Māris Antonevičs: Parlamenta deputāta apsūdzēšana spiegošanā ikvienā valstī būtu skaļš, varētu pat teikt, sensacionāls notikums 30
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Parlamenta deputāta apsūdzēšana spiegošanā ikvienā valstī būtu skaļš, varētu pat teikt, sensacionāls notikums.
Vēl jo vairāk, ja aizdomas ir, ka politiķis kalpojis tiem spēkiem, kas tiek uzskatīti par galveno politisko un militāro apdraudējumu.
Tajā pašā laikā Saeimas vakardienas lēmums izdot apcietināšanai deputātu Jāni Ādamsonu (“Saskaņa”) saistībā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas labā, lai gan ir kļuvis par vienu no šīs nedēļas ziņu galvenajiem tematiem, nav arī radījis tādu “nē, tas nevar būt…” efektu.
Tas saistīts gan ar paša Ādamsona personību, gan ar partiju, kuru viņš pārstāv.
Par to liecina arī atsevišķu citu politiķu pirmie komentāri.
“Interesanti, ka, lai to konstatētu, bija nepieciešamas desmitgades. Nez kāpēc šādi un līdzīgi apcietinājumi sāk notikt tieši šīs Saeimas laikā?” – tviterī raksta tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), liekot saprast, ka viņam par aizturēšanas pamatotību nav nekādu šaubu.
Vēl tiešāks ir Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA), ļaujoties emocijām: “Viens no patīkamākajiem balsojumiem, kopš esmu Saeimā. Absolūti nepārsteidz, ka šis kremlins spiegojis Krievijas labā.”
Kas tad ir Jānis Ādamsons? Varētu teikt, Latvijas politikas veterāns, kura “ziedu laiki” sen aiz muguras, tomēr ar dažādu manevru palīdzību viņam izdevies “aizķerties”.
Nosacīti var runāt par diviem spilgtiem posmiem Ādamsona karjerā, kas, ņemot vērā spiegu skandālu, tagad iegūst pavisam jaunu skatījumu uz senajiem notikumiem.
Pirmais ir 90. gadu sākums – bijušais Kijevas Augstākās politiskās jūras karaskolas absolvents un PSRS Jūras kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieks izlūkošanas darbā pēc ilgstoša dienesta Krievijas Tālajos Austrumos atgriežas Latvijā un iesaistās topošajos Latvijas Republikas Aizsardzības spēkos, bet vēlāk tiek iecelts par Robežsargu brigādes komandieri.
Politikā viņš ienāk 1994. gada novembrī, kļūstot par iekšlietu ministru, un šo var uzskatīt par viņa pirmajiem “ziedu laikiem”.
Ādamsons ātri izveido sev krāšņu tēlu, izmantojot gan stāstus par savu dienestu Tālajos Austrumos un it kā japāņu doto iesauku “Haizivs”, gan ar aktivitātēm ministra amatā, no kurām skaļākā ir pavēle aizturēt “Lainbankas” vadību, ielaužoties bankas telpās.
Tolaik Latvijas politikā pilnībā dominējošā partija “Latvijas ceļš” iekļauj Ādamsonu savā vēlēšanu sarakstā kā vienu no vadošajiem kandidātiem, un 6. Saeimas vēlēšanās viņš saņem 10 763 plusiņus, kas ir otrs labākais rezultāts aiz Anatolija Gorbunova.
Otrs Ādamsona nosacītais “ziedu laiks”, kad viņš atkal ir mediju “zvaigzne”, bet jau pavisam citā veidolā, ir 1999. gads, kad nu jau uz Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku apvienību (Jura Bojāra vadītā partija, kas vēlāk apvienojās ar LSDSP) pārgājušais politiķis kļūst par pedofilijas skandāla Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju.
Šis skandāls joprojām tiek uzskatīts par vienu no netīrākajām provokācijām Latvijas politikas vēsturē (ar iespējamu ārvalstu specdienestu līdzdalību), un tieši Ādamsona no tribīnes nolasītais ziņojums, pieminot tā laika politiķus Andri Šķēli, Valdi Birkavu un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Andreju Sončiku kā iespējamos līdzdalībniekus, ir šī skandāla kulminācija.
Šajā laikā asas politiskas diskusijas ir arī par to, vai Ādamsons kā augsta ranga PSRS robežsardzes amatpersona uzskatāma par VDK štata darbinieku un uz viņu attiecas vēlēšanu ierobežojumi vai tomēr šajā gadījumā ne.
“Bijušo čekistu nemēdz būt!” – šī tolaik bieži piesauktā frāze tagad noteikti atkal varētu atgriezties apritē.
Taču kopš tā laika Ādamsona darbību politikā drīzāk var salīdzināt ar veģetēšanu – iznīkušās LSDSP vietā viņš diezgan neuzkrītoši pieslejas “Saskaņai”, bet tas ir pietiekami, lai nodrošinātu sev Saeimas deputāta vietu.
Ik pa laikam viņš uzstājas no Saeimas tribīnes vai sniedz indīgas intervijas. Šī iemesla dēļ Ādamsons daudzus gadus ir bijis pieprasīts Krievijas propagandas medijos – viņa vārdam vienmēr var pielikt apzīmējumu “bijušais iekšlietu ministrs”, un tad teiktajam ir pavisam cits skanējums.
Tieši ar stāstiem, ka viņš tikai sniedzis intervijas, neko vairāk, Ādamsons šobrīd cenšas noraidīt sev izvirzītās apsūdzības.
Taču, kur teikts, ka tieši šādu formu informācijas ieguvei nevar izmantot citu valstu specdienesti?
Tiek ziņots, ka “Saskaņas” deputāts nodevis informāciju gan par armijas budžetu, iepirkumiem, gan arī informējis pēc austrumu robežas apmeklējuma.
Kopumā Valsts drošības dienestam esot aizdomas par vairāk nekā 40 epizodēm. Tiesa, var apšaubīt, ka nodota kāda patiešām svarīga, noslēpumu saturoša informācija, ņemot vērā partiju, kurā viņš atrodas.
Vismaz drošības dienestiem būtu jārūpējas, lai šāda iespēja nemaz nerastos.
Te vēl tikai gribētos atgādināt bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teikto par “Saskaņu” 2007. gadā: “..viena partija, ko mēs saucam par kreisu. Par kuras finansējumu man kā prezidentei ir zināma konfidenciāla informācija, kas man rada bažas par viņu lojalitāti Latvijas valsts interesēm.”
Zīmīgi pēdējo notikumu kontekstā.
