Spēles noteikumu maiņa – bankas vairs nedrīkstēs slēpt negodīgus darījumus 0
Iespējams, ka Eiropā tiks upurēta viena no finanšu kapitālisma svētajām govīm – banku noslēpums. Ledus sakustējās 2010. gada beigās, kad Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās par aizliegumu izmantot banku noslēpuma principu kā pamatojumu, lai nesniegtu ziņas, kas nepieciešamas cīņai pret izvairīšanos no nodokļiem.
Paredzēts, ka no 2015. gada tiks ieviesta automātiska attiecīgās informācijas apmaiņa, ja tam piekritīs visas Eiropas Savienības valstis. Nupat Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste, Itālija un Spānija nāca klajā ar ierosinājumu, kam pievienojās arī Polija, – ne vien izvērst paplašinātu informācijas apmaiņu, bet arī ko līdzīgu amerikāņu pieņemtajai normai – FATCA (“Foreign Account Tax Compliance Act”), kas stājas spēkā nākamgad un paredz arī bargas finansiālas sankcijas pret ASV teritorijā esošajām bankām, kuras nesadarbojas ar uzraudzības iestādēm. Zināmā mērā tieši amerikāņu piemērs pamudināja eiropiešus rīkoties. Tas arī lika daļēji piekāpties Luksemburgai un rada spiedienu uz Austriju, kas visciešāk turas pie banku noslēpuma principa. Vīne atrunājas, ka banku noslēpums ir nostiprināts Austrijas konstitūcijā, tāpēc arī turpmāk būtu attiecināms uz šīs valsts pilsoņiem.
Austrijas finanšu ministre Marija Fektere pirms ES finanšu ministru sanāksmes Dublinā devās pretuzbrukumā “lielajam piecniekam” un norādīja uz pašas Londonas pajumtē esošajiem “naudas atmazgāšanas purviem” – Gibraltāru, Kaimanu salām un citiem. Jādomā, ka šīs karstās diskusijas nākamais cēliens noritēs ES samitā 22. maijā.
Protams, eiropieši labi atceras savulaik krīzes karstumā Nikolā Sarkozī solīto: “Fiskālās paradīzes, banku noslēpums – tas ir beidzies.” Bet solītais eiropiešu makos, respektīvi, valstu kasēs, nekrita, jo milzīgas summas turpināja tām plūst garām. Eiropas lielvalstīm nebija īpaši lielas politiskās gribas mainīt spēles noteikumus, kas viegli izmantojami, lai apietu nodokļus nelikumīgā vai gluži likumīgā “optimizācijas” ceļā. Tagad izskatās, ka varas aprindas, apstākļu spiestas, beidzot mēģina kaut ko darīt. ES, tāpat kā Šveicei, gribot negribot jāpielāgojas ASV sāktajai nodokļu nemaksātāju vajāšanai, taču ir vēl vairāki spiedoši apsvērumi, kas saistīti ar Kipras krahu un varbūt sagadīšanās dēļ arī ar citiem notikumiem. Galu galā nav mazsvarīgs Hermana van Rompeja atgādinājums, ka izvairīšanās dēļ no nodokļiem ES valstis gadā zaudē 1000 miljardus eiro. Francijā un ne jau tur vien nav norimusi vētra ap bijušā budžeta ministra Žeroma Kaizaka slēpto kontu Šveices bankās un vēlāk Singapūrā. Eiropas prese turpina apcerēt par “OffshoreLeaks” iedēvētā žurnālistu starptautiskā pētījuma rezultātus, kuri atsedz arī ļoti ietekmīgu personu darījumus ārzonās. Skaļas atbalsis bija faktam, ka tā sauktajā Magņitska lietā iejauktie augsti stāvošie Kremļa piesegtie mahinatori krietnu daļu naudas novirzījuši uz Britu Virdžīnu salām. Netīrai naudai nereti ir ciešs sakars ar netīru politiku.
Kaut gan Rīga nav “paradīze” vai ievērojams finanšu centrs, Latvija neatrodas gluži malā no šādas naudas plūsmām. Mums ir sava rūgta pieredze. Arī tagad Kipras notikumu fonā Latvijas tēls neizskatās īsti pārliecinoši.
Uz Austrumiem tendētu mūsu banku pārstāvji kopā ar Andoras un citu valstu censoņiem, kā vēstīja portāls “Huffington Post”, esot manīti Nikozijā, kur finanšu nogruvuma dienās “valdzināja klientus” – krīzes skartos attiecīgos bagātos noguldītājus ar piedāvājumu atvērt kontu, tā teikt, drošā vietā un “mazāk nekā stundas laikā”. Katrā ziņā Latvija parādījās kā valsts, kurā ir ne mazums šāda tipa “investīcijas” gribošo, kas par naudas izcelsmi pārāk neinteresējas. Ne jau velti pirmajās dienās pēc Kipras kraha tieši Latvija izpelnījas diezgan lielu pasaules preses ievērību. Rīga centās atvairīt jebkādas aizdomas, kas laikam nepārliecināja Eiropā populārāko radio un TV staciju “RTL” atturēties no jautājuma: “Fiskālās paradīzes: Latvija – jaunā Kipra?”
Atšķirībā no Šveices vai Luksemburgas Latvijas problēma gan ir tā, ka neskaidras izcelsmes nauda, liekas, mēdz veicināt tikpat neskaidrus varas gaiteņos pieņemtus lēmumus, kas treknajos un diezgan lielas noslēpumainības aizplīvurotajos gados gandrīz noveda pie valsts politiskā kursa krasas pārbīdes. Rodas iespaids, ka Latvijā par naudu var nopirkt šo to vairāk nekā Rietumos, piemēram, valsts klusēšanu par kaimiņos notiekošajām nejēdzībām. Tāpēc jāsecina – atklātība jebkurā jomā ir mūsu interesēs.
