Viņam uz mūžu pieder divi tituli – “Kamolā tinējs” un “Dzejnieks”. Šogad 80.jubileju svinētu tautā iemīļotais Imants Skrastiņš 5
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viņam uz mūžu pieder divi tituli – “Kamolā tinējs” un “Dzejnieks”. Spēlmanis, kurš uz skatuves un dzīvē spēlē ar sirdi un dvēseli, nežēlojot ne sviedrus, ne asaras, ne asinis.
Aktierim Imantam Skrastiņam – 80. jubilejas gads. Otrais – uz Tās skatuves. Tomēr viņš joprojām ir šeit – ar kamoliem, dziesmām un silto balsi. Kā tā priede, kas aug uz sauli…
Kāds viņš bija? “Dega par savām idejām. Ļoti prasīgs, darīja visu, lai panāktu vēlamo rezultātu, taču nekļuva despotisks un neaizvainoja. Prata panākt savu un saglabāt attiecības. Atrast īstos vārdus un pateikt to, ko cilvēki alka dzirdēt, – ne tāpēc, lai izpatiktu, bet tāpēc, ka sajuta īsto brīdi,” atceras Imanta Skrastiņa dzīvesbiedre Rita Trence.
“Nekautrējās būt jokains. Par lomu seriālā “Saldā indes garša” bija pilnīgā sajūsmā, beidzot varēja izplosīties. Lielisks tēls ar visu adīto micīti un kazu!”
Bet rakstnieks Ēriks Hānbergs uzsver: “Ārkārtīgi emocionāls, straujš, spēja ātri iedegties un uzšvirkstēt, aizkustināt līdz asarai ar savu dziedājumu vai uzrunu.
Viņa sniegumā pat liriskā dziesma “Kamolā tinēja” kļuva par apdraudējumu pastāvošajai iekārtai un ideoloģijai, jo cilvēki aiz šiem vienkāršajiem vārdiem saskatīja pavisam ko citu. Nu, bet “Mikrofons” jau vispār bija bīstams…
Viņam patika dot citiem. Savā 50. dzimšanas dienā, kad Jaunatnes teātrī rādīja “Silmačus”, Imants nopirka milzīgu alus mucu, sieru, pīrāgus un Jāņu skatā apsveica visus savā dzimšanas dienā.”
Radiožurnāliste Lia Guļevska par Imantu Skrastiņu saka: “Viendabīgs, nopietns un jautrs. Dziļš – jā, vieglprātīgs – nē, dulls un rotaļīgs gan. Absolūts perfekcionists, ar ārkārtīgu atbildību pret visu. Džentlmenis un pārliecības cilvēks. Un kā viņš izjuta mikrofonu!
Nepārspējams ikvienā lomā un situācijā. Profesionālis. Bija tādi emocionāli braucieni – mēs ar Eduardu Pāvulu un Imantu braucām uz Lapmežciemu, kur ražoja ķilaviņas “Sievas buča” un “Vīra buča”.
Devāmies rakstīt “Mājas svētību”. Ņēmām Pāvulu līdzi, lai būtu Oskars, zvejnieka dēls, tas bija skaisti. Un vēlāk, kad Imants Radioteātrī iestudēja Čaka “Mūžības skartos”, viņš uz to paņēma Pāvulu. Tad radio ierakstu starplaikos mēs gājām uz kafejnīcu ēst viņu līdzatnestās brētliņmaizes.”
No rasotām pļavām līdz konservatorijai
1941. gada pavasarī nepielūdzamais laika rats dārdēdams nesas pāri pasaulei, mierlaiku Latviju okupējuši “sarkanie”, ļaudis raizējas par nākotni – kā būs?
Tikmēr Limbažu apriņķa Skultes pagasta “Muižniekos” Aģes upes krastā 12. aprīlī, Lieldienu svētdienā, pussešos no rīta pasaulē nāk puisēns – ar nabassaiti ap kaklu, taču sīksts un spītīgs kā jau Auns. Vecāki dēlam dod vārdu Imants.
Lai ģimeni neizvestu uz Sibīriju, vectēvs dzimtas māju atdod valstij, tajā ierīko… putnu fermu (pēc neatkarības atgūšanas Skrastiņš lūdzis pagastam mazu pleķīti dzimtajā vietā, taču zeme ierādīta citur).
Imanta mammīte Rozālija ir mājsaimniece, tēvs Oskars stacijas priekšnieks, darba dēļ bieži jāmaina dzīvesvieta. 1951. gadā tēvu ar Staļina pavēli nosūta uz Ogres rajona Taurupi par stacijas priekšnieku.
Tur Imants kā apaļš teicamnieks nomācās līdz septītajai klasei, tad pārceļas uz Rīgu – tuvāk lielajam noslēpumam. Skatuvei.
Jau no bērnības Imants sapņo kļūt par aktieri vai diriģentu – ganos dzied govīm populāras dziesmas un operu ārijas, diriģē kopkori un runā dzejoļus.
Vai šo sapni veicinājusi tēva jautrā daba un muzikalitāte – Oskars Skrastiņš spēlējis vijoli un akordeonu, vai māmuļas dziļā sirsnība pret ik dzīvu radībiņu, kas zina, taču, 1959. gadā pabeidzis Rīgas 1. vidusskolu, Imants viegli kā sapnī (bet konkurss togad bijis 1000/20) iestājas konservatorijas Teātra fakultātē.
Sešpadsmit gadu vecumā, vēl kā skolnieks, nospēlē pirmo lomu – Artūru Adas Neretnieces kinofilmā “Rita” (1957). Debija ir veiksmīga.
Vēlāk kā otrā kursa studentu Alfrēds Amtmanis-Briedīts jauno Skrastiņu paņem Drāmas štatā, taču iejaucas Vera Baļuna, kurai nepatīk Briedīša mīļie studenti…
No 1963. līdz 1992. gadam Imants Skrastiņš ir Jaunatnes teātra aktieris. Šapiro aktieris. Prīms. Režisori, redzot viņa ārkārtīgo jūtīgumu, pedantiskumu, vibrēšanu un degšanu par katru lomu, neskopojas, pieredze un varēšana aug augumā.
Dievs Imantu Skrastiņu apveltījis bagātīgi – izskats, augums, vīrišķīga seja, runājošas acis, darba spējas, muzikalitāte un balss – zema, samtaina balss…
Dzejnieka laiks Spēlmaņa ērā
Pienāk 1972. gads – Dzejnieka laiks režisora Pētera Pētersona Aleksandra Čaka dzejas izrāde “Spēlē, Spēlmani!” ar Imanta Kalniņa mūziku.
Šī loma ir Imantam piegriezta un šūdināta – Čaka skaudrā dzeja, sevišķi – fragmenti no aizliegtās poēmas “Mūžības skartie” kontrastā ar romantiskajām balādēm (liepas, migla…), Skrastiņš dedzina sevi kā sveci no abiem galiem, spēlējot ar sirds asinīm tā, ka skatītājiem skudriņas skrien pa kauliem un vaigi slapji no asarām (“Ja sirds neasiņo, nav vērts kāpt uz skatuves!” I. S.) – šo fenomenu kā naiva padsmitgadniece piedzīvoju arī pati.
Varbūt mēs kaut ko nesapratām, taču sajutām To Lielumu – zem zīmēm un metaforām ir patiesība. Par to, ko vēl nevar saukt vārdā, bet ko vairs neizdosies pabāzt zem zemes.
Izrāde palika repertuārā vairāk nekā 12 gadu, šodien tā iekļauta Kultūras kanonā un to uzskata par etalonu latviešu teātra vēsturē.
“Spilgtā atmiņā palikusi pirmizrāde. Tas bija laiks, kad Čaks piedzīvoja atdzimšanu. Pēc pirmizrādes pusnaktī izsaucām taksi – es, režisors Pēteris Pētersons un koncertmeistars Andrejs Laukmanis, braucām uz Raiņa kapiem pie Čaka.
Aiznesām ziedus, uz kapiņa uzlējām “ugunsdziru”, lai viņam priecīgs prāts. Kad atgriezāmies, Poligrāfiķu kultūras namā turpinājām svinēt. Kādi 300 cilvēki. Tas notika janvārī, teātra dzimšanas dienā,” savā 75. jubilejā stāstīja Imants Skrastiņš.
“Nezinu, cik litru sviedru izsvīdu pa šiem 12 gadiem. Izrādei beidzoties, vienmēr bija milzīgs klusuma brīdis – pēc tam, kad izskanēja “Miglā asaro logs”… Pakāpeniski tā klusuma pauze sāka pārvērsties par rituālu, ieilga līdz kādai minūtei…
Šo lomu es ļoti mīlēju, taču beigās man no tās bija bail: spēlēju ar tādu atdevi, sirdi un dvēseli, ka baidījos, ka nepalieku uz skatuves dēļiem.”
Diemžēl Pētersona iestudējums “Spēlē, Spēlmani!” palicis vien fragmentu ierakstos, dalībnieku un skatītāju atmiņās un izrādei veltītajos rakstos.
Kad dažādu kultūradministratīvu peripetiju dēļ 1992. gadā Jaunatnes teātris tiek likvidēts, Imantam Skrastiņam ir tikai 50 gadu. Kopā ar Andu Zaici un Arni Līcīti viņi nospēlē pēdējā izrādē “Jubilejas gads”.
Pēc tam tiek organizēta jauna trupa – jau kā Jaunais Rīgas teātris; ir ideja iestudēt “Matīsu, kausu bajāru”. Skrastiņš gan aiziet uz mēģinājumu, taču saprot – tas nav domāts viņam.
“Iespējams, varēju ilgāk būt uz skatuves… Taču uz skatuves aktieris var kāpt tikai tādā gadījumā, ja viņam acis mirdz, bet ne tad, kad viņam acis paliek blāvas…”
Padomju laikā strādājis pāri spēkiem, nu viņš vēlas brīdi atpūsties un pievērsties savai otrajai kaislībai – Radioteātrim.
Neaizmirstamā balss
“Radio prasa vēl vairāk nekā teātra skatuve. Var apšmaukt skatītāju zālē, bet nevar apšmaukt radio, tur jābūt ļoti patiesam.”
Imanta Skrastiņa radiolomu skaits mērāms tūkstošos, bet radio mikrofonam atdoti vairāk nekā 55 gadi (kopš 1960. gada).
Jau kā deviņpadsmitgadīgs puika Radioteātrī lasījis galvenās lomas partnerībā ar dižākajiem aktieriem (kad ierakstā bija jāskūpsta Velta Līne, Imants šmaukstinājis savu roku), kopš tā laika ik lomai piegājis ar milzu atbildību.
Taču bijuši divi darbi, kas tā konfliktējuši ar paša būtību, ka dikti nomocījies, līdz ierunājis: G. Janovska stāsts par saimnieku, kam jānošauj savs uzticamais suns, un Haijama dzeja…
Par lielisko, piesmakušo balsi, kas spējusi iznest gan mīlas dzeju un dziesmas, gan pasakas, gan skarbus vēsturiskos tekstus, Imantam jāpateicas Mātei Dabai, konservatorijas pasniedzējai Mildai Brehmanei-Štengelei, talantam, saviesīgām ballīšdziesmām un… trim paciņām cigarešu dienā, kas gan nāca par labu tembram, taču teju vai nobeidza pašu, tā ka bija vien jāatmet.
Kurš vairs pateiks, kā radās Maestro Raimonda Paula vārdiem runājot, “klepojamās dziesmas” un kāpēc tās acumirklī ieguva tādu tautas mīlestību! “Kamolā tinēja” (1. vieta 1980. g. “Mikrofonā”) un “Es mīlu tevi tā…” (1981. g. 11. vieta) ar Vizmas Belševicas vārdiem, dziesmu cikls ar Friča Bārdas dzeju, albums “Sapņu pīpe”. Kas bija svarīgāks – zīmīgie vārdi, Paula mūzika vai izpildītājs?
Lia Guļevska: “Absolūti viss! Jau ik sastāvdaļa bija varena, bet kopā… Daudzus gadus biju “Mikrofona aptaujā”, bet tas, kas notika ar “Kamolā tinēju” – tādi vēstuļu maisi katru dienu! Nespējām vairs saskaitīt, tāpat bija skaidrs, ka Imants vinnējis. Satikāmies uz Radio trepēm. Saku: “”Kamolā tinēja” visiem priekšā, un vēl ir maisi.”
Imants paskatījās uz mani un neticēdams apsēdās uz trepēm: “Ko tu saki, nevar būt!” Varēja gan. Viņa melodeklamācija un brīnišķīgais balss tembrs – sulīgais baritons, tāds vispār ir retums. Un, protams, aktiermeistarība! Kad tagad skatos “jūtūbē “– tādas acis, kādas ir Imantam, tās dziesmas dziedot, – viņš skatās it kā no kaut kāda aizlaika, no bezgalības. Es netieku no tām acīm vaļā – aizķer līdz sirds dziļumiem. Tā notiek, kad satiekas tie, kam jāsatiekas.”
Raimonds Pauls (pasmaida): “N-nū, es neteikšu, kas notika, kad sievietes dzirdēja viņa balsi! Trāpījām ar meldiņu un vārdiem, viņš iznesa ar aktierisko talantu un paķēra ar balsi. Tagad jau tāds pīkstētāju, ķērcēju laiks, bet Imants izcēlās ar zemu, vīrišķīgu balsi un izcilu materiāla izjūtu.
Aktieri nav vokālisti, to no viņiem nevar prasīt, taču viņi aiznes dziesmu līdz klausītājam citādi – caur vārdiem un sajūtām.”
Maestro atzīst – “Kamolā tinēja” esot Skrastiņa dziesma, tāpat kā “Svētvakars” Andra Bērziņa. Nez vai kāds cits pat gribēdams viņus pārspētu. Un arī nevajag.
“Toreiz mēs ar Imantu ierakstījām diezgan daudz latviski romantiski lirisku dziesmu. Bijām pat aizkūlušies pāri dīķim pie mūsu emigrantiem, tas padomju laikā bija notikums,” Pauls pajoko.
Tā aizkulšanās nozīmēja koncertturneju pa Kanādu un ASV, pirmo latviešu mākslinieku uzstāšanos Kārnegiholā un ANO bibliotēkas zālē, kur Skrastiņš veselu pusstundu dziedāja tīrā latviešu valodā.
Ko viņi viens par otru? Skrastiņš intervijās izceļ “Paula dziesmu dvēseli”, Pauls – “aktiera personību”, bet abus vienojis pedantisms, ironija un melnais humors.
“Mums bija diezgan līdzīgi biogrāfijas pavērsieni un dzīves līkloči, varbūt tāpēc arī tik labi sapratāmies.”
Vēl kāda Lias atmiņa: “Kā beidzās koncerts 1980. gadā? Imantam nes puķes, zāle jau patukša, cilvēki iet ārā. Pienāk Belševica un asarām acīs pateicas par to, kā viņš nodziedājis. Labprāt gribētu, lai dzied vēl. Pārlaimīga. Imants vēl laimīgāks.
Toreiz visi viņu sauca par “kamolā tinēju”, bērni uz ielas sveicināja. Uz Radio kaudzēm, kastēm, groziem sūtīja kamolus… Viņš varēja uzadīt džemperus sev un visam teātrim. Tā ir viņa mūža dziesma.”
Imanta Skrastiņa radio dzīvē ir daudz interesantu lappušu – gan raidījums “Mājas svētība” kopā ar Liu Guļevsku, gan radioiestudējumi kā režisoram, tostarp milzu popularitāti piedzīvojusī 1986. gadā režisētā Jara Beneša dziesmuspēle “Zaļā pļavā”, kur saspēlē ar Rolandu Zagorski galveno lomu atveido Rita Trence.
Nopietnāka misija – divi termiņi kā Nacionālās radio un televīzijas padomes / Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes kuratoram, kas pamatīgi pamaitāja nervus, toties sniedza lielu gandarījumu, ja izdevās palīdzēt Radiofonam un radioļaudīm.
Pats mīļākais brālis
“Uzraksti tā: viņš bija vislabākais brālis pasaulē,” klusi saka Guntis Skrastiņš. “Imis man teica: tu man esi pats mīļākais brālis. Un vēl: ja kāds par mani varētu uzrakstīt patiesību, tas būtu tu. Neviens mani nepazīst labāk.”
Guntim joprojām grūti runāt par brāli. Tāpēc, ka viss tik dzīvs. Tālās, laimīgās bērnības atmiņas ar abiem vecākiem, kartupeļu pankūkas un biezpienmaizes, Imanta aizbildnība pār jaunāko pēc māmuļas traģiskās nāves un pārcelšanās uz Rīgu pie brāļa, kļūšana par aktieri, abu kaislība uz hokeju un mīlestība pret Gunta iekoptajām Pincikāju mājām.
Skaistā tradīcija ģimenes svētkos ar ziediem apciemot mammiņu un papu Meža kapos. Pēc “Maugļa” tapušais hits “Mērkaķu dziesma”. Koncerti, pasākumi. Nu arī Gunta “klepojamās dziesmas”, ko Maestro rakstījis speciāli viņam, lai turpinātu brāļa iesākto.
“Abi brāļi ļoti rūpējās par mātes kapu un tēvu vecumā. Viņiem ir 14 gadu starpība, Imants Guntim vienmēr bijis liela autoritāte un draugs. Abi dalījās visā, ar ko varēja dalīties,” stāsta Lia. “Šādu tuvību citu savu draugu lokā neesmu redzējusi. Guntis bija ar brāli līdz galam.”
Zvaigznēs ierakstītās vijolītes
Kad satiekas divi cilvēki, kuriem aiz muguras katram savs dzīves sūrums, ik brīdis, kas dots kopīgai nākamībai, ir zelta vērts. Šādas tikšanās dēvē par zvaigznēs ierakstītām.
1981. gada vasarā Imants Skrastiņš Radio studijā rakstīja dziesmu ciklu ar Friča Bārdas dzeju, Radio sieviešu vokālā ansambļa meitenēm vajadzēja piedziedāt.
“Bijām uzvilktas – pats Skrastiņš, kā nu būs? Atvērās durvis, ienāca Imants ar četriem vijolīšu pušķīšiem, pasniedza katrai no mums, uztraukums pagaisa, sākās darbs,” abu pirmo tikšanos atceras aktiera dzīvesbiedre, dziedātāja Rita Trence. “Bet viņa acīs toreiz kaut kas iemirdzējās…”
Imants Ritu ieraudzījis TV ekrānā, bet Ritai kāda zīlniece pateikusi, ka viņas dzīve mainīsies 29,5 gadu vecumā. Tā arī noticis.
“Abi bijām izgājuši cauri neveiksmīgu attiecību posmam, tāpēc mācējām novērtēt dzīves dāvanu. Pagātni Imants nosauca – “pirms mūsu ēras”. Ēra – tas ir kaut kas ilgstošs, pamatīgs! Tas mūs ļoti vienoja.”
Tāpat kā skatuve – teātris, koncerti, kopīgie izbraukumi. Viens otru vērtējuši, dalījušies pārdomās. Ritai gan bijis ļoti grūti atkārtoti skatīties “Spēlē, Spēlmani!” – kā Imants sevi pa šķiedriņai plosa gabalos.
Kopīgas programmas veidojot, gan reizēm spalvas gājušas pa gaisu, taču labdabīgi.
“Nebija svarīgi pierādīt, “kurš kuram tītars”, bet sasniegt kvalitāti tajā, ko darām. Imants neko nemācēja darīt uz puskāju, ienīda vārdu “haltūra”. Mēs nebraucām haltūrēt, braucām koncertēt, vienmēr izlikām sevi līdz galam. Līdz slapjiem krekliem un obligātajām dziesmām beigās. Visi tā alka dzirdēt “Kamolā tinēju” un “Pie jūras dzīve mana”. Ja tās izskanēja, koncerts bija izdevies.”
Cik kopīgu koncertu nodziedāts? Rita smaida – simtiem! Reizēm vairāki vienā dienā vai trīs vienā nedēļas nogalē. Visi pagasti izbraukāti, daži vairākkārt.
Imantam dāvāti rakstaini, sarežģītu adījumu cimdi un zeķes, Ritai – smalki, vijolītēm izšūti nēzdodziņi ar mežģīnēm un monogrammām.
Cik viegli vai grūti diviem lieliem radošajiem būt vienkārši vīram un sievai?
“Mēs kaut kā to mācējām. Protams, pārrunājām, kas izdevies, kas mazāk, taču mājās centāmies būt Rita un Imants. Protams, bija savas viltībiņas. Ja Imants nebija labā omā, es, zinot, ka viņam ļoti garšo cūkgaļa un gailenes, pagatavoju pildītu ruletīti un nosaucu “Cepetis manam mīļajam vīram”. Viņam tā patika! Un cepti kartupeļi – jebkurā diennakts laikā! Un piena klimpu zupa! Smaids garantēts.”
Un vēl citas gudrībiņas – kam rīta kafija, kam mīļa zīmīte jakas kabatā vai zem spilvena…
Kādā intervijā Imants teicis: “Un Dieviņš man atsūtīja Ritu – labu cilvēku, jo es esmu tāds, kas mācēs ar labo cilvēku apieties un uzturēt.”
Abi kā cimds ar roku nodzīvojuši vairāk nekā 35 gadus. Satikušies padomju perioda beigās, izgrauzušies cauri neatkarīgās Latvijas atjaunotnei līdz šodienai.
Vai mājās runāts par sabiedriskām un politiskām lietām?
“Par politiku centāmies nerunāt, tikai pāris vārdos. Bet Imants rakstīja dienasgrāmatu – “dienas krikumus”. Daudzus gadus – no 2003. līdz 2014. gadam. Tagad cenšos to visu izlasīt, izvērtēt, saprast viņa domas un izjūtas.”
Pārlasot pēdējo gadu intervijas ar Imantu Skrastiņu, nevar nemanīt, ka viņš ir vīlies apkārt notiekošo nejēdzību dēļ: “Novēli, lai man personiski nebūtu sliktāk, nekā ir, un lai mēs, letiņi, izstieptu muguras taisnas un lepni paceltu galvu.”
Ritai gan mācījis neņemt neko galvā un neklausīties garmēļos, kuri allaž visu zina labāk: “Tu neskaties uz citiem, lai citi skatās uz tevi!”
Kamolā tinējs. Vēstules Imantam
“Imants, vēl dzīvs būdams, uzcēlis sev pieminekli ar to, kā viņš izturējās pret Edgaru Liepiņu un 13 gadu garumā glabāja viņa piemiņu. Kā uzpasēja pēdējos dzīves gados, kā izcīnīja Liepiņa ielu Skultē un pieminekli Skultes kapos. Tāpat abas grāmatas, kas tapušas kopā ar Ēriku Hānbergu – “…man sāp klusi un vientuļi…” un “Āksts un traģiķis Edgars Liepiņš”.
Piemiņas pasākumi maija pēdējās svētdienās, koncerti Saulkrastu estrādē! Lūk, aktieris aktierim un draugs draugam,” tā Lia.
“Kad Imants aizgāja, teicu Guntim – otrs precedents diez vai būs. Taču nu ir labi, ka top grāmata. Dievs debesīs ir, viss kārtojas. Nejaušību nav.”
Kad Imanta dzīvesbiedre Rita Trence 10. martā saņēmusi zvanu no izdevniecības “Jumava” ar piedāvājumu izveidot grāmatu par Imantu Skrastiņu, kauliņi sakrituši vietā.
“Desmit ir triumfa skaitlis, Imants jau sen to bija pelnījis. Vienmēr sevi atdeva citiem, pats pakāpdamies malā – par mani ne. Smējās – neviens par mani nevarētu uzrakstīt tik labi kā es pats,” taču līdz tam nenonāca. Bet Imants rakstīja labi, viņam bija bagāta un skaista valoda. Tagad pārrakstu viņa dienasgrāmatas, atlasu fragmentus. Vērtīgs laikmeta spogulis. Jūtos laimīga, to darot. Man liekas, Imantam patiktu.”
Rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs: “Grāmatai dots nosaukums “Kamolā tinējs. Vēstules Imantam”, jo tieši vēstules žanrā visatklātāk un vispersonīgāk var paust savas domas un atmiņas. Būs arī pielikuma daļa ar tematiski sakārtotiem faktiem – kā graudiem apcirkņos.”
Patlaban viss vēl sākuma stadijā, taču autori – Rita, Lia un Ēriks – cer, ka līdz decembra sākumam darbs būs paveikts un Imanta Skrastiņa vismīļākajā – baltajā – gaidīšanas laikā grāmata sāks ceļu pie lasītājiem. Un būs tā kā Imanta dziedātajā “Es mīlu tevi tā”:
Kad priedes galotne ar sauli rītos tiekas,
viss sīko sāpju mēmais rūgtums gaist…
Imants Skrastiņš
Aktieris, Radioteātra režisors
• Dzimis 1941. gada 12. aprīlī Skultē.
• Mācījies Taurupes astoņgadīgajā skolā, Rīgas 1. vidusskolā, Latvijas konservatorijā.
• Jaunatnes teātra aktieris (1963–1992), mūža loma – Dzejnieks (“Spēlē, Spēlmani!”).
• Viens no spožākajiem Raimonda Paula dziesmu izpildītājiem.
• Radioteātra režisors, balss (vairāk nekā 1300 radiolomu) un raidījumu vadītājs.
• Tuvinieki – dzīvesbiedre Rita Trence, brālis Guntis Skrastiņš.
• Miris 2019. gada 9. septembrī (78 gadu vecumā), apbedīts Rīgas Meža kapos.
Sabiedriskā darbība:
• 2003–2007, 2007–2012 – kurators NRTVP/NEPLP.
• Aktiera Edgara Liepiņa piemiņas aizbildnis.
• Darbojies K. Ulmaņa un Z. Meierovica pieminekļu komitejās un Brāļu kapu fondā.
Uzziņa
Apbalvojumi:
• 1981 – LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks
• 1989 – LPSR Tautas skatuves mākslinieks
• 2001 – Aleksandra Čaka balva
• 2003 – Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
• Viens no simts visu laiku izcilākajiem latviešu aktieriem
Filmogrāfija
• 1957 – “Rita” (rež. A. Neretniece; aktierdebija; loma – Artūrs)
• 1966 – “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”)
• 1967 – “Cīruļi atlaižas pirmie”
• 1977 – “Buras”
• 1977 – “Atspulgs ūdenī”
• 1978 – “Pavasara ceļazīme”
• 1978 – “Ģimenes albums”
• 1979 – “Nakts bez putniem”
• 1983 – “Dzied Imants Skrastiņš” (TV muzikālā filma)
• 1997 – “Cukura nams”
• 2001 – “Saldā indes garša”
