“Nevar piespiest cilvēkus uz izsīkuma robežas vienkārši strādāt, lai pelnītu naudu.” Intervija ar Ojāru Rubeni 24
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādēļ jau tagad būtu nepieciešams scenārijs, kā teātriem atsākt strādāt, kāpēc Rīgai vajadzīgs savs pilsētas teātris, cik brīvi mūsdienās jārunā teātrī? Par to saruna ar kādreizējo Nacionālā teātra direktoru OJĀRU RUBENI, kurš aizvadītajā nedēļā ievēlēts par Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) valdes priekšsēdētāju. Jaunais vadītājs sola – “Spēlmaņu nakts” šogad notiks.
Jūsu darbība pēc “Labvakar” laikiem saistās ar Nacionālā teātra vadību. Kādas ir attiecības ar šo teātri tagad, Jāņa Vimbas vadības laikā?
O. Rubenis: Ar teātri mani saista uzņēmuma līgums par Nacionālā teātra piebūvi. Pirms vairāk nekā desmit gadiem sākām cīnīties par privatizācijai paredzētajiem tenisa laukumiem aiz teātra ēkas un, paldies Kultūras ministrijai, iztiesājām, ka šo laukumu neatdod privatizācijai, jo tā ir vienīgā vieta, kur Nacionālajam teātrim attīstīties.
Ir vajadzīgas gan dekorāciju darbnīcas, gan “black box” zāle, jo reāli teātrim šobrīd ir viena lielā zāle.
Vienu no divām mazajām savulaik iekārtoja ogļu pagrabā, pateicoties tehniskajam direktoram Zigfrīdam Kalniņam, bet tā ir maza un slikti ventilējama.
Otra ierīkota noliktavas telpā ar zemiem griestiem. 2018. gadā Ministru kabinets nolēma, ka līdz 2028. gadam jābūt uzbūvētai jaunajai piebūvei. Zeme ir nodota Rīgas domei.
2019. gadā starptautiskā projektu konkursā uzvarēja Latvijas kompānija “AB3D” arhitekta Jura Mitenberga vadībā. Šobrīd Rīgas domes pasūtītais projekts ir iesākts un šogad būtu jāpabeidz.
Rīgas dome gan ir iedalījusi krietni mazāk naudas projekta realizācijai, bet ceram, ka tā attapsies un sapratīs, ka Nacionālā teātra projekts ir vitāli svarīgs, un mēs varēsim to turpināt.
Kopā ar biroju “Lauder Architects” esam izstrādājuši projektu, lai savestu kārtībā teātra kafejnīcu. Šobrīd gan viss ir sagrozījies un nevar paredzēt, kas notiks.
Pēc divpadsmit oficiāliem gadiem direktora un vēl diviem gadiem izpilddirektora amatā nevaru tā vienkārši palaist Nacionālo teātri pavisam prom.
Visam sekoju līdzi un, ja kaut ko varu, tad piepalīdzu. Kā producents un režisors esmu uzņēmies Raimonda Paula un Elīnas Garančas jubilejas koncerta veidošanu. Ir ieplānots Margaritas Vilcānes jubilejas vakars, kino un teātra mūzikas vakari Dzintaru koncertzālē. Joprojām darbojos brīnišķīgajā projektā “Teātris.zip” Latvijas Televīzijā sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu.
Arī tikko notikušajā Teātra darbinieku savienības kongresā viens no darba kārtības jautājumiem bija par Rīgas pilsētas finansējumu teātriem.
Savulaik Rīgas pilsēta ar daļu finansējuma atbalstīja Dailes teātri, tad to nogrieza. Pašlaik Rīgai nav teātra, ko tā atbalstītu ar savu finansējumu. Savus teātrus finansē Liepāja, Valmiera, Rēzekne, nemaz nerunājot par to, ka Tallinā, Vācijā ir savi pilsētas teātri. Tā ir parasta prakse, sevi cienošai pilsētai ir savs teātris.
Nosaukuma dēļ tāds šobrīd varētu būt, piemēram, Jaunais Rīgas teātris. Šobrīd Rīgas pilsētas pārziņā kā būve ir Nacionālais teātris, un ceru, ka pirmais solis būs nenoraut tā piebūves projektu.
Par kopējo teātra atbalstu vēl būs gara saruna ar Rīgas domi, kad viņi sapratīs, kas notiek ar pilsētas finansējumu pārējiem infrastruktūras objektiem, jo, protams, šobrīd viņi liek akcentu uz bērnudārziem, tiltiem un, saku ar ironiju, Aspazijas pieminekli.
Kāds bija jūsu motīvs vadīt Teātra darbinieku savienību šajā laikā, kad teātrim it nemaz neklājas viegli?
Biju domājis, ka darbošos tikai projektos un vairs neiesaistīšos valstiskā darbā. Mani uzrunāja no aktieru un teātru puses, jo Daiga Gaismiņa bija izlēmusi, ka vairs nevēlas būt vadībā.
Kopā teātra mākslā, ieskaitot neatkarīgos teātrus un nekur nepiesaistītus aktierus, varētu būt, maksimums, divi tūkstoši cilvēku, bet teātra cunfte kopumā, manuprāt, ir ļoti izkaisīta. Ar pieredzi, kas man ir, strādājot elektroniskās saziņas jomā, žurnālistikā un teātrī, varbūt izdodas izveidot vienotu pārstāvniecību, ar kuru rēķinās nomenklatūra un kurai nevar aizvērt deguna priekšā durvis, pasakot – ejiet ratā.
Kāda tad ir jūsu vīzija? Aktieru ilgstoši zemais atalgojums, pārslodze…
Teātra darbinieku savienība tomēr nav arodbiedrība, pat ja tai ir zināmas šādas funkcijas. Tomēr tā nevar, piemēram, pārstāvēt kāda teātra aktieri vai vadītāju brīdī, ja ir strīds par darbu.
Mums būtiskas ir trīs lietas: kultūrpolitika, ārkārtīgi svarīgā sociālā un radošā jomā. Viens piemērs – brīdī, kad nepieciešams sabalansēt teātra finansējumu, ko saņemam no valsts dotācijas, nemitīgi ir diskusijas, kāpēc vienam teātrim ir vairāk un vai finansējums jāmēra pēc “Spēlmaņu nakts” nominācijām.
Te katrs teātris cīnās par sevi, un tas ir tikai normāli. Varbūt tajā brīdī varam atrast kopsaucēju?
Par aktieru atalgojumu, pensionētu aktieru aizstāvību – šis ir gan pārstāvniecības jautājums, gan tieša jauno palīdzība senioriem, bet jaunie Teātra darbinieku savienībā šobrīd stājas kūtri.
Esmu daudz sadarbojies ar ārzemju režisoriem, mēģinājis vilkt iekšā Latvijā citādi domājošus cilvēkus un savā teātrī sastapos ar to, ka ir grūti piesaistīt kāda cita teātra aktieri – līdz tam, ka nākas atteikt režisoram.
Mans sapnis – kad atgriezīsies piemēroti apstākļi un finansiāli būs atbalstītāji, jo valsts tam speciāli naudu neizdalīs – varbūt izdotos gan starpteātru, gan starpnacionāli projekti ar visu mūsu teātru aktieru un profesionāļu iesaisti, pievienojoties gan Vācijas, gan Krievijas teātriem.
Kas notiks ar īpašumiem Eduarda Smiļģa ielā un Dzirnavu ielā?
Ēka Dzirnavu ielā uzskatāma par degradētu, lūgšu Kultūras ministrijai nākt talkā ar Eiropas naudu un projektiem, domāsim, kā to savest kārtībā. Bijusī “Daiļrades” māja ir ar apgrūtinājumu – to nedrīkst ne ieķīlāt, ne pārdot.
Savukārt piebūvi blakus Smiļģa muzejam, kur atrodas “Dirty Deal Teatro”, savulaik Teātra darbinieku savienībai izcīnīja un uzbūvēja Lidija Freimane.
Mans sapnis – ka zināmā laikposmā varam vienoties, neizliekot ārā “DDT”, veidot Teātra darbinieku savienības un Smiļģa muzeja centru, kurā varētu sākt kūsāt dzīvība. Tā būtu vieta, kur var satikt, piemēram, Vili Daudziņu vai Maiju Doveiku. Tas arī ir sapnis. Taču, ja nav lidojuma un sapņa, tad nav vispār vērts dzīvot.
Šobrīd par sapni kļuvusi teātra darbības atsākšanās klātienē. Arī šis jautājums tika cilāts LTDS kongresā. Kādi varētu būt scenāriji?
Tā kā teātri patlaban par 90% strādā, uzskatām, ka ir jārada situācija, ka valsts nāk talkā ar testēšanas sistēmu teātriem. Līdz šim nevaru saprast, kāpēc neievieš siekalu pārbaudes kaut vai kolektīvos, lai šie cilvēki varētu droši strādāt.
Otra lieta – vienalga, kurā brīdī atsākas darbs, mēs gribētu saprast, pēc kādas metodikas gan Kultūras ministrija, gan valdība dos atļauju strādāt.
Protams, valsts teātri ir ļoti privileģētā situācijā. Neatkarīgajiem teātriem, kas pārtiek tikai no savas izdzīvošanas, jaunajām trupām pašlaik ir traģiska situācija.
Protams, šo jautājumu nevar atrisināt momentā, bet tajā dienā, vienalga – 1. aprīlī vai 1. jūnijā, kad mēs kaut ko taisām vaļā, mums ir jābūt zināmai sistēmai, kā tas notiek. Citādi nonāksim līdzīgā situācijā kā ar vakcīnu iepirkumu. Piedodiet, es to uzskatu par šausmīgu neprofesionalitāti, un mēs negribam to pašu teātra jomā.
Visi saka, ka šis ir vērtīgs laiks pārdomām. Iespējams, bet, atvainojiet, domāju, ka pēc zināma laika viss atgriezīsies tieši tāpat, kā bija. Man nav nekādu ilūziju, tomēr šis “vērtīgais” laiks ir pierādījis, ka būs sabiedrības daļa, kura nevarēs iztikt bez kultūras, bet būs tāda, kura varēs, un tas ir ļoti bīstami.
Viena lieta, par ko jādomā – kā sabiedrībai pateikt, ka tā bez radošo cilvēku veikuma nevar iztikt. Ekonomika nevar attīstīties, ja nav balstīta uz domājošu, kulturālu cilvēku domāšanu. Ne velti Japānā visiem bērniem māca spēlēt mūzikas instrumentus.
Otra lieta, mums, arī teātriem un institūcijām, ir laiks apzināties savas kļūdas un saprast, pa kādu ceļu teātris iet. Visus šos gadus, kopš biju teātra direktors, mēģināju uzturēt mākslas devu teātrī, jo bez tās aktieriem nav nekādas baudas strādāt, taču principā process bija vērsts uz produkta ražošanu. Nevis māksla, bet produkts.
Visu laiku bija jāpelna nauda – tas ir uzlikts radošajai industrijai, ne tikai teātros, bet jebkurā mākslas nozarē.
Kopā gan valdībai, gan nozarei jādomā par to, ka nevar piespiest cilvēkus uz izsīkuma robežas vienkārši strādāt, lai pelnītu naudu. Arī par šo – ar kādu jaudu kultūra varētu atgriezties – mums, teātra vadītājiem, būtu jārunā ar Kultūras ministriju.
Pirmkārt, cilvēkiem būs nedaudz bail. Otrkārt, “saražoto produkciju” mēs nevarēsim tādā apjomā iedot. Tāpat grūti saprast, kāda būs pirktspēja. Bet varbūt šis laiks parāda to, ka mums nav vajadzīgs 24/7 noslogots teātris. Mēs bieži strādājam bez brīvdienām, lai tie nabaga cilvēki varētu sapelnīt iztikai.
Ministru prezidents pasaka, mums ir tik daudz naudas kā vēl nekad. Tad es domāju par visiem tiem cilvēkiem, kuri nevar savilkt galus kopā, – kur ir tā nauda? Ja ir šī nauda, tad kāpēc teātrī ir jāsamazina algas par 10 līdz 20 procentiem?
Un kāds būtu teātra saturs? Jau izskanējis manifests par runas brīvību…
Man patīk Hermaņa uzsaukums par savu teātri. Par to var diskutēt, un varētu atgādināt, ka pirms diviem trim gadiem viņš ir teicis ko citu, bet cilvēkam ir tiesības mainīties, tas pat ir mākslinieka uzdevums. Taču mani darīja bažīgu tas, kā feisbuks viņu atslēdza.
Tāpat kā mani dara bažīgu tas, ka sabiedriskā medija atbildīga persona var formulēt frāzi par sabiedrības domāšanas gatavināšanu.
Ja mums, radošajām savienībām, izdotos sanākt kopā un sarīkot vienu konferenci par tēmu, kas tad ir demokrātija, vārda brīvība, kuros brīžos un ko atļauties, tas iespaidotu kultūras un mākslas tālāko attīstību.
Man ir liels prieks par to, cik teātris daudz ir darījis sociālā teātra jomā, īpaši Valters Sīlis, tāpat arī neatkarīgie teātri, tostarp Ģertrūdes ielas teātris, “Dirty Deal Teatro”, “Kvadrifrons”. Šodienas teātra uzdevums ir noturēt šo demokrātijas, vārda brīvības pareizo sapratni.
Kas šogad sagaida Teātra darbinieku savienības redzamāko “produktu” – “Spēlmaņu nakts” balvu?
“Spēlmaņu nakts” noteikti būs! Jautājums par to, vai tā notiks tādā veidā, ka būs balvas, vai arī mēs kaut kā citādi stāstīsim par aizvadīto gadu teātrī un iepazīstināsim ar to skatītāju, ir atkarīgs no tuvākajiem diviem trim mēnešiem. Šobrīd nezinām, kā žūrija var īsā laikā paspēt noskatīties to, kas ir saražots. Jautājums arī, vai teātri ir gatavi tam, ka konkrēto pirmizrādi noskatās tikai žūrija.
Teātri šobrīd piedāvā digitālo saturu, taču vai nav tā, ka tas ir diezgan skops?
Neesmu liels digitālā satura cienītājs, taču ir vērtīgas lietas, piemēram, seriāls “Aģentūra”, kaut diskutabls, bet trāpīgs, tāpat “Baltais kubs” Nacionālajā teātrī vai, īpaši, Elmāra Seņkova brīnišķīgā “Irānas konference” ekrāna versijā nebija sliktāka par izrādi, ko redzēju dzīvajā Maskavas Nāciju teātrī.
Reizē palieku pie pārliecības, ka teātris ir dzīva enerģijas apmaiņas un vārda māksla. Šīs ekrāna versijas vairāk uztveru kā informatīvu materiālu. Digitālajam formātam varbūt nevajadzētu beigties, atsākoties klātienes izrādēm, daļai auditorijas tas patiešām derētu, taču ir jāsaprot, ka ar šādu teātri nevar nopelnīt lielu naudu.
Varbūt “Teātris.zip” varētu rādīt ne tikai vecākas izrādes, bet ļautu mums ieraudzīt kaut ko jaunu?
Nav taisnība! Šogad, pateicoties teātriem un kovidam, iedevām visas izrādes, kuras bija skatītāju ļoti pieprasītas un uz kurām nevarēja dabūt biļetes. Piemēram, “Ziedonis un Visums” Jaunajā Rīgas teātrī, “Kliedzēji” Daugavpils teātrī vai “Ezeriņš” Nacionālajā teātrī, “Veidenbaums un Veidenbaums” no Dailes nama.
Cits jautājums, ka nebija pareizi Latvijas Televīzijai izrādes pārlikt no sestdienas vakara uz dienu, iespējams, daļa tās palaida garām. Kovida laikā ielikt sestdienas vakarā ārvalstu seriālu? Nezinu arī, vai Samantas Tīnas ceļš uz Eirovīziju piecas piektdienas pēc kārtas ir svarīgāks par Hermaņa vai Seņkova izrādēm.
