VIEDOKĻI 0
Ko vēlaties izcelt aizvadītajā teātru sezonā?
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis: “2014-2015.gada sezonā koncentrējos uz Raiņa un Aspazijas gadu un gaidīju ko globālu, daudzdimensionālu gan idejās, gan īstenojumā.
Lai sevi gandarītu, es kā balvu par uzticību teātrim pieņēmu K. Serebreņņikova parafrāzi “Raiņa sapņi”, kas bija dinamiska un dzīva ainu virkne, ar daudz iesaistītiem aktieriem un dziedātājiem, košu dekoratīvo ietērpu, lai arī ar dažiem eklektiskiem skatuves elementiem. Tomēr es piederēju tiem skatītājiem, kuri aplaudēja kājās stāvot un sumināja daudzslāņaino izrādi. Tikai es padomāju, cik slāņus no Raiņa dzīves, darbu un kontekstu asociācijām paņēma līdzi caurmēra skatītājs, ja man ar filologa izglītību, Raiņa biogrāfiju, dzejas un lugas pastiprināti studējuša cilvēka jušanu un domāšanu izrāde spēja atklāties gan ironiskajā, gan traģiskajā, gan šizofrēniskajā skaistumā. Balva – režisoram. No jaunās sezonas es ar vislielāko nepacietību gaidīju “Uguni un Nakti” un priecājos par Viestura Kairiša režijas veiksmēm un parodijām. Gundara Grasberga Kangars man bija viena virsotne aktiera spējā transformēties un ielīst “latviešu Kangara” ādā, padarot to rainiski internacionālu tieši Nāves salas ainā, mudinot Lāčplēsi cirst ābelei galotni- nācijas intelekta attīstību, aizcirst nākotni, un tikpat spēcīgā (netipiskās) blondās Daigas Gaismiņas – Spīdolas pašaizliedzīgā Latvijas un Lāčplēša mīlestība, jo tā bija ievērojami plašāka un dziļāka par Laimdotas mīlestības amplitūdu.”
Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere: “Esmu ļoti gandarīta, ka balva par mūža ieguldījumu tiek Nacionālā teātra aktieriem Ģirtam Jakovļevam un Uldim Dumpim, kurus manas paaudzes skatītāji atceras no viņu jaunības lomām līdz pat šim. Abi ārkārtīgi talantīgi, pārliecinoši un reizē atšķirīgi skatuves mākslinieki. Ģirts jaunībā izcils skaistulis, siržu lauzējs mīlētāja lomās, Uldis vairāk filosofs, domātājs, izcils komiķis, lai kaut vai atceramies viņa tēlu filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, bez viņiem abiem Latvijas teātra dzīve būtu nabadzīgāka un garlaicīgāka. Oriģināli, ārpus stereotipiem, parādot arī Raiņa ambīcijas, Kirils Serebreņņikovs būvējis “Raiņa sapņus ” Nacionālajā teātrī. No režisoriem interesanti veikumi Laurai Grozai-Ķiberei. Viņas iestudētajā “Equus” Dailes teātrī lieliski atraktīvs ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem Dainis Grūbe. Arī viņš būtu pelnījis balvu, kaut man grūti te izšķirties starp Andri Keišu, Arturu Skrastiņu, arī Juri Žagaru…Kolosāli audzis Lauris Subatnieks. Mani mazliet mulsina, ka nominēto listē nav manuprāt visinteresantāk pēdējā laikā strādājošās režisores Indras Rogas. Viņas skroderdienas varu skatīties vēl un vēl. Absolūti super! No aktrisēm ar atrāvienu – Guna Zariņa. Viņa ir šodienas latviešu Vija Artmane. Guna nav izcila skaistule, bet spēj tādu notēlot. Viss, ko viņa dara, ir ārkārtīgi reāli.”
Tērpu māksliniece Ieva Kundziņa: “Lielajā zālē man grūti izšķirties starp “Cerību ezeru” Jaunajā Rīgas teātrī un “Raiņa sapņiem” Nacionālajā. Interesanti, ka abu iestudējumu režisori ir nelatvieši, varbūt arī tas piešķīris kādu asāku enerģētikas lādiņu. Atšķirībā no daudzām citām izrādēm latviešu teātrī, šīs nav ne par garu, ne garlaicīgu. Interesanti paņēmieni, asprātīgi, savdabīgas rozīnītes… Liels baudījums skatīties, interesantas arī scenogrāfijas, kostīmi, par aktieriem nemaz nerunājot – tie ir izcili. Dailes teātra Mazajā zālē manu uzmanību piesaistīja “Visas viņas grāmatas. Diemžēl kaut kā nenoticēju aktieru pārim (Dainis Grūbe un Esmeralde Ermale – V. K.), kaut kā starp viņiem neuzšķīlās tā īstā dzirkstele, kurai tur vajadzēja būt. Kaut arī Dainis Grūbe sevi parādījis ģeniāli šajā sezonā “Frankenšteinā” un citās lomās, bet “Visās viņas grāmatās” viņš bija mazliet tā kā piebremzēts. Iespējams, manas izjūtas iespaidoja tas, ka izrāde recenzijās bija ļoti saslavēta un varbūt arī tādēļ gaidīju vairāk nekā saņēmu. Man ārkārtīgi grūti būtu izvēlēties Gada aktieri – tik izcili gan dailēnietis Arturs Skrastiņš, gan Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, ka vienkārši nespēju būt objektīva…
Runājot par kostīmiem, es balsotu par Kristīnes Jurjānes un Sarmītes Balodes tēlu vizuālo risinājumu izrādē “Divpadsmit krēsli”. Kostīmi nav nedz skaisti, nedz izsmalcināti, bet ārkārtīgi precīzi izrādes varoņus raksturojoši. Un tas ir galvenais.”
