Akcents – vizualitāte 0
Viens no “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētājas Zanes Radzobes vērojumiem – pēc iekšējās estētikas un interesēm atšķirīgi režisori pieķērušies vienām un tām pašām tēmām: “Mazajās zālēs stāsts ir par vienu un to pašu – cilvēks jūtas viens un apjucis draudīgajā pasaulē.” Lielajā zālē temati ir daudzveidīgāki un var redzēt, kā pēdējā gadu desmitā mainījusies teātra estētika. Mazās formas izrādes smalki, neuzkrītoši modernizē vairākās desmitgadēs dominējošo teātra tradīciju. Lielajā zālē vairs tik ļoti neaizraujas ar eksperimentiem, bet postdramatiskais teātris ir atgriezies un atklājas saskaņā ar mākslinieku estētisko pārliecību. Šajā teātrī valda liels uzsvars uz vizualitāti. Interesanti, ka vai visas nominētās lielās zāles izrādes ir ļoti populāras tieši jaunatnes vidū. Aizvadītajā sezonā vērtētāju īpašu uzmanību izpelnījušās tādas iepriekš maz izceltas kategorijas kā grima, video un gaismu mākslinieku darbs. Teātris mērķtiecīgi meklē jaunas formas un līdz ar to – jaunu vizualitāti, kas arī atspoguļojas “Spēlmaņu nakts” nominācijās, akcentē kritiķe Ieva Rodiņa. Aizvadītajā sezonā tapušas arī vairākas bērnu un jauniešu izrādes, kurās paplašināti vai pat lauzti tradicionālie priekšstati par to, kādam jābūt teātrim bērniem (piemēram, “Neglītais pīlēns” un “Emīls un Berlīnes zēni” Leļļu teātrī).
