7
Kultūras ministrija sola darīt daudz: turpināsies bibliotekāru un skolotāju apmācības, tiks adaptēts starptautiski atzīts mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem, organizētas debates un diskusijas jauniešiem, kā arī notiks apmācības pašvaldību jaunatnes lietu speciālistiem utt. Nākamajā gadā paredzēts izstrādāt audiovizuālu mācību līdzekli pirmsskolas un 1.–2. klašu vecuma bērniem. Vai šajā ziņā sadarbojaties ar Izglītības un zinātnes ministriju?
Bibliotekāri, tāpat kā skolotāji, ir tie informācijas vidutāji, kas var nodot informāciju tālāk. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ir augsts to bērnu un jauniešu īpatsvars, kas internetu lieto ārpus mājas, proti, publiskajās bibliotēkās, skolas bibliotēkās. Tur bibliotekārs ir tas, kurš pastāsta gan par drošību internetā, gan informācijas izvērtēšanu.
Ar Izglītības un zinātnes ministriju un Valsts izglītības satura centru sadarbojamies, un turienes pārstāvjus piesaistīsim mācību līdzekļa izstrādē nākamgad un Zviedrijas materiālu kopas adaptēšanā jau šogad. Šos materiālus izveidojusi Zviedrijas mediju padome: tās ir prezentācijas un videomateriāli, kurus skolotāji var izmantot sociālo zinību, audzināšanas vai citās stundās, lai ar bērniem runātu par internetu, propagandu, sociāliem medijiem u. c.
Vai jums nešķiet, ka mēs katru gadu varam veikt šādu pētījumu, tērēt tam naudu, bet nekādi uzlabojumi tajos rezultātos neuzrādīsies, ja nenotiks nepieciešamās izmaiņas mediju vidē un komunikācijas kultūrā?
Būtiski ir visi faktori un aktivitātes – izglītības sistēma, izglītojoši pasākumi, semināri, sarunas ģimenes lokā. Tā kā medijpratības jēdziens Latvijā ir jauns, mēs pašreiz veicam pirmos soļus, lai mudinātu cilvēkus to sadzirdēt un aizdomāties par savām prasmēm.
Kopumā šai laikā, ko daži nosaukuši par postpatiesību laikmetu, neatgriezeniski ir mainījusies pati informācijas vide, un nav pamata domāt, ka komunikācijas kultūra tuvākajā laikā varētu virzīties uzticamas informācijas virzienā.
Ir dažādas motivācijas, kādēļ cilvēki izplata viltus ziņas: politiski iemesli, biznesa intereses, kāre pēc popularitātes. Internets, kas piedāvā iespēju ātri un lēti izplatīt informāciju, arī veicina šo procesu. Taču vienlaikus tā ir iespēja medijiem, kas darbojas atbilstīgi kvalitatīvas žurnālistikas principiem, audzināt gudru, kritiski domājošu satura lietotāju, kurš spēs atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku no satura sēnalām. Daļa cilvēku vēl neapzinās, cik mūsdienās šī kompetence ir nepieciešama. Pieļauju, ka liela daļa ir internetā saskārušies ar materiāliem, kuros reklamēti “brīnumlīdzekļi”, kas nedēļas laikā atrisinās veselības problēmas, palīdzēs strauji novājēt, iemācīties svešvalodu. Ja cilvēks tam akli notic, ir iespēja gan iedzīvoties finansiālos zaudējumos, gan sabojāt veselību.
Viens piemērs – par “Siguldas universitāti”. Tas sākās kā 1. aprīļa joks, kad kāds no ārvalstu portāliem publicēja ziņu, ka “Siguldas universitātes pētnieki” esot veikuši atklājumu, ka alkoholiskais dzēriens džins labvēlīgi ietekmējot cilvēku vielmaiņas procesu. Šī joku ziņa tika pārpublicēta jau kā nopietna ziņa vairākos ārvalstu portālos arī aprīļa beigās un maijā. Mēs Latvijā zinām, ka Siguldā nav universitātes, bet citās valstīs dzīvojošiem tā varētu šķist ticama informācija – sak, jāpamēģina. Informācija par tā sauktajiem brīnumlīdzekļiem ir viens no biežāk sastopamajiem maldu ziņu veidiem.
Vai mēs varam runāt par valsts ieinteresētību medijprasmīgā sabiedrībā, ja tā pati nespēj būt izlēmīga un skaidri definēt attieksmi tādos jautājumos, kā, piemēram, pašvaldību izdevumi un citos?
Jūnijā Saeima lēma par grozījumiem likumā par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, nosakot, ka šis likums neattiecas uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, tādā veidā nošķirot pašvaldību informatīvos izdevumus, kas ir sabiedrisko attiecību produkts, un žurnālistiku. Šis grozījums ir solis ceļā uz izpratnes vairošanu, ka sabiedrisko attiecību darbs – publikācijas pašvaldību informatīvajā izdevumā – ir saturiski citāds nekā žurnālistikas materiāli. Taču nevienā brīdī nav apgalvots, ka pašvaldību izdevumi nav nepieciešami. Kultūras ministrija uzskata, ka tie ir būtiski, lai sabiedrība tiktu informēta par pašvaldību aktualitātēm, taču svarīgs šis nodalījums.
Kad tapa mediju politikas pamatnostādnes, bija dziļas diskusijas par šiem jautājumiem. Taču šobrīd esam vienojušies ar Pašvaldību savienību, ka tā izstrādās labās prakses vadlīnijas pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanai.
Kādu medijpratības stundu, jūsuprāt, sniedz tās valsts iestādes un institūcijas, kas nevis godprātīgi sniedz visu informāciju medijiem, bet drīzāk maksimāli noklusē vai slēpj informāciju, aizbildinoties ar “izmeklēšanas interesēm”, “personas datu neaizskaramību” un ko tik vēl ne? Manuprāt, ar to sabiedrībā tiek kultivēts paradums drīzāk uzticēties noplūdinātiem kompromatiem, nevis pārbaudītai informācijai.
Medijpratības pamatā ir cilvēka spēja izvērtēt informāciju neatkarīgi no tā, kas ir informācijas avots. Viens no izplatītiem maldu ziņu veidiem ir ziņas – dažādu konspirācijas teoriju atbalstītājas. Tās cenšas vienkāršotā veidā izskaidrot sarežģītas situācijas, un cilvēkiem ir viegli tām noticēt. Bet būtiski, lai cilvēki spētu izvērtēt to saturu neatkarīgi no tā, vai tā ir reklāma vai ieraksts sociālajos medijos, vai “Youtube” video un izdarīt savus secinājumus.
Vai un kā centīsieties uzrunāt to sabiedrības daļu, kura, iespējams, par tādu medijpratību vispār neko nav dzirdējusi un kur attiecīgi tas prasmju līmenis ir zems?
Ministrijai sadarbības partneros medijpratības jomā ir ap 30 iestāžu un organizāciju, kā arī starptautisko partneru pārstāvji. Šobrīd ir iespējas īstenot medijpratības projektus arī ar starptautisko partneru – Britu padomes, Vācijas vēstniecības, Ziemeļvalstu ministru padomes – finansējumu. Lai pamatzināšanas sniegtu cilvēkiem, kuri informāciju pārsvarā iegūst internetā, minēšu Latvijas Žurnālistu asociācijas un Baltijas Mediju izcilības centra veidoto kampaņu “Ieguglē, pirms cepies!”.
Ļoti atzinīgi vērtējam jebkuru iniciatīvu no pašu mediju vides, tostarp, rakstu sērijas, kas tiek veidotas ar nolūku dekonstruēt kādus maldus vai arī kopumā veicināt sabiedrības izpratni par informācijas izvērtēšanu. To vidū arī ir “Latvijas Avīzes” rakstu sērija “Atmaskots”.
Lai sasniegtu tos cilvēkus, kuri patērē pārsvarā medijus, kas veidoti citās valstīs, iespējams, efektīvas varētu būt sociālās kampaņas, kurās izmantoti daudzveidīgi informācijas kanāli. Piemēram, ja cilvēks nesastopas ar šo informāciju kādā no medijiem, varbūt tā uzrunās viņu sabiedriskā transporta pieturā, gaidot trolejbusu. Taču šāda veida aktivitātēm būtu nepieciešams papildu finansējums.
