Dziedātāji, aktieri un mūziķi kovida laikā sevī ir atklājuši jaunus talantus, kurus var izrādīt “pop-up” tirdziņos “Multimāksla” 16
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kovida laiks bijis savdabīgs katram no mums – ierobežojumi, bailes, neziņa, ilgas pēc ģimenes, draugiem, darba un ierastās ikdienas.
Taču pavisam noteikti, radošums nesnauž pat skarbākajos un grūtākajos dzīves brīžos: tam pierādījums ir mūsu mākslinieki – dziedātāji, aktieri, mūziķi un citas talantīgas personības.
Daudzi no viņiem ir talantīgi ļoti atšķirīgās jomās, un nu viņi to var izrādīt brīvdabas “pop-up” tirdziņos “Multimāksla”, kuri norisinās dažādās Latvijas vietās.
Šajos tirdziņos mākslinieki ceļ priekšā savus veikumus: rotas, pastalas, ukuleles, lellītes, glezniņas, sveces, apģērbu un dažādas citas pašdarinātas lietas.
Daži no tirdziņa dalībniekiem atzīst, ka kovida laikā sevī ir atklājuši jaunus talantus, citi skaidro, ka ar rokdarbiem līdztekus ikdienas pienākumiem nodarbojas jau sen, taču visi ir vienisprātis – tas ir palīdzējis grūtos brīžos, nomierinājis neziņas periodā, nu ar saviem veikumiem iespējams priecēt arī citus.
Bērnības aizraušanās
Grupas “Menuets” flautiste Baiba Jagere atklāj, ka ar rokdarbiem nodarbojas jau kopš bērnības, sešu gadu vecuma – arī viņas mamma un vecmāmiņa bijušas lielas rokdarbnieces.
Mazo Baibu tas viss ļoti interesējis, un tā nu vecmāmiņa iedevusi dažas apģērbu pamatpiegrieztnes un ļāvusi vaļu mazmeitas fantāzijai: “Tā arī tas viss notika – sāku šūt blūzītes, svārciņus, vēlāk arī koncerttērpus māsai Aijai. Viņa 1974. gadā manis šūtajā tērpā ieguva augstāko godalgoto vietu konkursā “Liepājas dzintars”, dziedot kā soliste Jelgavas estrādes ansamblī “Salve”. Vēlāk šuvu arī savus tērpus, spēlējot grupā “Menuets”.”
Tā kā Baiba ir flautas spēles skolotāja, kovida laikā darbošanās nav pilnībā apstājusies – nodarbības Juglas Mūzikas skolā notiek attālināti. Protams, šādā veidā nevarot nodemonstrēt vēlamo instrumenta skaņu, izpildījumu, esot grūtāk mācīt jaunus skaņdarbus, taču viss ir pārejošs, saka Baiba.
Lielākais sarūgtinājums esot tas, ka tik ilgu laiku nav bijusi iespēja koncertēt: “”Menuetā” spēlēju jau no 14 gadu vecuma – tā teikt, visu mūžu. Kopīgās muzicēšanas, koncertu un klausītāju ļoti pietrūkst. Jau daudzus gadus muzicēju arī kultūras pils “Ziemeļblāzma” pūtēju orķestrī “Fanfara”, kā arī Siguldas “Bigbendā” – arī tur koncerti un mēģinājumi, protams, nenotiek. Bet es uz visu skatos optimistiski, arī šī situācija mainīsies un reiz beigsies.”
Arī dziedātāja Ieva Akuratere ar rokdarbiem nodarbojas jau sen – kā viņa pati saka, starp bērnību un agrīnajiem padsmit gadiem izgudrojusi, kā pati sev var uztaisīt lellītes, kurās būtu iespējams ielikt izfantazētās krāsas, jūtu izteiksmes, rakstura nianses: “Savācu mammas zeķes un dažādas lentītes, un, lūk, sanāca mazas pasaku princesītes ar garām bizītēm, kas līdzinājās Annas Sakses grāmatas “Pasakas par ziediem” puķu meitenītēm. Magnolija, Lillija, Margrietiņa, Maijpuķīte, Naktsvijole – katrai savs vārds un būtība. Kad biju pavisam maziņa, vislabprātāk spēlējos ar maijrozīšu ziediem – tās man bija daiļas princesītes kuplās kleitiņās.”
Ievasprāt, veikalos atrodamajām lellēm bijusi tikai viena sejas izteiksme, kas ierobežoja to rakstura izpausmes.
Tādēļ vēlāk, veidojot zeķu lellītes, kurām bija abstrakti sejas vaibsti, māksliniece ļāvusies brīvam iedomu lidojumam, izspēlējot katras lellītes noslēpumaino, individuālo raksturu: “Vēlme dzīvot fantāziju pasaulē un izdomāt pasaku tēlus dziesmās, dzejā un arī mazās leļļu princesītēs manī ir saglabājusies līdz šai baltai dienai. Tagad varu to iemācīt mazajām meitenēm, kuru iztēle ir plaša un aizraujoša, kā jau bērnībā.”
Ieva Akuratere dzīvo ārpus pilsētas, mežā pie jūras, un tur par darba trūkumu sūdzēties nevarot. Grūtāk kovida laikā gājis ar dzejas rakstīšanu: “Iedvesma negribēja ierasties, jo dziļi zemapziņā tomēr visu laiku bija nospiedoša sajūta. Tagad, kad ir parādījies cerību stariņš, pamazām varu atsākt dziesmu vārdu sacerēšanu.
Kad uzzināju, ka tiks rīkoti mākslinieku tirdziņi, uzreiz atcerējos, ka bez regulāras mākslinieciskas piedalīšanās festivālā “Bildes” es pati pēc savas iniciatīvas dažreiz uztaisu kādu zeķu lellīti, lai paspēlētos. Tad izdomāju, ka būs jauki to visu “iespēlēt” tirdziņā!
Nekādu materiālu labumu no šīs nodarbes nekad neesmu pat cerējusi saņemt, un tagad tas viss ir vairāk kā rotaļa un iespēja, ievērojot visus piesardzības noteikumus, tomēr nodziedāt cilvēkiem kādas trīs dziesmas. Milzīgs prieks satikt daudzus mīļus kolēģus un mazliet “patriekties” par lietām.”
Ievai nekad iepriekš izrādīt savus darinājumus plašākai publikai nebija ienācis prātā – tirdziņos viņa piedalās lielākoties tādēļ, ka ir iespēja satikt cilvēkus, apmainīties laipniem vārdiem un parunāties: “Varam kopā mazliet padziedāt.
Un, lai arī tas nav koncerts, tomēr ir laimīgs gandarījums atkal “būt formā”, apmainīties labām emocijām un, galvenais, ka viens otram varam paust pārliecību, ka drīz beigsies visi briesmīgie sērgas laiki un atsāksies normāla eksistence. Šajās sanākšanās mēs jūtam, cik ļoti esam viens otram vajadzīgi, cik ļoti nepieciešams kāds atraktīvs prieka mirklis, kurš atsvaidzina dzīves uztveri!”
Veids, kā sevi nomierināt
Dziedātāja Ieva Sutugova atceras pirmās sajūtas, kovida laikam sākoties: “Sākumā jau neviens nesaprata, kas tas ir. “Cik labi, ka beidzot varu atpūsties” mijās ar “ārprāts, bet kad būs darbs?”.
Patiesībā otrajā vilnī bija sliktāk – morāli. Tas savā ziņā ir traģiski – visu savu dzīvi esi gājis un darījis visu, lai tevi kāds pamanītu.
Es no trīs gadu vecuma esmu cīnījusies, piedalījusies, rāvusies, lai tagad 30 gadu vecumā mani aicinātu uz koncertiem – tas jau nav vienkāršs darbs. Un pēkšņi vienā dienā tas viss pazūd. Tomēr vajag arī saprast, ka šis vēl nav viss, tas, kā un ko tu dari un kā pārvari šo laiku, manuprāt, ir atkarīgs no tā, vai gribi sevi žēlot un raudāt vai arī savākties un domāt, mācīties saredzēt iespējas.”
Ieva darina rotas un kroņus – šajā sarežģītajā laikā tas palīdzējis novērst domas, padomāt par ko citu.
Dziedātāja uzskata, ka dažiem cilvēkiem šobrīd gluži vienkārši ir par daudz brīvā laika: “Sēž feisbukā, instagramā un kuļ kaut kādu vājprātu!” Rotu darināšana gan neesot radusies ar domu tās tirgot un ar tām pelnīt iztiku – viss sācies kā ideja uztaisīt tās saviem koncertiem, kā arī draudzenēm, dāvanām un tamlīdzīgi.
Taču tagad rotas iespējams izrādīt plašākai publikai “Multimākslas” tirdziņos: “Mani uzrunāja producents Sandis Mohovikovs – un paldies viņam par to. Manuprāt, lieliska ideja, kolosāls notikums.
Mums ir iespēja satikties ar cilvēkiem, klausītājiem, atbalstītājiem.
Citādā veidā, nekā ierasts, bet tomēr. Cilvēki ir ļoti izslāpuši pēc, manuprāt, jebkā – un liels prieks, ka mūsu tirdziņš ir tas, kur mēs varam satikties. Arī mēs esam ļoti priecīgi kaut tikai parunāties. Ļoti nepieciešama šī atgriezeniskā saite.”
Lai gan koncertēšana ilgu laiku bija uzlikta uz pauzes, arī dziedātājas Patrishas (īstajā vārdā Patrīcija Cuprijanoviča) radošums nesnauž – viņa skaidro, ka vienmēr ir bijis svarīgi meklēt savu pašizpausmi, un šis laiks nav bijis izņēmums.
Gluži tāpat, kā dziedātāja raksta dziesmas, ik pa laikam sanāk arī kaut ko uzgleznot: “Mandalas es zīmēju jau kopš bērnības, tikai tad es nezināju, ka tās ir mandalas – vienkārši zīmēju kaut ko no centra uz āru. Vēlāk skolas laikā sāku interesēties par Austrumu kultūru, pamanīju mandalas un sapratu, kas tas ir.
Mandalu projekts vairāk ir tapis, vēl pirms es sāku darboties ar “Universal Music” – iespējams, ka toreiz vairāk sevi asociēju kā Patrishu saistībā ar mandalām, šobrīd, protams, mazāk. Tagad tas vairāk palicis kā blakus hobijs. Tā kā somas, sveces un rotiņas ar mandalām ir tapušas pirms kādiem četriem gadiem – tas ir kaut kas limitēts, man īpašs.” Patrisha piekrīt kolēģēm – “pop-up” tirdziņš ir lieliska ideja: “Ļoti daudzi mākslinieki šajā periodā dara kaut ko nesaistītu ar savu profesiju, manuprāt, tā ir lieliska iespēja piepelnīties. Interese ir – tašas ar mandalām ir aktuālas, tāpat arī sveces vienmēr ir bijušas pieprasītas.”
Iespēja satikties
Mūziķe Katrīna Dimanta reiz sapratusi, ka viņai nepieciešams hobijs, kas palīdzētu atpūsties no laika, kas pavadīts uz skatuves: “Sāku domāt, kā lai atpūšas, bet tajā pašā laikā kaut ko tomēr varētu darīt. Atcerējos, ka kādreiz taisīju pastalas. Tas ir veids, kā varu relaksēties. Sataisīju pastalas draugiem, pēc laika sapratu, ka citiem ļoti patīk. Ukuleles savukārt ir kopīgs projekts ar brāli – mums ļoti patīk ukuleles, kā tās skan.
Cilvēki bieži nāk un prasa padomu, kur iegādāties, kādu pirkt, kāpēc neskan tā, kura jau ir nopirkta.
Man apnika meklēt atbildes, tāpēc papētīju tirgu un sapratu, ka Latvijā nav vienas konkrētas vietas, kur būtu pieejama visa cilvēkus interesējošā informācija. Tad nu ar brāli visu izpētījām un sākām tirgoties.”
Atceroties kovida sākumu, Katrīna stāsta, ka tikko bija ieguvusi otro vietu “Supernovā”, bijuši paredzēti daudzi koncerti gan tepat Latvijā, gan arī ārvalstīs, bet nu viss atcelts: “Sajūta tāda, it kā tu esi ieskrējis stikla sienā – redzi, ka priekšā ir ceļš, bet tur netiec. Ienākumi nokritās uzreiz par 100%, bet, tā kā man bija iekrājumi, varēja turpināt dzīvot. Nekur nepazuda arī valsts pasūtījumi mūzikas rakstīšanai, piemēram, deju lieluzvedumiem – par to esmu ļoti priecīga. Bet šā vai tā, viss bija mainījies.”
Šobrīd nevarot teikt, ka rokdarbu gatavošana finansiāli kā īpaši palīdzētu – esot ieguldīti lieli līdzekļi, lai attīstītos: “Lai kaut ko izveidotu, ir jāiegulda, bet priecājamies, ka cilvēkiem ir interese, un materiāli tas viss nāks atpakaļ. Noteikti varu teikt, ka šīs nodarbes mani ir nomierinājušas. Esam ļoti priecīgi, ka varam piedalīties “Multimākslas” tirdziņā. Un redzam, ka par mūsu nodarbēm ir interese.”
Arī Katrīnai tirdziņš dod iespēju satikties ar cilvēkiem, iepazīties, aprunāties – un tas esot brīnišķīgi: “Atmosfēra ir lieliska – mācu bērniem pirmos akordus, tāpat arī pieaugušajiem. Vienā no tirdziņiem Ieva Akuratere atnāca un teica – Katrīn, es gribētu iepazīties ar šo instrumentu! Tā nu kopā iemācījāmies vienu viņas dziesmu 15 minūšu laikā. Esmu ļoti priecīga, ka cilvēkiem ir interese.”
Visas mākslinieces uzskata, ka arī tad, kad atsāksies ierastā ikdiena, darbi, koncerti, tomēr varēšot rast iespēju turpināt paralēli darboties arī ar rokdarbiem – kaut vai nedaudz. Baiba Jagere stāsta, ka ilgus gadus paralēli darbam mūzikas skolā viņa oficiāli reģistrējusies kā pašnodarbinātā: “Biju apguvusi arī aušanas mākslu – audu jostas, prievītes, grāmatzīmes. Man ir bijusi sadarbība ar tautastērpu centru “Senā klēts”, kas toreiz darbojās Latviešu biedrības namā. Bija daudz pasūtījumu deju kolektīviem, koristiem utt.
Noaudu arī Alsungas jostas Juglas mūzikas skolas koklētāju ansamblim “Zeltskariņas” – ar tām viņi koncertē vēl joprojām. Mani adījumi un tamborējumi bija nopērkami trijos mākslas salonos Vecrīgā. Vēlāk gan pašnodarbinātā statusu izbeidzu, jo, nomaksājot nodokļus valstij, pašam tie ienākumi paliek smieklīgi – tas nav to vērts. Tagad darinu adījumus, tamborējumus tikai sev, bērniem, mazbērniem un saviem jaukajiem kolēģiem.”
Ieva Akuratere savukārt ir ļoti priecīga, ka ar tirdziņu palīdzību var mācīt mazajām meitenēm, cik jauki var izveidot savu fantāzijas lellīti – citādāk izrādīt savus darinājumus plašākai publikai neesot bijis domas: “Cita lieta – Sergejs Jēgers, kurš meistaro burvīgus gardumus, kā izrādās – jau ilgu laiku.
Visiem zināms arī tas, ka Igo jau sen izstrādā dažādus skaistus dizaina priekšmetus.
Domāju, ka es paturēšu iespēju kopā ar mazmeitiņu pa brīdim izgatavot kādu paijiņu vai arī draugu bērniem nosūtīt to kā dāvanu – draugiem ļoti patīk manas lellītes, jo viņi saprot, ka tās ir kā mazas pasaku būtnītes.” Ieva Sutugova ir pārliecināta, ka galvenais ir gribēt darboties – arī viņa turpināšot gatavot rotas.
Uzziņa
Sākot ar 10. maiju, mākslinieku darinājumus var iegādāties arī internetveikalā “www.multimaksla.lv”.
Uzziņa
Tirdziņu grafiks vasarā
23.07. Valmiera
24.07. Gulbene
31.07. Lielvārde
7.08. Aizkraukle
14.08. Ķekava
21.08. Preiļi
25.09. Olaine
