“Spiediens ir visu laiku!” Kā Latvijas basketbola “zelta rokai” Bagatskim klājas Ukrainā 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas basketbola “zelta roka” – kādreizējais spēlētājs un izlases treneris Ainars Bagatskis – ir viens no retajiem mūsu speciālistiem vai pat vienīgais, kuram nav jāsūdzas par darba iespējām ārzemēs. Vairāk nekā desmit gadus no vietas viņš vadījis dažādas komandas dažādās valstīs, šobrīd ir Ukrainas izlases un “Kyiv Basket” galvenais treneris. Intervijā “Latvijas Avīzei” treneris stāsta par darbu ārvalstīs un pauž viedokli par Latvijas izlases nedienām.
Ukrainas izlase uzvarēja Eiropas čempionāta atlases grupā, “Kyiv Basket” ir līdere nacionālajā čempionātā, spēlēsiet Eiropas kausu izslēgšanas turnīrā. Izskatās, ka tavs vilciens uzlikts uz pareizajām sliedēm?
A. Bagatskis: Jā, droši vien tā var teikt. Kļūstot par Ukrainas izlases galveno treneri, bija līdzīgi kā ar Latvijas izlasi sākumā – gribēju atjaunināt sastāvu, un galvenais uzdevums – kvalificēties Eiropas čempionātam. Katrā sabraukumā bija vairāki debitanti, pirmo reizi Ukraina kvalificējās no pirmās vietas grupā. Kluba koncepts un mans redzējums ir veidot komandu ap vietējiem spēlētājiem, ap izlases kandidātiem.
Runājot par algām, pirmie pieci ir ukraiņi, pārējos līdzekļus novirzām ārzemniekiem nepieciešamajās pozīcijās. Sākām šo sezonu ar trijiem, tagad ir četri. Ukrainas līga pēdējos divos gados kļuvusi daudz bagātāka, mēs pēc rocības esam apmēram ceturtajā vietā. Čempionāts ļoti neprognozējams – pret deviņām komandām no 11 jābūt maksimālai koncentrēšanās pakāpei, katrā kārtā ir negaidīti rezultāti. Visi labākie ukraiņu spēlētāji Eiropā, izņemot Pustoviju un Gerunu Spānijā, spēlē vietējā čempionātā.
Kā Ukrainā novērtē tavu darbu, jūti lielu spiedienu?
Spiediens ir visu laiku. Ja savu darbu veic ar augstu atbildības sajūtu, tad ir spiediens, bet, ja ir pilnīgi vienalga, tad nejūti, kas ir apkārt. Nevaru teikt, ka justu, neiedziļinos, ko raksta medijos, nav tam laika. Zinu savu darbu, uzdevumi ir izpildīti.
Vadīt citas valsts izlasi ir grūtāk nekā savējo?
Nav grūtāk. Kā treneris Latvijā nevienai no mūsu topa komandām nebiju vajadzīgs, un karjera ievirzījās tā, ka uzreiz pēc “Žalgira” un “Valmieras” sāku strādāt ārzemēs. Nekad neesmu dalījis – sava izlase, cita. Kad kļuvu par Latvijas izlases treneri, nevienam tā nebija vajadzīga, neviens negribēja izmaiņas, daudzi treneri atteicās. Man kā jaunam trenerim tas bija interesanti, joprojām ir liels gods strādāt, darīt kaut ko savai zemei, izlasei. Bet arī Ukrainā jūtos ļoti labi, kā savējais, kopumā esmu te piekto gadu.
Kurš sporta veids Ukrainā ir basketbols?
Čempionāta spēles rāda trīs televīzijas, plus interneta portāli translē. Otro nedēļu var nākt skatītāji, un, jūtot, kāda tagad ir interese par basketbolu, gribas pat teikt, ka ir pirmais. Protams, naivi, jo Ukraina ir futbola zeme. Bet basketbolam ir reklāmas, ielās plakāti. Tas ir liels federācijas nopelns. Trīs Ukrainas komandas tikušas tālāk FIBA Eiropas kausā, interesanta vietējā līga. Basketbols iet uz augšu.
Latvijā tagad daudzi uzskata, ka izlasei obligāti vajadzīgs ģenerālmenedžeris. Ukrainā tev tāds ir?
(Smejas). Mani tas uzjautrina – ģenerālmenedžeris. Man Latvijā savulaik izlases direktors bija Māris Jučmanis, un mēs tikām galā ar visām lietām, sezonas laikā runājām ar spēlētājiem. Man jāzina viņu noskaņojums pāris nedēļas pirms nometnes sākuma. Citreiz es piezvanu, citreiz to dara bijušais Ukrainas izlases spēlētājs Andrejs Ļebedevs, kurš ir izlases direktors. Nedomāju, ka es un Māris netikām ar to galā. Ja vajag vēl kādu, kas runā, – varbūt. Tas jau ir moderns nosaukums – GM.
Edgars Šneps izteicies, ka tavs lielais pluss ir kontakts ar spēlētājiem – ka tu zini, kā kuram iet, kas ģimenē jauns.
Negribu teikt, ka uzturu kontaktu, jo sezonas laikā negribu traucēt spēlētājus. Bet, ticiet – man ir, ja tā var teikt, spiegu tīkls, un ļoti daudz zinu no dažādām pusēm, kas ar viņiem notiek. Visas sezonas garumā sekoju līdzi, zinu praktiski visus klubu trenerus, kas ir labā līmenī, kāds ir spēles stils. Vienmēr interesanti paskatīties, kā spēlētājs jūtas citā zemē pie cita trenera. Nekad nav bijis kauns piezvanīt un pajautāt, kā redz spēlētāja lomu, kāpēc tā. Tas ir ļoti svarīgi. Maiks Fratello agrāk strādāja Ukrainā, viņš teica, ka bez basketbola zināšanām un talanta svarīgāk pat ir zināt, just savus spēlētājus – kā klājas mājās, kādas ir attiecības, – un tikai tad ir basketbols. Es daļēji tam piekrītu. Ukrainā neviens spēlētājs ne reizi nav atteicies spēlēt izlasē, pat pēdējās divās vasarās, kad rīkoju nometnes, lai iepazītu komandu. Arī visi ārzemnieki bija klāt, nevienam nebija doma pateikt, ka esmu ļoti aizņemts, nevarēšu šajā laikā. Vienam spēlētājam dzima bērns, citam bija kāzas – tās tomēr svētas lietas. Uz spēlēm neviens nav atteicies ierasties, pagājušā gada februārī izlasē bija Artjoms Pustovijs no “Barcelona”. Cik reižu viņi atlaiduši spēlētājus? Ne reizi. Sarunāju ar Svetislavu Pesiču, arī šogad būtu bijis klāt, bet pēdējā brīdī centra spēlētāji guva traumas un klubs nolēma neriskēt. Komunikācijai jābūt visu laiku. Kurš to veic – nolemjat paši.
Tevi var apskaust. Latvijas izlase arī vasarā vairākus mēnešus trenējās, bet tur bija tikai daži no līderiem.
Droši vien spēlētājiem bija svarīgākas lietas… Zinu, ka par spīti pandēmijai vasarā Latvijas Basketbola savienība (LBS) nodrošināja ideālus treniņu apstākļus, Rīgas centrā, izlases treneri. Ko vēl var vēlēties? Tas viss ir pārejoši. Es pats esmu tam izgājis cauri un zinu – kādreiz nožēlosi tikai to, ko neesi darījis. Bieži, kad par kaut ko kļūsti, rodas apziņa, ka esi ļoti svarīgs, gudrs, ka starpsezonā jāpaveic kādas lietas. Tas ir normāls process, arī citās valstīs tā ir. Negribu teikt, ka Latvijā ir bēdīgi un šeit viss kārtībā. Vienmēr jau šķiet, ka citur ir labāk.
Vai iznācis apskatīties Latvijas izlases spēles, īpaši jau liktenīgo zaudējumu Bulgārijai?
Esmu redzējis visas Latvijas spēles, izņemot pēdējo pret grieķiem. Bēdīgi. Tik daudz esmu basketbolā, ka zaudējumus neuztveru kā traģēdiju, tas ir sports, lai gan, strādājot “Maccabi”, “Žalgirī”, kluba vadība katru zaudējumu uztvēra kā traģēdiju. Bet pēc zaudējuma bulgāriem bija tādas sajūtas kā nekad, tukšums.
Daudzi ir neizpratnē, kāpēc tik maz spēlēja Jānis Timma un Dairis Bertāns, īpaši mača beigās. Vai tu rīkotos tāpat?
Simts treneri sniegs simts dažādas atbildes, katram ir savs redzējums, zina savus spēlētājus un uzticas tiem, kam uzticas. Roberts (Štelmahers) pēc spēles pateica – tas bija viņa lēmums un viņa atbildība. Manuprāt, bija pārāk liela rotācija, spēle nebija tā ātrākā un fiziskākā.
“VEF Rīga” iepriekšējā spēlē Čempionu līgā iekrita acīs, ka Kails Almans par spīti deviņām kļūdām mača beigās spēlēja. Timma otrajā puslaikā pret bulgāriem vairākkārt kļūdījās un sēdēja malā.
Un beigās (VEF) zaudēja ar vienu punktu. Es vienmēr esmu mēģinājis noformulēt, kāda atbildība ir spēlētājiem. Ja Almanam būtu vienas divu kļūdu mazāk, ar to pietiktu, lai uzvarētu spēli. Varbūt, ja Latvija būtu uzvarējusi Melnkalni ar deviņiem punktiem – kādam spēlētājam iemetot vienu tālmetienu vairāk, nostrādājot vienu ekstra aizsardzību, komanda brauktu uz Pasaules kausu un visi teiktu, ka Arnis Vecvagars ir malacis, nevis tas sliktais treneris. Tieši to pašu var teikt par Robertu. Skaidrs, ka tu kā treneris vari ietekmēt spēli, pirmkārt, ar spēlētāju izvēli. Ļoti bieži arī netrāpi. Es varu pateikt, ka būtu darījis citādi. Arnim teicu – ja atbrauc spēlētājs no “Barcelona”, nevajag izdomāt jaunu riteni, viņš spēlē Eirolīgā, tātad ir ar meistarību kaut ko sasniedzis. Viņam jāspēlē, jābūt drošības sajūtai, ka atbraucis palīdzēt. Es nezinu, kāpēc Bertāns un Timma spēlēja tik, cik spēlēja. Vienlaikus bija spēlētāji komandā, kuriem nevajadzēja būt laukumā, bet dabūja 20 minūtes.
Cik bieži tu paļaujies uz intuīciju, sajūtu?
Neteiktu, ka esmu avantūrists, bet man patīk riskēt. Nekad neesmu pielāgojies pretinieku stilam, meklēju savu pārsvaru pa pozīcijām. Piemēram, ja pret Maskavas “CSKA” mēģināsi spēlēt pareizu basketbolu, labākajā gadījumā dabūsi skaistu zaudējumu mīnus 20. Es ar “Budiveļņik” divreiz zaudēju viņiem ar mīnus pieci un, skatoties video, nevarēju atrast, ko varēju izdarīt labāk. Jo pretī talants ir daudz lielāks. Bet varēja iznākt arī mīnus 25, jo gāju uz risku. Es ļoti paļaujos uz instinktu.
Latvijā runā, ka glābējs būtu ārzemju treneris, ka mūsu spēlētāji pārauguši mūsu treneru līmeni. Kādas ir tavas domas?
Tā var teikt tikai tie, kas ir tālu no profesionālā basketbola. Tad jau pasaulē nav neviena trenera, kas var trenēt Lebronu Džeimsu, agrāk – Maiklu Džordanu. Noteikti nepiekrītu. Mums vienmēr šķiet, ka labāks ir tas, kas ir aiz robežām. Tajā pašā laikā neredzu nevienu iemeslu, kāpēc nevarētu būt ārzemju treneris. Ja ir ar vārdu – ok. Bet var veidoties viena problēma, proti, trenerim jāzina savi spēlētāji. Latvijai Pasaules kausa kvalifikācija jāsāk jau augustā, asistentiem jābūt vietējiem un tiešām lojāliem, jāiedod pilna informācija par spēlētājiem. Es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc zaudējām Bulgārijai, – Štelmahers nesaņēma nepieciešamo atbalstu no treneru štāba. Man diemžēl neviens nav palīdzējis kļūt par galveno treneri, pats sevi izveidoju, tikai nepilnu pusgadu sanāca strādāt pie Deivida Blata. Labprāt būtu strādājis pieredzējuša trenera vadībā. Uzskatu, ka mani palīgi ir vai nu potenciālie galvenie, vai bijušie galvenie ar pieredzi, vai galvenie treneri – jo tikai tādi var iedot pamatotu viedokli. Tieši tas man ir svarīgākais, jo tu nevari visu redzēt un uz visu noreaģēt.
Tu droši vien zini tirgus cenu līmeni – cik varētu maksāt labs ārzemju treneris?
Latvija nevar atļauties Eirolīgas treneri. Nākamo līmeni varbūt var, bet summas nesaukšu. Varu pateikt, ka man Latvijas izlasē atalgojums nemainījās, bet pirms manis ārzemnieki saņēma desmit reizes vairāk.
Vai tu arī esi iesaistījies procesa izvērtēšanā kā Treneru komisijas loceklis?
Esmu parunājis ar Agri Galvanovski, bet sapulcēs neesmu piedalījies aizņemtības dēļ. LBS nodrošinājusi visus apstākļus visām izlasēm. Līdz aizpagājušajai vasarai visas jauniešu izlases spēlēja A divīzijā, nekas neliecināja, ka varētu izkrist. Vai tā ir apstākļu sakritība? No savas pieredzes zinu, ka jābūt ārā no komforta zonas. Tagad Latvijā visiem, es atvainojos par izteicienu – daiļdirsējiem, kas saistīti ar basketbolu, jānomierinās un jāizvērtē situācija. LBS veido vasarās treniņus visām izlasēm, ir treneri. Par kursiem es nezinu. Kādreiz teica, ka vajag organizēt treneru seminārus. Gan jā, gan nē. Es biju pirmais, kurš organizēja lielus treneru seminārus, – atbrauca Eirolīgas, NBA, spēcīgu izlašu treneri. Trīs gadus notika, apmeklētības līmenis ar katru reizi kritās. Mēģināju saprast, kāpēc tā, un vairākas atbildes bija – ko viņi jaunu pastāstīs, mēs taču visu zinām. Tad arī pārstāju rīkot. Tad nebija tik lielas interneta bagātības, tagad var uzzināt jebko, bet jāzina, kā pielietot informāciju. Treneriem jāgrib mācīties. Pēc 2017. gada Eiropas čempionāta trīs nedēļas pavadīju ASV, tikos ar trīs NBA čempionu treneriem – Riku Kārlailu, kuru zināju jau pirms tam, Doku Riversu, Gregu Popoviču. Tas ir “vou”! Kādā teikumā pasaka lietu, par ko neesi aizdomājies. Divas nedēļas pavadīju Serbijā, 2011. gadā trīs mēnešus ASV braukāju pa universitātēm, NBA un G līgas komandām. Armandam Krauliņam bija zelta vārdi – kad treneris pārstāj mācīties, tas ir beigts treneris.
Tev nav bijis piedāvājuma strādāt ASV?
Ir – no G līgas, bet tad strādāju Krievijā. Ir interese, tur nav viegli nokļūt, jo amerikāņi aizsargā savu tirgu un tur ir milzīga konkurence. Pat Eiropas treneriem ar vārdu ASV, ja vien nav super labi kontakti, viss jāsāk no nulles. Ļoti daudz Eiropas treneru varētu kvalitatīvi strādāt aiz okeāna.
Kāda Ukrainā ir Covid-19 situācija? Teici, ka uz spēlēm var nākt skatītāji, bet vakcinācija sākās tikai februāra beigās.
Kompetenti cilvēki man teica, ka 30 procenti iedzīvotāju kovidu jau ir izslimojuši. Ierobežojumi ir, bet restorāni, veikali strādā. Janvārī bija lokdauns uz divām nedēļām, bet pārējā laikā tie ierobežojumi ir pamatoti. Dzīve jau nedrīkst apstāties.
Tu arī izslimoji Covid-19?
Novembra sabraukums izlasei bija Slovēnijā, atbraucām mājās, un nākamajā dienā vajadzēja doties uz izbraukuma spēlēm, bet man un Mārim Bružikam bija pozitīvas analīzes. Nevaru teikt, ka biju vīrusa noliedzējs, bet biju skeptisks. Kad saskaries tiešā veidā, tad ticiet – nekā laba nav. Salīdzinoši viegli tiku cauri, lai gan dažos brīžos bija, maigi sakot, ļoti grūti. Tas ir nopietni, aicinu izturēties ar pilnu atbildības sajūtu.
Par tavu dēlu Fredu esmu dzirdējis viedokli, ka viņam ir NBA potenciāls.
Ceru, ka viņš to neuzzinās. Talants noteikti ir – laba galva, labs augums, sportiskais raksturs. Tikko palika 17, bet, lai viss summētos galarezultātā, ir ļoti garš ceļš. Pēdējās četras vasaras cītīgi trenējāmies, Valensijā ar viņu rēķinās, spēlē ar divus trīs gadus vecākiem, ir trenējies ar Eirolīgas komandu.
Ko dara vecākais puika Edvards?
Ieguva maģistra grādu Londonā un tur trešo gadu strādā – moderns finanšu analītiķis.
Vizītkarte. Ainars Bagatskis
* Ukrainas basketbola izlases un “Kyiv Basket” galvenais treneris
* Dzimis 1967. gada 29. martā
* Profesionālā līmenī basketbolu spēlēja no 1985. līdz 2006. gadam. Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs – 143 spēlēs 2165 punkti.
* Iepriekš strādājis par treneri klubos Latvijā, Lietuvā, Gruzijā, Krievijā, Turcijā, Izraēlā, Vācijā. Vadījis Eirolīgas klubus Kauņas “Žalgiris”, Kijevas “Budiveļņik”, Telavivas “Maccabi”. Latvijas izlases galvenais treneris no 2010. līdz 2017. gadam, vadot komandu piecos Eiropas čempionātos.
