Sper kāju drošāk, latvieti! Kurp vedīs jaunais izglītības saturs? 7
Autore – pedagoģisko zinātņu doktore Anta Rudzīte
Sabiedrības uzmanības centrā patlaban ir izglītības reforma. Taču izrādās, ka, lai šī reforma patiešām atbilstu tautas interesēm un vajadzībām, sabiedrībai aktīvi jāiesaistās reformu procesā. Tā ir demokrātiskās sabiedrības nepieciešamība un priekšrocība. Tautai ir jāpanāk, lai vara pilda tās vajadzības. Un vajadzību skolās netrūkst.
Pati pirmā ir mērķa problēma: kādu cilvēku gribam audzināt, kādas gribam redzēt mūsu jaunietes un jauniešus?
Izglītības likuma 151. pantā gan tas pietiekami skaidri pateikts: “Pedagogu pienākums ir audzināt krietnus, godprātīgus atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus”. Nez, kā tas gadījās, bet Ministru kabinets sadomāja parotaļāties ar Saeimu, spēlējot paslēpes, un šo likuma prasību paslēpt, gatavojoties apstiprināt Izglītības ministrijas projektā izstrādātos izglītības standartu projektus.
Aplūkosim, kā izskatās Latvijas un pasaules vēstures mācību priekšmeti pamatizglītības standarta projektā: “mācību priekšmeta “Latvijas un pasaules vēsture” mērķis ir sekmēt izglītojamā kā demokrātiskās un pilsoniskās sabiedrības locekļa identitātes daudzpusīgu attīstību, izzinot Latvijas, Eiropas un pasaules vēstures procesus.”
Kur pazudusi likumā noteiktā Latvijas patriota audzināšana?
Izcilais latviešu pedagogs Kronvaldu Atis savas tautas vēsturi dēvēja par vienu no dzidrākajiem Tēvzemes mīlestības audzināšanas avotiem. Tēvzemes mīlestība dod dziļāko jēgu un pareizāko virzienu visai izglītības gaitai. Bez šādas audzināšanas nav iedomājama tautas nākotne.
No aizvēstures līdz mūsdienām – visa Tēvzemes vēsture – ir pamats dziļām pārdomām un izjūtām. Vēstures gājumā tauta ir izvirzījusi daudz dižu cilvēku, kas sabiedrību veduši pretī gara gaismai un krietniem tikumiem.
Piedāvājot jauno mācību saturu Valsts izglītības satura centra (VISC) darba grupa Guntara Catlaka vadībā turpina tradīciju ignorēt likumā prasīto Tēvzemes mīlestības audzināšanu. To spilgti ilustrē vēstures mācīšanai izvirzītais mērķis: “Mācot vēsturi, mērķis ir veidot vēsturisko apziņu, tādejādi faktu zināšanas saglabā būtisku nozīmi, tomēr tas nav pašmērķis”.
1918. gada novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tā tam būt! Taču bažas rada mūsu valsts izglītības sistēma, kurā ar mērķiem, standartiem, programmām un dažiem mācību līdzekļiem tālejoši ir ieprogrammējusi jauno paaudžu mankurtismu.
Īpatnu domu izteica Latvijas Universitātes pasniedzējs Gvido Straube – “Nedrīkst ignorēt, ka atrodamies Eiropas Savienībā, un ieciklēties lokālajā vēsturē, padarot jauniešu izpratni par vēsturi nemodernu un vecmodīgu”.
Šķiet, ka ar svešām idejām tādējādi cenšas nomākt latviešu tautas garu, lai latvietis kļūtu nekas cits kā pasaules klaidonis bez savas zemes svētības. Nedrīkst aizmirst, ka latvietim pieder šī zeme, un viņš ir šīs zemes sargs un kultūras veidotājs.
VISC, laužot pastāvošo izglītības sistēmu, nopietnu apdraudējumu rada tieši latviskas un patriotiskas audzināšanas iespējām:
Tiek pazemināts latviešu valodas (t. i. valsts valodas) statuss – no galvenā mācību priekšmeta tā pārcelta svešvalodu grupā.
Pamatizglītībā – standarta sasniedzamo rezultātu sadaļā – vēstures kā mācību priekšmeta nav. Tā integrēta sociālajās zinībās. Taču tajās nav pat skarti Latvijas valstiskumam vitāli svarīgi jēdzieni: brīvības cīņas, Satversme, okupācija, kolonizācija, rusifikācija, nacionālā atmoda, latviešu tautas tradīcijas. Toties minēti aizguvumi no citu tautu kultūrām (Valentīna diena, Helovīns, Masļenica).
Literatūra ir pievienota mākslām.
Dziedāšanu, šo latviešu tautas spēka avotu un tradīciju, arī mācību plānā neatradīsim.
Apšaubāms ir arī piedāvājums nenoteikt mācību stundu skaitu nedēļas ietvaros katrā mācību priekšmetā, bet noteikt to izglītības posmā (3 gados). Līdz ar to var sanākt, ka, mainot skolu, skolēns var kādu mācību priekšmetu vispār neapgūt.
VISC informē, ka aplūkotais mācību satura un pieejas piedāvājums ir 300 ekspertu – izglītības jomas speciālistu darba rezultāts. Varbūt ir laiks atcerēties demokrātiju: tautas pienākums ir panākt, lai vara pilda tautas gribu.
Nobeigumā V.Plūdona uzruna latvietim par Latviju:
“Tā tava zeme, tava valsts,
Ko pats tu guvis cīņā garā!
Tu, vienīgais tās sargs un balsts;
Tās liktenis guļ tavā varā”.
