Spēlmaņu virsotnes un kaislības. Šovakar uzzināsim teātru izcilniekus 1
Teātri neslēpj iebildumus
Šoreiz neierasti skaļi no teātriem izskanējuši iebildumi “Spēlmaņu nakts” žūrijas skatījumam par sezonas virsotnēm. Neesmu pārliecināta, ka tas ir mākslu veicinoši, jo iebilst vairāk pieklātos citiem teātra kritiķiem, skatītājiem.
Jau sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālā teātra (LNT) direktors Ojārs Rubenis uzsvēra, ka atšķirībā no žūrijas teātris Kirila Serebreņņikova iestudēto “Tuvo pilsētu” uzskata par mākslas faktu un spilgtu notikumu. Un, ja Gada lielās formas izrādes kategorijā žūrija nominējusi režisores Ināras Sluckas veidoto “Sievieti”, kura esot neapšaubāmi laba līmeņa, taču parasta jeb ierindas LNT izrāde, kā tajā pašā laikā šajā nominācijā var nenovērtēt Latvijā neierastā stilā veidoto, vizuāli spilgto “Trīni” Elmāra Seņkova režijā?
M. Čehova Rīgas Krievu teātrī neizpratni raisījis fakts, ka žūrija šā teātra prīmu Jekaterinu Frolovu nominējusi otrā plāna lomā par Gonerilu, vienu no karaļa Līra trim meitām, kā arī par Katju izrādē “Nāc laukā” Valmieras vasaras teātra festivālā, bet nav pamanījusi aktrisi māsas un vienlaikus brāļa Šen Te un Šui Ta lomā “Krietnajā cilvēkā no Sečuānas”, kur Jekaterinas Frolovas veikums esot daudz lielāks. Teātra kritiķiem šādās reizēs pēc atbildes kabatā nav jālien – visu izšķir lielā konkurence starp daudziem izciliem aktierdarbiem. Aizejošais M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktors Eduards Cehovals atklātībā paudis, ka, izvirzot nominantus, teātra sniegums nav ticis novērtēts atbilstoši, un aicinājis savus aktierus neiet uz “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, kurā balvu par mūža ieguldījumu pasniegs… viņa vadītā teātra aktrisei Ņinai Ņeznamovai. Kaut kas līdzīgs Latvijas teātrī gan ir noticis iepriekš, jo pirms vairākiem gadiem “Spēlmaņu nakts” ceremoniju apmeklēt atteicās Daugavpils teātra mākslinieki Oļega Šapošņikova vadībā. Publiski E. Cehovals izteicies – žūrija mūs neciena.
Vai tā ir patiesība, tāpat arī iepriekš minētie jautājumi būtu jāuzdod “Spēlmaņu nakts” žūrijai. Taču, kā “LA” sacīja tās priekšsēdētājs Atis Rozentāls, kad līdz balvu pasniegšanai palicis pavisam īss mirklis, žūrija nominētās izrādes vairs nekomentēšot. Var saprast grūti īstenojamo žūrijas vēlmi ne ar pušplēstu vārdu neļaut nojaust balvu ieguvējus, taču, manuprāt, loģiska ir arī teātra skatītāju vissakāpinātākā interese par visu nominēto izrāžu mākslinieciskajām kvalitātēm tieši pirms balvu pasniegšanas.
Visnotaļ interesanti, cik lielā mērā sakritīs teātru, skatītāju un žūrijas viedoklis nākamajā gadā, ņemot vērā, ka izraudzītajai žūrijai, kura darbu kopš rudens jau sākusi, kopumā ir izvērstāks profesionālās izglītības lauks, teātra zinātniekiem piepulcējot arī vēsturnieku. 2018. gadā “Spēlmaņu nakts” balvas piešķirs teātra zinātnieces un kritiķes Edīte Tišheizere (žūrijas priekšsēdētāja) un Ieva Rodiņa, teātra kritiķe Andra Rutkēviča, teātra vēsturnieks Jānis Siliņš, kā arī dramaturgs un vēsturnieks Eduards Liniņš. Taču nebūtu nekā bēdīgāka, ja žūrija teātru spiediena ietekmē sāktu balvas dalīt pēc principa, ka tik neviens nepaliek bešā.
“Būt nacionālistam” vai “Kaija”?
Teātra kritiķe, jaunās žūrijas pārstāve Ieva Rodiņa atzīst, ka iepriekšējā sezonā spēcīga konkurence bijusi tieši mazo formu izrāžu piedāvājumā. Radīti gan tradicionāli reālpsiholoģiski iestudējumi kā, piemēram, “Pazudušais dēls” Valmierā, “Jubileja 98” Daugavpilī, “Zilā” Nacionālajā, gan arī vairāki radikāli, eksperimentāli darbi kā, piemēram, “Kaija” Nacionālajā, “Purva bridējs(-i)” Daugavpilī, kas piedāvā jau interesantākas interpretācijas un neparastākas teātra formas.
Ievas Rodiņas redzējumā “Kaija” ir ļoti veiksmīgs piemērs tam, kā klasiku var iestudēt mūsdienās – ne tikai abstraktā interpretācijā, mēģinot to modernizēt, bet pārvēršot tiešām šodienīgā izrādē. Līdzīgās domās ir arī teātra kritiķe Maija Svarinska: “Tieši par balvu mazās formas izrādē būtu visgrūtāk izšķirties. Mani ļoti saistīja Nacionālajā teātrī režisora Elmāra Seņkova iestudētā “Kaija”, taču absolūti oriģināls darbs gan dramaturģijas, gan režijas ziņā ir arī Valtera Sīļa “Dirty Deal Teatro” iestudētais “Būt nacionālistam”. Savukārt Ieva Rodiņa teic, ka šajā izrādē dialogs starp autoru Matīsu Gricmani un skatītāju ir ļoti personisks un jaudīgs. Izrāde ir piemērs vēl kādai ļoti spēcīgai pēdējo sezonu tendencei – politiskā teātra tradīcijai, kas gan tā arī paliek tikai mazās zāles formātā, turpretim uz lielajām skatuvēm politiskais teātris neiziet. “Skatītāji nav ieinteresēti pieslēgties? Bet varbūt teātris izvairās skatītājus uzrunāt tik asi un tik lielā formātā?” vaicā Ieva Rodiņa.
Tā kā mazajā formā izvirzītas sešas izrādes, var prognozēt, ka tieši te varētu raisīties viena no lielākajām intrigām.
Bez izteiktām virsotnēm
Kā jau pavasarī neslēpa “Spēlmaņu nakts” žūrija, 2016./2017. gada sezonā lielajās zālēs nav bijis tādu virsotņu kā mazajās. Droši var apgalvot, ka visvairāk diskusiju publiskajā telpā izraisījusī izrāde bija Kirila Serebreņņikova iestudētā “Tuvā pilsēta” Nacionālajā teātrī. “Manuprāt, tā nepelnīti palikusi aiz nomināciju svītras,” uzsver Ieva Rodiņa. “Jo tas ir ļoti nozīmīgs iestudējums ar stāstu par to, kā līdzās ikdienišķajam, “pareizajam” eksistē arī instinkti un zemapziņas pasaule, par kuru teātris uzdrīkstējies runāt.”
Interesants fakts, ka divas izrādes – “Jubileja 98” (nominēta mazo formu kategorijā) Daugavpilī iepriekšējā sezonā un “Svinības” Dailē šajā sezonā – veidotas pēc vienas un tās pašas dāņu filmas “Festen” kinoscenārija. Taču pieeja ir ļoti atšķirīga. Kā uzsver Ieva Rodiņa, Daugavpils teātrī piesaistīta jaunā dramaturģe Justīne Kļava, kura filmas scenāriju pilnībā lokalizējusi, pārcēlusi uz Latviju, uz deviņdesmitajiem, atklājot ekonomiskās nestabilitātes atspulgu cilvēku emocionālā līdzsvara trūkumā. Pievienotā vērtība ir šīs lokalizācijas precizitāte kā lielās lietās, tā līdz pat sīkumiem.Turpretim Dailē ļoti precīzi ārēji uzbūvēta svinību daļa, kas izdevies lieliski, bet vienā brīdī uzvedumā būtu jānotiek lūzumam, pārejai uz traģisko, stāstu par tēvu, kas seksuāli izmantojis savus bērnus. Taču šis lūzums izrādē nenotiek.
Kurš aktieris, kura aktrise?
Viena no lielākajām “Spēlmaņu nakts” intrigām allaž saistās ap Gada režisora, kā arī Gada aktieru un Gada aktrišu tituliem, uz pēdējo šoreiz pretendē sešas skatuves mākslinieces.
Maija Svarinska teic, ka viņai būtu problēma izšķirties starp Maiju Doveiku par veikumu Irinas Arkadinas lomā izrādē “Kaija” Nacionālajā teātrī un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu Dailē (nominēta par Karmenu izrādē “Karmena”, Ievu izrādē “Mana māsa” un Ļoļečku izrādē “Peldošie-ceļojošie. II daļa”). Abas ir ļoti talantīgas, radījušas pārliecinošus tēlus, “bet Dailes teātra aktrisei aizvadītajā sezonā lieliski padevušās vairākas un ļoti atšķirīgi interpretējamas lomas”.
Arī Ieva Rodiņa izceļ Dailes teātra aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu par trim brīnišķīgiem aktierdarbiem: “”Karmenā” viņa nospēlē sievieti ne tikai reālistiski, bet kā brīvības simbolu, kā sievieti vīriešu pasaulē, kura arī izrādē uzbūvēta ļoti precīzi. Un vēl ir divi savā ziņā līdzīgi lieliski aktierveikumi. Daigas Gaismiņas lieliskās spēles dēļ izrādē “Zilā” (nominēta kā Gada aktrise otrā plāna lomā) Nacionālajā teātrī Rasmas tēls ir tik dzīvs un psiholoģiski ticams, ka nepārprotami izvirzās priekšplānā. Līdzīga situācija izveidojusies arī ar Jura Žagara lielisko tēlojumu Lielā Tēta lomā izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” Dailē (nominēts Gada aktiera titulam). Lielais Tētis iestudējumā kļūst par centrālo tēlu, kurā koncentrējas visi konflikti – gan personiskie, gan visas ģimenes traģēdija. Bet uz skatuves Jura Žagara Lielais Tētis uznāk tikai izrādes vidū…”
Vērtē skatītājs: Nacionālais līderos
Gleznotājs, Mākslas akadēmijas profesors Kaspars Zariņš: “Ar tādām izrādēm kā “Garā dzīve”, “Soņa”, “Latviešu mīlestība” un “Latviešu stāsti” pētošā teātra virsotnē reiz bija Jaunais Rīgas teātris. Tagad tā vairs nav. Franču autora Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” iestudējums Alvja Hermaņa režijā nedaudz smaržoja pēc iztapšanas laikam un publikai. Ne vienmēr pārliecina Maskavas režisora Kirila Serebreņņikova iestudējumi Nacionālajā teātrī, kur pašmērķība lielāka nekā mērķis, bet kopumā repertuāra satura un formas daudzveidības ziņā šis teātris patlaban ir neapšaubāms līderis. Dailē publikai izpatīk ar vodeviļas piesitieniem, nupat to izjutu arī izrādē “Viesības”, kas īsti nepārliecināja. Gada aktieru vidū par Lielā Tēta lomu izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” Dailes teātrī nominēts Juris Žagars. Vīrišķīgs, skaists, pievilcīgs aktieris, taču mani viņš tā īsti nevienā darbā nav pārliecinājis. Arī izrādē “M. Butterfly” mani vairāk pārliecināja Daiņa Grūbes varonis. Savulaik lieliskais Ģirts Ķesteris daudzās lomās kļūst līdzīgs sev, iespējams, pateicoties seriāliem. Izcils ir Artūrs Skrastiņš, šis mūsdienu Harijs Liepiņš, kuram noticu vienmēr, pat reklāmās.”
Kas kļūs par labākajiem “spēlmaņiem”: “LA” prognoze
Gada lielās formas izrāde:
“Precības” Liepājas teātrī, režisors Sergejs Zemļanskis.
Gada mazās formas izrāde:
“Kaija” Latvijas Nacionālajā teātrī (LNT), režisors Elmārs Seņkovs.
Gada režisors:
Valters Sīlis (“Būt nacionālistam” Dirty Deal Teatro un “Veiksmes stāsts” LNT).
Gada aktrise:
Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Karmena izrādē “Karmena”, Ieva izrādē “Mana māsa” un Ļoļečka izrādē “Peldošie – ceļojošie. II daļa” Dailes teātrī, DT).
Gada aktieris:
Juris Žagars (Lielais Tētis izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” DT).
Gada aktrise otrā plāna lomā
Daiga Gaismiņa (Rasma izrādē “Zilā” un lomas izrādē “Veiksmes stāsts” LNT).
Gada aktieris otrā plāna lomā:
Arturs Krūzkops – Brencis izrādē “Trīne un Larss izrādē “Tuvā pilsēta” LNT.
