valodā, raksta grāmatas par Somijas un Latvijas saskarsmes punktiem. Ir saņēmis abu valstu augstākos apbalvojumus. “Viņš” ir somu žurnālists, karikatūrists, rakstnieks Juka Rislaki, bet viņa jaunākā grāmata “Starp dzīvību un nāvi” veltīta latviešu aģentiem Somijas un PSRS savstarpējā spiegošanas karā.
Kad ienāku Annas Žīgures un Jukas Rislaki māju verandā, uz galda jau nolikta grāmatu kaudzīte. Jauno darbu, kura centrā trīs spiegi – noslēpumainais Eduards Operputs, Vilis Jurcēns, kā arī Operputa mīļākā Marija Zaharčenko –, tai pievienoju pati. “Apsvērdams, vai izvēlēties viņus par savas jaunās grāmatas varoņiem, es drīz vien sapratu, ka abi vīrieši ir dzimuši Latvijā.
Tomēr viņi nedarbojās Latvijas labā, bet kalpoja pavisam citiem kungiem. No vienas puses, tas labi raksturo to, cik izlūkošanas un spiegošanas pasaule bija (un ir) starptautiska un globāla,” grāmatas ievadā raksta Juka Rislaki. Operputs darbojās 20. gadsimta 20., Jurcēns – 40. gados. Tomēr runājam mēs mazāk par spiegiem, bet vairāk par pašu Juku, kā arī par jautājumu, kuru šajās dienās apiet nav iespējams – karu Ukrainā un tā ietekmi uz Latviju un Somiju.
Runā, ka Juka Rislaki aizstāvot latviešus vairāk, nekā mēs paši aizstāvam sevi. Esam pieraduši pie jūsu grāmatām, kurās savelkat kopā Latvijas un Somijas vēsturisko pieredzi. Bet, gatavojoties šai sarunai, sapratu – neko daudz nezinu par jums pašu. Esat piedzimis netālu no Somijas un PSRS “jaunās robežas”, proti, tās, kas tika nosprausta pēc Ziemas kara…
Jā, esmu piedzimis tuvāk Krievijas robežai, bet visu bērnību un jaunību dzīvoju Vidussomijā, nelielajā Jemsenkoski pilsētiņā, kur mans tēvs bija papīrrūpnīcas direktors. Viņš bija arī triju karu veterāns – piedalījies Somijas pilsoņu vai, kā to citi sauc, Brīvības karā, Ziemas karā un Turpinājumkarā, cīnījās pret Krieviju 1939.–1940. un 1941.–1944. gadā. Mamma studēja Sibeliusa akadēmijā, viņa bija klavieru skolotāja, bet Otrā pasaules kara laikā darbojās sieviešu organizācijā “Lotta”.
Vectēvs Somijas pilsoņu karā bija galvenais armijas mācītājs. Jemsenkoski pēc Otrā pasaules kara bija vissarkanākā Somijas pilsēta, tajā komunistiskā partija bija ne tikai lielākā, komunistiem vēlēšanās bija absolūts vairākums. Tur gāju skolā, pēc tam gadu biju Amerikā, Kolorado, gadu dienēju Somijas armijā, vēlāk studēju Helsinku universitātē un vienlaikus Žurnālistikas skolā. Mani studiju gadi bija tas trakais laiks, kad gandrīz visi studenti Somijā un citur Eiropā bija revolucionāri romantiski un kreisi noskaņoti, visi mani draugi bija kreisi. Tad ilgi strādāju Somijas lielākajā avīzē “Helsingin Sanomat” – rakstīju par Somijas un ārzemju lietām. Ameriku, Āfriku, rakstīju par Folklendu karu, daudz rakstīju par vēsturi, zīmēju karikatūras, komiksus. Un neko nezināju par Baltiju.
Pat par Igauniju ne?
Gandrīz neko. Skolā bija pieminēts, ka ir tādas trīs padomju republikas Igaunija, Latvija, Lietuva, zināju, ka Igaunija ir mums tuvākā. Bet mani interesēja tādas vietas kā Kuba un Vjetnama, eksotika. Taču 1984. gadā viens igauņu rakstnieks mani ielūdza aizbraukt uz Tallinu, lai es redzētu, kas tur notiek. Tas bija sākums jaunai dzīvei. Baltija bija man ļoti laba skola, tur sapratu, ko nozīmē padomju komunisms un kāda ir Baltijas vēsture. 1988. gadā pirmo reizi biju arī Latvijā, lielajā Mežaparka demonstrācijā.
Man tas bija ļoti laimīgs laiks, kad iepazinos ar tādiem cilvēkiem kā Dainis Īvāns, Jānis Peters, Sandra Kalniete, Māra Zālīte, daudz lasīju par Baltijas vēsturi, rakstīju par Baltijas valstīm vairāk nekā jebkurš cits somu žurnālists, arī grāmatas par Latvijas vēsturi. 1991. gadā es biju Viļņā, kad tur iebruka tanki. Rudenī pirmoreiz satiku Annu Žīguri, un atkal sākās jauna dzīve.
Kā somiem izdevās būt kreisiem, neraugoties uz karu ar PSRS? Protams, somi Ziemas karu uzvarēja, mums tā vienmēr ir kā nepārejoša brūce, ka necīnījāmies. Bet vai somiem tas nav atstājis vēsturisko brūci?
Somija īstenībā zaudēja Ziemas karā un zaudēja arī nākamajā karā, tomēr taisnība, mēs cīnījāmies, un tas mums deva tādu iekšējo pārliecību. Esmu Latvijā runājis ar veciem cilvēkiem, arī kara veterāniem, un visi mūs, somus, ciena, jo mēs cīnījāmies. Baltieši sākumā domāja, ka būs gudrāki nekā somi, tomēr somi izvēlējās pareizāk. Jā, mēs karā zaudējām vairāk nekā 95 000 cilvēku, bet pārsvarā tie bija karavīri. Redzu arī daudz līdzību starp Ziemas karu un to, kas tagad notiek Ukrainā.
Atšķirība no Ukrainas ir tā, ka somi cīnījās vieni paši, ukraiņiem visa pasaule piegādā ieročus. Tiesa, Zviedrija mazliet palīdzēja somiem, atsūtīja kādus ieročus, brīvprātīgos, lidmašīnas. Latvijā bija plaša solidaritātes kustība Ziemas kara laikā, somus balstot – bija brīvprātīgie, sievietes adīja cimdus un zeķes. Latvijas valdības pēdējā sēdē, pirms tā 1940. gadā tika atlaista, tika pieņemts lēmums par labības palīdzības sūtījumu Somijai.
Ziemas karš bija salīdzinoši īss, tas ilga tikai 105 dienas. Staļins noslēdza mieru, jo viņš bija saņēmis ziņas, ka rietumvalstis var nākt palīgā Somijai. Bet Ukrainas karš diemžēl būs daudz, daudz ilgāks. Ja var iedrošināties teikt – sakarā ar Ukrainas karu jaunums ir tas, ka Somija gatavojas kuru katru brīdi iestāties NATO un laipni uzņem bēgļus. Agrāk bija mazliet citādi, vienai no lielajām partijām “Īstie somi” galvenais ideoloģiskais balsts bija tas, ka viņi pretojās tam, lai ārzemnieki ierastos Somijā, un īpaši bēgļiem.
Pārlēcāt uz jautājumu, ko grasījos uzdot sarunas beigās. Kā jūtaties tagad, kad Somija un Zviedrija grasās lauzt savu neitralitātes politiku un pievienoties NATO? Somija vienmēr ir bijis tilts starp Krieviju un Rietumiem…
Tas nu ir viens, ko Putins šajā karā panācis – ka somi ātri pievienosies NATO, varbūt jau šogad, un cerams, kopā ar Zviedriju. Es agrāk varbūt būtu bijis pret NATO, bet tagad esmu mainījis attieksmi. Ļoti cienu mūsu jauno premjerministri Sannu Marinu, mums ir arī gudrs prezidents, tāpat diezgan liela un laba armija, tomēr NATO mums varētu dot vairāk drošības. So, let’s do it. And fast*. Pārejas laikā varbūt būs grūti, jo mēs īsti nezinām, ko Krievija darīs, bet NATO sola, ka mums būs dažas drošības garantijas. Un gandrīz visi somi tagad domā, ka tā ir pareizā izvēle.
Atgriežoties no šodienas pie grāmatas: kā sākāt interesēties par vēsturi?
Varbūt jau no skolas laika, un varbūt tāpēc, ka mūsu mājās neko nerunāja par vēsturi, par kara laikiem. Kā jau teicu, visi manā ģimenē bija piedalījušies karā, taču neviens man neko nestāstīja. Tad nu man vajadzēja pašam atrast atbildes. Tādēļ es daudz lasīju, veidoju daudz interviju ar cilvēkiem, strādāju arhīvā. Man bija tā kā divi darbi – dienas laikā es strādāju avīzē, bet brīvajā laikā sēdēju arhīvā, taisīju intervijas, lasīju. Tagad esmu uzdāvinājis visu savu mājas arhīvu Somijas arhīvam Helsinkos, jo domāju, ka neko nerakstīšu, bet tad pēkšņi izdomāju, ka varbūt tomēr vajag uzrakstīt par spiegiem no Latvijas Somijā.
Bija koronas laiks, bija ļoti grūti ceļot un sēdēt arhīvos, tādēļ biju tikai Somijas slepenpolicijas un Ārlietu ministrijas arhīvā. Tā ka šai grāmatai īpaši daudz arhīvos neesmu sēdējis, bet tajā izmantotas grāmatas, avīzes un žurnāli vairākās valodās, un īpaši jāpiemin, ka bez Ērika Jēkabsona padarītā es tik daudz nezinātu, viņš ir izpētījis daudz par Operputu Latvijas arhīvos.
Cik valodas īsti zināt?
Grāmatas lasu desmit valodās, bet visās tajās nerunāju. Vissliktāk pārvaldu krievu valodu, bet lēni tajā lasīt varu.
Krievijas arhīvos nesēdējāt?
Šai grāmatai ne, nebiju Krievijā, bet man palīdzēja draugs, kuru arī interesē Operputs, teroristi un emigranti 20. gadsimta 20. gados un kurš bija bijis Krievijas arhīvos, un arī Andrejs Kušačenko, kurš daudz pētījis tieši šo periodu un emigrantus. Esmu ļoti pateicīgs viņiem.
Man visa grāmata šķita tāda samezglota šaha spēle, kur ir aģenti un dubultaģenti, kur ir intereses abās pusēs. Viņi paši saprata, kurā pusē ir?
Ne vienmēr. Ir ļoti grūti izpētīt izlūkdienestu darbus. Operputs, latvietis, bija ne tikai aģents vai dubultaģents, varbūt pat vēl trīskāršs aģents. Viņš bija čekas aģents, tad palīdzēja somiem, bet īstenībā tad atkal varbūt palīdzēja čekai. Šīs jomas vislabākais Somijas vēsturnieks slavēja manu grāmatu, bet domāja, ka es varbūt nesaprotu līdz galam, kas Operputs īsti bija, ka viņš varbūt nemaz nemīlēja Mariju Zaharčenko, bet tikai izmantoja viņu, būdams čekas aģents. Varbūt mēs nekad nezināsim. Varbūt kaut kur Krievijas čekas arhīvos tā atbilde ir.
Bet grāmata sākās ar to, ka es domāju par diviem interesantiem cilvēkiem Somijas vēsturē. Pirmais ir Operputs, kurš 1927. gadā no Krievijas aizbēga uz Somiju, viņš bija vissvarīgākais aģents, kurš jebkad pārbēdzis uz Somiju. Un tad Jurcēns, aģents, kuru kara laikā PSRS nosūtīja, lai viņš iznīcinātu Somijas izlūkdienesta skolu. Un tad es pēkšņi sapratu, ka abi viņi ir latvieši. Ka tas apvieno grāmatas divas daļas. Daži somi domā, ka labāk būtu bijis rakstīt tikai par Operputu, bet Jurcēna lieta bija tik interesanta, ka gribējās arī to dabūt līdzi. Tagad es rakstu lielu grāmatu par spiegošanu vēsturē un mūsdienās.
Tas ir ļoti grūti un varbūt neinteresēs latviešus, jo redzespunkts ir vairāk no Somijas puses. Mani vienmēr interesējis, kas mums, latviešiem un somiem, ir kopējs. Tādēļ uzrakstīju grāmatu par ģenerāli Berķi, arī Vorkuta mums savā veidā kopīga, jo latvieši un somi lēģeros bija kopā. Sarakstīju arī vairākas somiem, angļiem un amerikāņiem domātas grāmatas, teiksim, “Maldināšana. Latvijas variants”. Bet, ko vēl varu atrast par mūsu kopējo vēsturi, es nezinu. Esmu domājis par Rozentālu un viņa somu sievu, bet tas ir tik plaši ekspluatēts temats, ka nezinu, ko es vēl jaunu varētu par to atrast. Runā turklāt, ka Somijā kāds jau raksta tādu grāmatu.
Spiegi ir popkultūrā ļoti plaši ekspluatēta tēma. Vai pats lasāt spiegu grāmatas un skatāties filmas par šo tēmu?
Es tās gandrīz nelasu, man nepatīk. Atskaitot dažus angļu meistarus – Džonu Lekarē un Greiemu Grīnu, tie man patīk, un vēl – nezinu, vai ir bijis LTV – franču seriāls “Le Bureau”, par izlūkdienestu mūsdienās. Lieta tāda, ka izlūkdienesta darbs ir ļoti lēns un kluss, un tas nav īpaši interesanti, bet parasti grāmatās un filmās ir daudz action (darbība – no angļu val.) un vardarbības.
Skaistas sievietes, sekss un ātras mašīnas…
Jā, jā, bet īstenībā tā nav, tas ir ļoti lēns un kluss darbs, kur ilgi jāgaida rezultāts, tas var būt gadiem ilgi, un par to ir grūti taisīt filmas.
Es arī jautāju – vai spiegs ir naudas pelnīšanas veids vai drīzāk rakstura jautājums. Un jūs arī par vienu no saviem varoņiem rakstāt, ka viņam bija piedzīvojumu meklētāja raksturs.
Tas varbūt nav vislabākais iemesls – gaidīt piedzīvojumus. Vislabākais spiegs ir tāds, ko mēs pat nepamanām, par kuru neviens nedomās, ka tas ir spiegs. Tādā veidā Operputs varbūt bija labs spiegs, jo viņam bija labi nervi un viņš bija labs aktieris.
Kā jums pietrūkst no Somijas tad, kad esat Latvijā, un no Latvijas, kad esat Somijā?
Somijā man pietrūkst māju, Jūrmalas. Latvijā – Somijas ziemas, kurā var slēpot. Mūsu dienās gan tas droši ik ziemu iespējams tikai Ziemeļsomijā. Kā žurnālists agrāk domāju, ka ilgojos pēc labiem medijiem, labas televīzijas, bet pēdējā laikā man nācies savu viedokli mainīt, jo, manuprāt, LTV karu Ukrainā atspoguļo pat labāk nekā Somijas valsts televīzija. Būtībā mēs esam ļoti līdzīgas tautas, un mums ir ļoti līdzīga vēsture. No Somijas es piedāvātu latviešiem darbīgu, tīru, caurspīdīgu politiku valsts un pašvaldību līmenī.
Lai cilvēki ticētu politiķiem un ticētu, ka visas dažādās partijas darbojas valsts interešu vārdā. Un lai cilvēki aktīvāk piedalītos ne tikai partijas darbā, bet arī sabiedriskajās organizācijās. No Latvijas Somijai – iemācīties dziedāt tikpat labi kā latvieši to dara, mīlēt savu kultūru un savus dižos kultūras garus. Somijā Dziesmusvētku kultūra nav izdzīvojusi – 19. gadsimtā tā pastāvēja, latvieši pat mācījās no mums, bet tagad tā vairs nepastāv. Un tad vēl es somiem gribētu ieteikt latviešu sīkstumu un izturību, to, kā jūs esat izdzīvojuši visas briesmīgās krīzes un protat krīzes brīžos apvienoties.
* Darīsim to. Un ātri (angļu val.).
