Gan prieks, gan dziļa vilšanās 3
– Nevar nepamanīt, ka no sešām nominētajām lielās formas izrādēm balvai izvirzīti arī pieci tās iestudējušie režisori. Citreiz šī sakritība nav tik tieša.
M. Uzula-Petrovska: – Tas ir likumsakarīgākais, kas var būt, – izrādē, kuru atzīstam kā izcilu, balvai tiek virzīts arī tās režisors.
S. Radzobe: – Režisoru nominēšanai bija divi kritēriji – cik vērienīga ir iecere un kāds tās īstenojums visos komponentos? Te izcēlās Hermaņa “Brodskis/Barišņikovs” JRT, arī Elmāra Seņkova iestudētā “Mežapīle” Nacionālajā teātrī, jau minētais Regnāra Vaivara iestudējums “Laulības dzīves ainas” Dailē. Arī Vladislava Nastavševa izrādē “Melnā sperma” nospraustā iecere īstenota visos līmeņos. Savukārt “Asins kāzās” Nacionālajā teātrī, pēc manām domām, ir daži elementi, kurus realizācijas ziņā varētu arī apstrīdēt, bet iecerei un filozofiskajam uzstādījumam ir plašs mērogs. Ārkārtīgi sarežģītais Lorkas darbs ir saprasts, uztverts un atvērts tik oriģināli, ka raisa apbrīnu. Un šādā kontekstā nelielie trūkumi – neviendabīgs sniegums aktieru spēlē, kur līdzās pārliecinošajiem Romānam Bargajam, Lolitai Caukai un Agnesei Cīrulei vairākiem māksliniekiem var pārmest pārmērīgi skaļu un pat ārišķīgu teksta pasniegumu – režisoram var tikt piedoti. Savukārt Viesturs Meikšāns nav iekļuvis nominēto rindā, jo viņam ir viena ļoti laba izrāde (“Portreti. Vilki un avis”), bet otra ļoti slikta (“Razpļujeva sapņi”).
– Jau vairākas sezonas pēc kārtas vislielākās kaislības risinājušās ap vīriešu lomu izpildītājiem.
M. Uzula-Petrovska: – Jā, gan pirmā, gan otrā plāna lomās. Ir gan savas veida atgriešanās, gan vairāki aktieri ieraudzīti jaunā kvalitātē, kā, piemēram, Valdis Lūriņš Andrē lomā izrādē “Ak, tētīt” Nacionālajā teātrī.
S. Radzobe: – Esmu redzējusi visas Valda Lūriņa lomas, bet šī patiesi ir izraušanās, pacelšanās pāri iepriekšējam veikumam.
M. Gulbe: – Savukārt Ivaram Kļavinskim Jalmars Ekdāls izrādē “Mežapīle” ir izlaušanās jaunā pakāpē, no otrā plāna uz pirmo.
S. Radzobe: – Otrā plāna vīriešu lomās bija divreiz vairāk pretendentu, nekā iespēja nominēt.
A. Rozentāls: – Šī sezona iezīmīga arī ar jauno aktieru uzplaukumu. Atceros situāciju pirms diviem gadiem, kad jaunie aktieri bija salikti vienā kategorijā ar debiju, jo pretendentu soliņš bija ārkārtīgi īss. Šajā sezonā visi pieci “Melnās spermas” jaunieši citā situācijā būtu nominēti. Bet šajā zvērīgajā konkurencē viņi palika aiz skatuves naglas pretendentu rāmja.
– Lielākā sezonas vilšanās?
M. Uzula-Petrovska: – “Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī mani aizvainoja gan kā sievieti, gan teātra kritiķi. Tika aizvainoti arī aktieri. Lūk, gadījums, kad kailums tika izmantots absolūti nevajadzīgi. Cerētās erotiskās spriedzes vietā radās pretējs efekts. Uz skatuves tika nodarbināta kaila aktrise bez jebkāda mākslinieciska pamatojuma.
M. Gulbe: – Īsti nesaprotu, kas notiek M. Čehova Rīgas Krievu teātrī un kā viņi plāno savu turpmāko darbību. Runa ir gan par repertuāru, gan režisoru izvēli. Te nemeklē jaunu teātra valodu, bet iet ierastajās sliedēs. Tādus režisorus kā, piemēram, Konstantins Bogomolovs, Kirils Serebreņņikovs, Vladislavs Nastavševs teātris nepiesaista. Igora Koņajeva, Jeļenas Čornajas iestudējumi kvalitātes ziņā ir ļoti viduvēji, lai neteiktu skarbāk. Izrāde “Cilvēcisko kaislību laiks” aizskāra ar ārkārtīgi novecojušu estētiku, nesaprotu, kā tāda izrāde vispār varēja tapt.
A. Rozentāls: – Šīs izrādes dēļ man sociālajos tīklos sanāca saraušanās ar bijušo Rīgas Krievu teātra māksliniecisko vadītāju Igoru Koņajevu, kurš bija ļoti sašutis par maniem secinājumiem. Savukārt, skatoties Daugavpilī “Bīstamo pagriezienu” un “Latgaliešu ruleti”, rodas sajūta, ka sanākuši nevis profesionāli aktieri, bet amatieri, turklāt ne veiksmīgākie – piemēram, Ogres un Smiltenes tautas teātros ir pat ļoti cienījami veikumi. Abas minētās Daugavpils teātra izrādes izkrīt no jebkādiem profesionālisma kritērijiem. Tas manī rada trauksmi.
S. Radzobe: – Daugavpils “Latgaliešu ruletē” aktieri kliedza, mētājās ar rokām. No otrā cēliena aizbraucu uz Kuivižiem sēt burkānus un to it nemaz nenožēloju. Vistraģiskākā ir Rīgas Krievu teātra izrāde “Cilvēcisko kaislību laiks”, kas ir 19. gadsimta beigu provinces teātra līmenī. Runājot par “Avantūrista grēksūdzi” Nacionālajā teātrī, režijas iecere man likās vienkārši slima. Un vēl presei paziņot, ka tā ir mīlestības, seksualitātes un erotisma veselīga demonstrācija. Kaut īstenībā – nevarīga, samocīta un aktierus pazemojoša izrāde. Tādēļ zināms gandarījums par otru Mihaila Gruzdova izrādi “Granātu krāsas aproce” (Dailes teātris), kur pretējo dzimumu attiecības risinātas smalki un skumji.
– Un lielākais prieks?
M. Uzula-Petrovska: – Tas nu jāsaglabā kā intriga līdz rudenim.
M. Gulbe: – “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī. Kairišam tā nebija nejauša ideja, bet viņa pārliecība. Visā sezonas kopainā “Uguns un nakts” ienestā krāsa, Spīdolas imperatīvs ir ļoti būtisks. Labi, ka teātra kopainā ir tāds Kairišs, mūžīgi neapmierināts, urdīgs.
A. Rozentāls: – Man kā pozitīvu tendenci gribas izcelt režisoru un aktieru atraisītību spēles stihijā. Ir ne viena vien izrāde, kur jūtams, ka aktieris nevis vienkārši iet uz darbu, ir ne tikai izpildītājs, bet arī radošs līdzradītājs. Šo radošo saspēli es saskatu “Urbānajos mītos” JRT, “Melnajā spermā” Ģertrūdes ielas teātrī un vēl citās izrādēs.
S. Radzobe: – Beidzot varam runāt par to, ka Latvijā iestājušies Hansa Tīsa Lēmana proponētie postdramatiskā teātra laiki. Viņš raksta, ka postdramatiskā teātra izrādēs katrs skatītājs var un drīkst nonākt pie sava viedokļa, vērtējot uz skatuves notiekošo. Un visas nominētās un šajā sarunā pozitīvi vērtētās kā lielās, tā mazās zāles izrādes, manuprāt, ir tieši tādas – ar noslēpumu.
Arī mums pie šī apaļā galda var būt katram savs viedoklis – uz skatuves notiekošais ir radošs vai iznīcinošs, konkrētais uzvedums dzīvei saka “jā” vai “nē”. Un tieši tas, ka nominētās izrādes ir ar noslēpumu, daudzu atbilžu leģitīmas pastāvēšanas iespējām, man patīk vislabāk. Tieši tā nenoteiktība, kas mani kādreiz kaitināja, tagad atbrīvo, iedvesmo un rada prieku iet uz teātri.
