Spēlmaņu nakts balvu gaidās 0
Tradicionālā intriga par balvu sadalījumu atrisināsies šovakar, 23. novembrī, leģendārā režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā svinīgā “Spēlmaņu nakts” ceremonijā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Ārzemnieku pārsteigums: “Dvēseļu utenis”
Par sava veida pārsteigumu jau parūpējušies starptautiskie eksperti, kuriem kā katru gadu brīdi pirms Spēlmaņu nakts tiek parādītas balvai nominētās izrādes.
Šoreiz viesi redzēja visas nominētās lielās formas izrādes, izņemot muzikālo izrādi “Man 30 gadu” Nacionālajā teātrī (toties viņiem ne bez iemesla tika parādīta “Pēdējā Ļeņina eglīte” Jaunajā Rīgas teātrī). Ārzemju viesi noskatījās arī trīs no piecām nominētajām mazās formas izrādēm (neredzēja Valmieras un Daugavpils teātru uzvedumus).
Noskatījušies deviņas nominētās izrādes, par labāko ārzemju kritiķi atzina “Dirty Deal Teatro” iestudēto “Dvēseļu uteni” Ingas Tropas režijā. Viesu skatījumā tā bijusi kā pārākā savā, mazo formu, kategorijā, tā arī lielo formu konkurencē.
Slovākijas Nacionālā teātra dramaturģe Mirama Kičinova iestudējumu uzteic par interesantu dramaturģiju, daudziem jaunievedumumiem, iestudējuma koncepciju. Kritiķis no Vācijas Ričards Petifers priecājās par izrādes piedāvāto piedzīvojumu, skatuvisko risinājumu un teātra valodu.
Tātad viesu skatījumā “Grand Prix” pienāktos “Dvēseļu utenim” – mazās formas izrādei, turklāt vēl nevalstiskā teātrī. Mūsu pašu kritiķu vērtējumā šāds precedents pieredzēts tikai vienu reizi, kad 1991. gadā par gada labāko izrādi tika nosaukta Aspazijas “Atriebēja” Baņutas Rubesas un Nila Bārtleta iestudējumā Neatkarīgajā teātrī “Kabata”.
“Cik iespējams salīdzināt izrādes un paļauties uz atmiņu, arī tās izrādes kodols bija uzlādēts no sajūtām, kas netveramas virmoja gaisā,” atceras kritiķe Ilze Kļaviņa. “Bija atmodas laiks, bija sacelšanās iekšējā un sociālā nozīmē. Arī Ingas Tropas intuitīvās režijas darbs “Dvēseļu utenis” vibrē sajūtās. Jauno aktieru enerģija un neliekuļoti atklātā personiskā attieksme pret tēmu uzrunā skatītājus. Izrādē ievīti no stand-up komēdijas žanra pazīstami elementi – monologi, kas atklāj dramaturģes Justīnes Kļavas lugās līdz šim nepazītas šķautnes. Tomēr domāju, ka iestudējums drīzāk ir pārliecinoša veiksme nekā meistarības apliecinājums.”
Protams, ārzemju kritiķu viedoklis nekādi nav saistošs mūsu “Spēlmaņu nakts” žūrijai, taču zināmas prognozes tas izdarīt ļauj.
Arī kritiķe Silvija Radzobe augstu vērtē “Dvēseļu uteni”: “Asprātīgi, atraktīvā formā par aktuālo – mūsdienu jauniešu attieksme pret vēsturi, integrāciju; patīk “nepolitkorektums”, absurda estētika, it kā vienkārša, bet īstenībā sarežģīta izrādes struktūra, miksējot video un spēli dzīvajā plānā. Un filozofija kā hipiju laikos – “make love, not war” (par mīlestību, pret karu – aptuvens tulkojums no angļu valodas).”
Taču kritiķe neslēpj, ka līdzās “Dvēseļu utenim” par sezonas labāko izrādi uzskata “Pēdējo Ļeņina eglīti” JRT – “ne tikai kā sociālpolitisku, bet arī metafizisku teātra darbu, kurš laika gaitā attīstījies, tālu pārsniedzot jebko, kas pagājušajā sezonā tapis mūsu teātros”.
Minētais JRT iestudējums nav iekļuvis pat sešu nominēto lielās formas iestudējumu vidū, taču acīmredzot žūrijā par to bijušas lielas diskusijas. Ne velti tas parādīts ārzemju viesiem kā vienīgā nenominētā izrāde, kura arī šajā vērtētāju lokā izpelnījās kā atzinību, tā kritiku. Teātra zinātniece Tatjana Zelmanova no Beļģijas to vērtē kā aktieru “kapustņiku”, aktierisku epizožu virknējumu, jautru izklaidi….
Teātra kritiķe Maija Svarinska, noskatoties “Dvēseļu uteni” vienu reizi, gājusi to darīt vēl otro un trešo reizi, uzvedumu vērtē kā fascinējošu mākslas darbu ar dzīvu tēmu par vēstures atlūzām domāšanā kā šķērsli jaunatnei sava skatījuma veidošanā. Utenis esot veiksmīgi apspēlēts arī scenogrāfiski – ar istabām no veciem ledusskapjiem, dramaturģiski – ar karstiem strīdiem netīra katla dēļ…
“Pat žēl, ka” Dvēseļu utenis” tik spilgti labā nozīmē pārsteidz, jo šī būtu tā reize, kad balva beidzot varētu aizceļot uz M. Čehova Rīgas Krievu teātri – to būtu pelnījusi izrāde “1900. Leģenda par pianistu” Sergeja Golomazova režijā,” saka Maija Svarinska, norādot, ka viņas acīs tā noteikti apsteidz konkurenti mazo formu kategorijā “Mežaini” Nacionālajā teātrī .
Arī Silvija Radzobe “Mežainī” saskata trūkumus: “Ļoti interesants (traģisks) dzīves notikums, par ko noteikti bija vērts rakstīt lugu un iestudēt izrādi. Taču režija, manuprāt, īsti nav tikusi galā ar materiālu, izvairoties no savas versijas paušanas par šo notikumu, tā dēvētā Teicēja loma ar savu komiski iekrāsoto intonāciju vispār degradē stāstu.”
Kas uzvarēs: intimitāte vai eksaltācija?
Bet starp kurām divām lielās formas izrādēm varētu būt sīvākā konkurence par balvu?
Kritiķe Ilze Kļaviņa uzskata, ka šis ir gadījums, kad viena “uzvarētāja” noteikšana būtu vērtējama caur palielināmo stiklu: “Vienlīdz augstas, kaut arī ļoti atšķirīgas, vērtības ir gan izrādē “Salome” Nacionālajā teātrī Viestura Kairiša režijā, gan Alvja Hermaņa JRT iestudētajā “Dieviņš pillā”. Cik vienā intimitātes, tik otrā – plašuma, cik vienā dabiskuma, tik otrā – eksaltācijas. Abi ir intensīvi piepildīti, talantīgi un sezonas kontekstā spilgti mākslinieciski pieteikumi. Neiespējami pateikt, kas vērtīgāks – klasiska mīta aktualizācija (un Oskara Vailda – Riharda Štrausa daudzkārtainais un iekšēji savstarpēji konkurējošais slāņojums ir tieši šāds) vai jauna mīta konstruēšana (latviskās valodas dzimšanas meklējumi caur dzejdara Neibarta kodu). Es balsoju par otro tādēļ, ka izrāde principiāli piesaka jaunu tēmu ar piezīmi, ka ar to nepielāgojos simtgades ievirzei.”
Silvija Radzobe diemžēl nav redzējusi izrādi “Dieviņš pillā”, bet par konkurenti nominācijā norāda, ka “Salomē” apbrīno Agneses Cīrules talantu un meistarību, arī pārējā ansambļa skaisto dzejas skandēšanu, kad to var dzirdēt. Toties uzskata: “Operai “pabāzt” apakšā dramatiskā teātra izrādi neuzskatu par veiksmīgu ideju; nav atrisināts arī pravieša nocirstās galvas tēls, liekot aktierim žņaudzīt plastmasas gabalu.” Saskares punkti viedokļos saklausāmi arī Beļģijas teātra pētnieces Tatjanas Zelmanovas vērtējumā. Viņasprāt, “Salome” ir spilgts uzvedums, taču vairāk uzrunā prātu, nevis dvēseli, režisors esot pārāk seksualizējis domu un neesot īsti skaidrs, kam uzvedumā kalpo mūzika.
Pieļaujot, ka izšķiršanās varētu būt starp izrādi “Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā (lielā mērā Reiņa Suhanova scenogrāfijas dēļ) veiksmīgi atklātās mūsdienu cilvēka vientulības dēļ, kuras ietekmē cilvēka dvēselē trūkst gaismas radītās vertikāles, Maija Svarinska sliecas par labu izrādei “Dieviņš pillā”, kas brīnišķīgi atklājot dzejas dzimšanu. Par šo uzvedumu cildinoši izteicās arī ārzemju kritiķi. Tatjana Zelmanova uzsvēra – lieliski, ka uz lielās skatuves dota vieta dzejniekam. Nacionāls dzejnieks viešņas skatījumā nu pacelts Brodska līmenī. “Man šī izrāde bija kā uzveduma “BrodskisBarišņikovs” otrā daļa,” viešņa cildināja, “jūsu Neibarts man kļuvis kā Brodskis”.
Kurš režisors, aktrise, aktieris?
Tā ir nākamā lielā intriga. Izvirzīti seši režisori – liels skaits. Starp kuriem varētu būt lielākā izšķiršanās? Protams, ne vienmēr nominēti visi nominēto lielās formas izrāžu režisori. Bet lielākoties tā tomēr notiek. Arī šoreiz. Sešu nominēto režisoru vidū nav Alvja Hermaņa, kaut arī vismaz pāris no ārzemju ekspertiem tieši JRT mākslinieciskajam vadītājam par veikumu izrādē “Dieviņš pillā” piešķirtu pat laureāta balvu. Kādēļ uzvedums ir nominēts, bet tā iestudētājs Alvis Hermanis ne?
Ilzes Kļaviņas domas: “Tas saistās ar žūrijas teorētisko skatījumu uz režijas nozīmi izrādes veidošanā vispār. Alvja Hermaņa vārda neesamība nemulsina, jo viņa režijas smalkumi organiski ieaužas aktieru spēlē. Atdalīt, kura nopelni – aktiera vai režisora – nozīmīgāki, faktiski ir bezjēdzīgi. Ja režisoru uzlūko kā inscenētāju, tad sezonā nozīmīgi ir divi Viestura Kairiša iestudējumi, kas tapuši ciešā sadarbībā ar telpas interpretu Reini Dzudzilo. Izšķiršanās varētu būt starp Kairišu un Ināras Sluckas darbu izrādē “Man 30 gadu” Nacionālajā teātrī.”
Kas varētu kļūt par gada aktieri un aktrisi? Tā uzjautāta, Ilze Kļaviņa savā versijā ir visai droša: “Nebūšu oriģināla, Vilis Daudziņš un Guna Zariņa. Sezona viņiem dāvāja brīnišķīgas lomas ar plašām iespējām parādīt meistarību, kas uzlādēta darba spējās, personiskā pašaizliedzībā un viedumā. Žēl, ka Imantam Stradam netika dota tāda patstāvība Valmieras iestudējumā, spēlējot leģendāro režijas zvaigzni Pēteri Lūci. Tomēr Stradam izdodas dažas no sadrumstalotām epizodēm nospēlēt tā, ka gribas dziļi un ilgi klusēt, rijot aizkustinājuma asaras. Arī citiem aktieriem dotajos skatuves telpas un laika apstākļos sezona ir spoža. Piemēram, aktrises Agneses Cīrules nospēlētie Salomes fināla čuksti (“Es noskūpstīju viņa galvu”. – V. K.) ir maģiski spēcīgākie, kas piedzīvoti skatuves mākslā vispār.”
Arī citi teātra kritiķi ārpus žūrijas, kurai, protams, izteikties brīdi pirms lielās intrigas atrisinājuma nebūtu ētiski, par visticamāko pretendenti uz gada aktrises titulu min Gunu Zariņu par Neibarta tēlu izrādē “Dieviņš pillā”. Runājot par aktieriem, visbiežāk izskan jau piesauktā Viļa Daudziņa vārds, kurš nupat kļuva arī par “Lielā Kristapa” laureātu kino.
“Protams, Daudziņš ir ģeniāls aktieris, lielisks lomās, par kurām nominēts šajā sezonā, un, pēc teātra vēstures loģikas, viņš būtu jānosauc kā labākais,” pārdomās dalās Maija Svarinska, “bet… kritiķa sirds vienmēr alkst atbalstīt to, kas aug, kur parādās nebijis talants, jo tam šī balva nozīmētu daudz vairāk nekā meistaram Vilim Daudziņam kārtējais apbalvojums. No kolēģiem esmu dzirdējusi, ka lielisks titullomā izrādē “Cilvēks parastais” Lucinas Sosnovskas režijā Daugavpils teātrī ir jaunais aktieris Vadims Bogdanovs, man ļoti gribētos pasniegt balvu Maksimam Buselam par ārkārtīgi muzikālo un plastisko stāstnieku saspēlē ar Ulda Marhileviča muzikantu M. Čehova Rīgas krievu teātra izrādē “1900. Leģenda par pianistu”…”
Žēl, ka nevar apbalvot trīs
Ja varētu, Ilze Kļaviņa atbalstītu visus trīs (t. i., nominētos Jāni Balodi, Artūru Dīci un Justīni Kļavu), lai veicinātu oriģināldramaturģijas daudzveidību.
“Tomēr, ja viens laureāts, tad ceru, ka balvu iegūs “Arī vaļiem ir bail” (Artūrs Dīcis) dzīves patiesībai tuvās intonācijas dēļ, kas uzrunā plašu auditoriju.
Luga nav ātro uzkodu piedāvājums vienai ēdienreizei, vienam pasmiešanās vakaram.
Tajā vieglā žanra un mūsu laika problemātikas savienojums ir vērtība pati par sevi, jo teātris bez skatītāja izpratnes ir pašpietiekams elitārs gadījums vai eksperiments. Personāži ir laikabiedri, kuri rīkojas atpazīstamās situācijās, un dramaturģiskais konflikts saskan ar vairāku paaudžu šī brīža sajūtu.”
Jā, varam priecāties, ka Artūrs Dīcis kā dramaturgs aug, ka mums ir lieliskais Jānis Balodis, kuram šogad spēcīga konkurente ir Justīne Kļava. Ja tik daudz komplimentu izteikti izrādei “Dvēseļu utenis”, var prognozēt, ka žūrija met skatu arī uz tās dramaturģi.
“Sen nebiju tā smējusies, lugu lasot jau pēc izrādes,” atzīst Maija Svarinska, “lieliski, precīzi, trāpīgi dialogi, kur viena pēdējais vārds provocē otra atbildes sākumu. Tikko ieej dialoga kontekstā, gūsti izjūtu par tēmas dziļumu, mūsdienu sūrmi, bet lasīt ir viegli, viegli…”
Uzziņa
Kam tiks Spēlmaņu nakts balvas?
“Latvijas Avīzes” versija
Vislielāko interesi izraisošajās nominācijās 2017./2018. gada sezonai ar izcēlumu iezīmētas tās izrādes un individuālie sniegumi, kuriem žūrija varētu piešķirt balvas
Gada lielās formas izrāde
“Arī vaļiem ir bail” – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Elmārs Seņkovs
“Cerību ezers aizsalis” – Jaunais Rīgas teātris, režisors Vladislavs Nastavševs
“Dieviņš pillā” – Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis
“Man 30 gadu” – Latvijas Nacionālais teātris, režisore Ināra Slucka
“Salome” – Latvijas Nacionālais teātris, režisors Viesturs Kairišs
“Zelta zirgs” – Latvijas Leļļu teātris, režisors Duda Paiva
Gada mazās formas izrāde
“1900. Leģenda par pianistu” – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisors Sergejs Golomazovs
“Cilvēks parastais” – Daugavpils teātris, režisore Lucina Sosnovska
“Dvēseļu utenis” – “Dirty Deal Teatro”, režisore Inga Tropa
“Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” – Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule
“Mežainis” – Latvijas Nacionālais teātris; režisors Valters Sīlis
Labākie individuālie sniegumi
Gada režisors
Viesturs Kairišs, “Salome” (Latvijas Nacionālais teātris), “Baladīna” (Valmieras drāmas teātris)
Vladislavs Nastavševs, “Cerību ezers aizsalis” (Jaunais Rīgas teātris)
Elmārs Seņkovs, “Arī vaļiem ir bail” (Latvijas Nacionālais teātris)
Valters Sīlis, “Mežainis”; “Cilvēki, lietas un vietas” (Latvijas Nacionālais teātris)
Ināra Slucka, “Man 30 gadu” (Latvijas Nacionālais teātris)
Lucina Sosnovska, “Cilvēks parastais” (Daugavpils teātris)
Gada aktrise
Agnese Cīrule – titulloma izrādē “Salome” (Latvijas Nacionālais teātris)
Maija Doveika – Emma izrādē “Cilvēki, lietas un vietas” (Latvijas Nacionālais teātris)
Dita Lūriņa – Roze izrādē “Man 30 gadu”, Estere izrādē “Dziļā, skumjā jūra” (Latvijas Nacionālais teātris)
Ieva Puķe – Madāma, Ilze izrādē “Vidzemnieki”, Megija izrādē “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” (Valmieras drāmas teātris)
Guna Zariņa – Ņurbulis izrādē “Dieviņš pillā” (Jaunais Rīgas teātris)
Gada aktieris
Vadims Bogdanovs – titulloma izrādē “Cilvēks vienkāršais” (Daugavpils teātris)
Maksims Busels – Stāstnieks izrādē “1900. Leģenda par pianistu” (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris)
Vilis Daudziņš – Ļeņins izrādē “Pēdējā Ļeņina eglīte”, Ome izrādē “Cerību ezers aizsalis” (Jaunais Rīgas teātris)
Ģirts Ķesteris – Ivans izrādē “ART”, Helge izrādē “Svinības” (Dailes teātris)
Ģirts Liuziniks – Fredijs izrādē “Dziļā skumjā jūra”, Jānis Bērziņš izradē “Arī vaļiem ir bail” (Latvijas Nacionālais teātris)
Imants Strads – titulloma izrādē “Lūcis”, Grabecs izrādē “Baladīna” (Valmieras drāmas teātris)
Gada sasniegums oriģināldramaturģijā (teksts, luga vai scenārijs, izvirzīts kopā ar Laikmetīgo lugu autoru, scenāristu un dramaturgu apvienību)
Jānis Balodis. “Mežainis” (Latvijas Nacionālais teātris)
Artūrs Dīcis. “Arī vaļiem ir bail” (Latvijas Nacionālais teātris)
Justīne Kļava. “Dvēseļu utenis” (“Dirty Deal Teatro”), “Vidzemnieki” (Valmieras drāmas teātris)
