Spēlēsim “Zelta zirgu”! Sarunas ar skatītāju tiešraidē 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmijas laikā mazie teātra skatītāji ir sagaidījuši jaunu iestudējumu, kas iekļaujas ierobežotajā vidē. Maija vidū teatrāļu neatkarīgā profesionālā apvienība “PERFOrācija”, kam ir bērnu un pusaudžu izrāžu pieredze ar izrādi “Plastmasas huligāni”, piedāvā tiešsaistes eksperimentu “Vol.1ANTIŅŠ”.
Tā ir mājas apstākļos skatāma un ar mājas priekšmetiem izspēlēta spēle pēc Raiņa lugas “Zelta zirgs” motīviem, ko mono priekšnesuma formā izstāsta un izrāda aktieris Rihards Zelezņevs.
Vienlaikus tas ir rosinājums bērniem darbināt iztēli un pašiem spēlēt savus sižetus ar reāliem priekšmetiem, kas spēj pārvērsties par fantastiskiem tēliem.
Par to, kāpēc “PERFOrācijas” uzmanības lokā nokļuvis tieši Antiņš un kāpēc izvēlēta tieši tāda stāstījuma forma, mazliet vēlāk, bet sākotnēji pozitīvi jāatzīst, ka 15. maija vakara tiešraide kā notikums pie ekrāna attaisnojās.
Spēles azarts
Ekrāna patiesība, kas neatbilst teātra izrādes tradicionālai formai, prasa no aktiera tiešu kontaktēšanās spēju, un nenoliedzami, ka Rihards tiek ar to galā lieliski.
Vērot aktiera intensīvo, tiešo un dinamisko darbošanos ir interesanti. Tiesa, vairāk ir atrādīšanas nekā pārdzīvojuma, krāmēšanos ar mantiņām nekā iekšēja attaisnojuma, un tādēļ notiekošais atsevišķos momentos bīstami atgādina vienkāršu rotaļāšanos.
Tomēr spilgti teatrāli atradumi atsevišķu tēlu iedzīvināšanā un tā brīvība, ar kādu vienā izrādē ir samiksēts tik daudz – zīmējumi, objektu atdzīvināšana, fiziskas sajūtas, pārvērtības un visam pāri aizrautīga fantāzija –, liecina, ka iecerei ir potenciāls.
Redzams, ka ne vien asprātīgi, bet arī tēlaini ietilpīgi var attīstīt vairākas idejas – ledusskapis kā Stikla kalns, kraukļi kā banāni, Lipsts un Bierns kā jēlas olas u. c. Ja brīvā, it kā nepabeigtā forma jāsaprot kā radošs pieteikums rezultātam nākotnē, tad drosme ir attaisnojusies.
Riski un pamatojumi
Apzīmējums – brīdinājums par izrādi kā eksperimentu – faktiski atņem iespēju nopietnai kritikai, jo par to, kas nav izdevies, var atrunāties: tāds bija nodoms. “Dusošā princese, atmodināšana, pārmaiņas, vērtību pārvērtēšana – tas viss ir tik mūsdienīgi,” tā materiāla izvēli reklāmā skaidro izrādes režisores Pamela Butāne un Beatrise Zaķe.
Tomēr jautājums, kādēļ par vadmotīvu kalpo Raiņa luga un kādēļ fināla epizodēs skan autora citāti, kas uzliek zināmus pienākumus, paliek neatbildēts.
Sižeta brīvais pārstāsts rada iespaidu, ka notiekošais ir tāds kā nejaušs gadījums bez skaidra vēstījuma. Un, ja sākotnēji aktiera intonācija kopē sporta komentētāja stilu, aicinot skatītājus gluži kā līdzjutējus sekot Antiņam kā sportistam, kuram jāuzvar jāšanas sacensībā, tad fināls šķiet esam no kāda cita stāsta.
Kāpēc viens gredzens izrādās derīgs, bet cits ne? Aizrautīgās darbības vidū kaut kur pazūd mirklis, kad princese jēdzieniski pārvēršas par Saulcerīti un Antiņš par Saulvedi, kad līmlente, krīts, dārzeņu rīve un pārējais priekšmetu kopums pārtop stāstā par Stikla kalnu un “dodot gūto un neatņemamo”.
Sarunas ar skatītāju tiešraidē
Iedziļinoties jeb atbilstoši tehnoloģijām – iezūmojot – notikuma būtībā, šķiet, ka eksperimentālā bijis pārāk daudz un aktieris viens pats spēles laukumā vienkārši netiek galā ar sarežģīto tehnisko kompleksu.
Teksta improvizācija, sarunas ar skatītāju, pārslēgšanās no tiešraides uz ierakstu un visbeidzot… priekšmetu daudzums.
Lai gan ir asprātīgi un rosinoši bērniem parādīt, ka zirgu var atveidot ar bumbiņu, karali – ar katlu, Melno bruņinieku ar nazi utt., faktiski priekšmetu izmantojums – tā ir tēma bērniem radošai darbnīcai pēc izrādes.
Negaidīti daudz uzmanības prasa “Zoom” platformā iespējamās dzīvās sarunas ar skatītājiem, kas ir jēgpilna izrādes daļa. Acīmredzami, ka tā ir būtisks un sarežģīts darbs.
Pirmizrādē dzirdētie bērnu konkrētie jautājumi un atbildes pierāda, ka pagaidām izrādes autori ir nesagatavoti skatītāju reakcijām.
Cerams, pirmās pieredzes sniegs vairāk ideju, ko atbildēt skatītājiem, kas saka: “Tas viss līdzīgs multfilmai”, “Ielaist svešinieku mājā vēlu vakarā ir bīstami” un “Vara zirgs ir par vāju, lai uzauļotu kalnā”.
Protams, būtu ļoti žēl, ja iecerētā izrāde – saruna tiktu atmesta, jo runāšanas ar bērniem nekad nevar būt par daudz.
