Vārds “Spēlmaņu nakts” nominantiem 0
Ar ko jums saistās nominācija?
Dmitrijs Petrenko (nominēts kā Gada režisors, uz balvu pretendē “Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī un “Neglītais pīlēns” Leļļu teātrī): “Katrā uzvedumā esmu izvirzījis citu profesionālu vai emocionālu izaicinājumu. Pēc Bernharda Šlinka romāna motīviem kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu veidotās “Visas viņas grāmatas”, piemēram, bija emocionāli ļoti sarežģīts materiāls par holokaustu, ļoti traģisks. Savukārt ar “Neglīto pīlēnu” izaicinājums bija forma – ļoti neparasta un sarežģīta. Man neviena izrāde nav bijusi “pa tukšo”, iestudēta iestudēšanas pēc. Ar katru mācos uzliekot sev jaunu latiņu.”
Vladislavs Nastavševs (nominēts kā Gada režisors, iestudējums “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī pretendē uz balvu “Gada lielās formas” kategorijā): “zrāde ir stāsts par mani pašu un arī manu mammu, ar kuru pēc uzveduma teātrī pat tā kā vēl vairāk satuvinājāmies, it kā saruna būtu notikusi starp mums. Zālē aplausi skaļi, biļetes izpirktas, daudzi teikuši, ka izrāde ir par viņiem, tajā cilvēki ieraugot savu dzīvi, rodas vēlēšanās piezvanīt saviem vecākiem vai aizdomāties par krieviem Latvijā, kāpēc viņi te ir, un galu, kā mēs varētu sadzīvot. Tātad uzvedums trāpa. Kaut ir, kas to arī nepieņem. Taču nevienā mirklī izrāde nesniedz gatavas atbildes.”
Laura Groza-Ķibere (nominēta kā gada režisore, balvai izvirzīta izrāde “1984” Liepājas teātrī kā Gada lielās formas izrāde un kā mazās formas izrāde “Equus” Dailes teātrī): “”1984” bija milzīgs risks. Orvela romāns nav no tiem prozas darbiem, kas asociējas kā viegli pielāgojams skatuvei.Taču mani Orvels ārkārtīgi fascinē – domas asums, bezkompromisa attieksme pret lietām. Bet pats iestudēšanas process bija viens no jautrākajiem, kās vien man bijis, pilnīgā nekontekstā ar darba saturu, jo tas ir ļoti smags, tāpēc smiekli – aizsargreakcija mums visiem. Mēģinājām skatīties rotaļīgi un rezultātā izrāde apvieno rotaļīgu, bezbēdīgu formu ar īstenībā ļoti melnu saturu. Manuprāt, tikai tā šo materiālu vispār var “sagremot”, tāpēc tas rezonē. Šī forma tika apzināti piemērota, lai tā lasītos kopā ar šī brīža pasaules komercuzrunas formām, ar to, kā šī pasaule komunicē ar cilvēku. Bet saturs ir šķērms. Palīdzēja izturēt nebēdnība no mūsu visu puses. Līdz pirmizrādei likās, ka diezgan veiksmīgi esmu tikusi galā ar smagnējo vēstījumu arī priekš sevis. Taču vēl nedēļu pēc pirmizrādes man bija nepatīkami murgi, kuros mani piemeklēja tas pats, ko mēs darījām ar galveno varoni izrādē. Laikam mana nodeva iestudējumam… Arī “Equus” Dailes teātrī man tuva izrāde, jo veidoju ar manis iemīļotiem Dailes teātra aktieriem. Šī izrādē strādā tikai aktieriem ļoti personīgi pieslēdzoties stāstam, un tur runa vairs nav par atveidojamiem personāžiem, bet viņiem pašiem, tāpat kā mani pašu. Arī man šī izrāde ir ļoti personisks vēstījums. Tāpēc gribēju mazāk izpausties krāšņās formām, bet vairāk ļoti pieklusinātā, bet konkrētā sarunā. Taču tas neizslēdz spēcīgu vizuālo un skanisko informāciju. Ja man jautā, par ko ir stāsts, – šajā pasaulē nav viennozīmīgas patiesības, nekas nav ne absolūti labs, ne absolūti slikts, viss ir tikai pieredze.”
Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs (nominēts Gada aktiera titulam): “Bija laba, dažādības pilna sezona. Sākās ar mēģinājumiem pie lieliskā pedagoga Borisa Frumina. Viņa attieksme pret skatītāju un darbības un mizanscēnu tīrība tiešām iedvesmoja. Mana pašlaik apjomīgākā loma – Ostaps Benders pie Alvja Hermaņa. Teksta blāķis, laba kompānija un Meijerholds. Tādu brīvību, azartu un optimismu kā Benderam es gribētu arī sev.. Un vēl, es sajutu, ka viss ir relatīvs – pēc “12 krēslu” pirmizrādes es spēlēju “Otello”- izrādē, kura pirms tam likās ļoti fiziski smaga. Izrādās, tur ir tikai 9 ainas. “12 krēslos” to ir aptuveni 30. Bet, vienalga, “Otello” vēl joprojām ir izaicinājumu pilns. Un sezonas noslēgumā Nastavševa “Cerību ezers”. Izrāde, kura savijas ar reālo dzīvi tik jaudīgi, ka nevar vien nopriecāties. Cerams, ka mana tēla prototips tomēr sadūšosies un atnāks noskatīties…”
Valmieras Drāmas teātra aktrise Dace Everss (nominēta kā Gada aktrise otrā plāna lomā): “Godīgi runājot, nominācija, par kuru esmu izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai, ir liels pārsteigums. Es brīnos par to. Protams, ir arī prieks, taču izrāde “Balle būs”, kurā spēlēju Dores lomu, ir izteikti ansambliska , izteikti. Mēs izdejojam veselu gadsimtu, sākot no 1905. gada līdz mūsdienām. Izrādes sākumā es esmu Dore no laukiem, un, lai arī laiki mainās, joprojām palieku tas pats lauku cilvēks. Kopā izrādē tās ir četrpadsmit dzīves, kas tiek izdzīvotas, viss ansamblis strādā vienoti, un nav mans tēls ar tādu konkrētu nozīmību, kas ienestu izrādē kādu svarīgu pavērsienu vai attiecību līkločus, tādēļ arī ir pārsteigums par nomināciju.”
Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe (nominēts Gada aktiera titulam): (nominēts Gada aktiera titulam par Alana Strenga lomu izrādē “Equus” un Mihaelu izrādē “Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī): “Ja es būtu savas lomas advokāts, teiktu, ka mans Alans izrādē “Equus” ir nelaimīgs, skumjš, vientuļš cilvēks, kuram mieru un harmoniju dod draudzība ar zirgiem… Mihaels “Visās viņas grāmatās” ir mazliet no citas drānas. Kaut holokaustu pats nevaru būt pieredzējis, mūsdienu pasaulē par to uzzināt viegli, pateicoties gan tehnoloģijām, gan grāmatām, un, jā, arī vecvecāki par to stāstījuši. Neesmu ar pīpi uz jumta. Alana tēls varbūt padevās grūtāk, kaut arī Mihaels ir sarežģīts tips. Vientuļš puisis, kurā tikai satikšanās ar Hannu atver viņa vīrišķo potenciālu. Taču viņos ir kas līdzīgs. Kaut arī mūsdienu pasaulē modē visvisādi tīkli, saiti un saieti, skrienam profesijā kā vāveres ritenī, bet dīvainā kārtā tāda kā neizbēgama vientulība velkas līdzi…”
Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka (nominēta kā Gada aktrise): “Esmu pateicīga Mārai Ķimelei par iespēju ar šo izrādi uzmanīgi, jūtīgi un drosmīgi, ignorējot priekšstatus, iepazīt un “pārraidīt” skatītājiem tik izcilu personību, kāda ir Aspazija, paldies par Māras uzticēšanos manai izpratnei un izjūtām, veidojot lomu. Man tā bija pirmreizēja pieredze atveidot visiem zināmu vēsturisku personu, par kuru ir daudz dažādu, arī sava laika ideoloģijas, radītu priekšstatu, bet ir arī daudz “īsta” materiāla – Aspazijas dzeja, lugas, vēstules, runu pieraksti, fotogrāfijas, kinohronika, balss ieraksti -, kuru izpētot, man dažkārt radās pārliecība un spēks pārliecināt citus, ka izrādē manai varonei jārīkojas tieši tā un ne savādāk. Šī loma un izrāde atšķiras no visa iepriekš darītā. Varbūt tā ir visa agrāk radītā summa ar Aspazijas personības mēroga doto iespēju.”
