„Kolektīvās apziņas un subjektīvo pieredžu paralēles.” Ilze Kļaviņa recenzē iestudējumu „Mammu!” Dirty Deal Teatro 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nejaušam skatītājam teātra “Dirty Deal Teatro” jauniestudējums “Mammu!” tā lakoniskās formas un mazliet noslēpumainā satura dēļ var šķist alternatīva performance, kas tipiska neatkarīgā teātra repertuāram. Taču katram, kurš Pārdaugavas vienīgajā profesionālajā teātrī nav pirmo reizi, izrāde būs patiesi aizraujošs atklājums radošo meklējumu laukā, kas nozīmīgs gan teātra programmas, gan režisora Valtera Sīļa izrāžu kontekstos.
“Mammu!” fokuss uz kādas personas biogrāfiju, ko radošā komanda režisora (šoreiz arī dramaturga) Sīļa vadībā padziļināti pēta, pats par sevi nebūtu nekas īpašs, ja vien centrālais tēls nebūtu šoreiz tik pasīvs. “Ausma pamostas svešā gultā un neatpazīst telpu, kurā atrodas, kā arī nekādi nespēj pakustēties vai piecelties. Pa Ausmas māju staigā sveša sieviete,” tā sižetu atklāj teātra mājaslapa. Un intriga vilina sekot tam, kā pamazām noskaidrojas, kas galveno varoni saista ar apkārt staigājošo svešinieci un kas ir citas skatuves telpā darbojošās personas.
Starp personisko un vēsturi
Izrāde sākas ar ikvienai cilvēciskai būtnei atpazīstamo saucienu “Mammu!”. Slimības gultā gulošā sieviete aicina palīgā, un pie viņas ierodas kopēja. Pēc tam atnāk citi Ausmas “viesi”, tie ir brālis, klasesbiedrene, meita un mazmeita, dzīves partneri, no kuriem viens ir mūža mīlestība, un citi. Personāži atdzīvina aizgājušos laikus, cits citam seko karš, padomju varas periods, atmoda. Paralēli notikumiem gadu desmitu garumā vijas Ausmas personiskās emocionālās attiecības ģimenē, te ir pāridarījumi no tuvajiem, ir kauns un samierināšanās par vīra kalpošanu komunistiskajai partijai karjeras dēļ, te ir pienākums pret bērnu, kā vārdā jāpacieš nemīlestība. Epizodes, kas atklāj daudzus Ausmas dzīves notikumus, līdzinās īsiem pieskārieniem atmiņai.
Nozīmīgi ir dramaturģijā precīzi iekļautie ikdienas dzīves rutīnas ieradumi, piemēram, drēbju šūšana mājās, foto saloni, kurp visi dodas svētkos, diplomētas skolotājas pirmā darba vieta laukos pēc universitātes. Identificējamās laikmetu zīmes papildina darbību ar dokumentāliem faktiem, un to atpazīšana tuvina Ausmas personiskās dzīves stāsta izjūtu skatītāju pieredzei.
Lugas teksts ir kodolīgi lietišķs, pat lakonisks, dramaturģija pasvītro tēla pasivitāti ne tikai ar fizisko stāvokli, bet arī ar kompozīciju. Atmiņu fragmenti iznirst un apraujas bez varones gribas, un tos viņa daļēji atceras, daļēji ne. Vēstures ietekme uz personas likteni tomēr nav skatīta no upura pozīcijas, drīzāk izrādes ideja lasāma kā vispārināts objektīvā laika atspulgs subjektīvajā dzīvē. Savukārt režijas izvēle, piešķirot Ausmas lomu izpildītājai, kurai ir vismaz divreiz mazāk gadu nekā lugas tekstā, nevilšus uzdod vēl kādu jautājumu, proti, cik veca patiesībā ir galvenā varone? Izvēloties jaunāku aktrisi, autori, šķiet, rotaļājas ar domu, ka cilvēka dvēselei un garam ir noslēpumainas attiecības ar fizisko ķermeni.
Aktieri spēlē Ausmas dzīves varoņus stilistiski dažādi, un šis moments pastiprina daudzslāņaino priekšstatu par galveno tēlu. Kopējas – svešinieces – lomā Indra Briķe darbojas pastiprināti naturāli, te būtiski ir autiņbiksīšu strēmeļu noplēšanas čaukstieni, karotītes tikšķi, čību šļūkšana. Kopējas bezgalīgo nogurumu un neizsmeļamo pacietības mīļumu apliecina atkal un atkal atkārtotie vārdi, ko pie slimnieku gultas no galvas zinām mēs visi. Gluži citādus – spilgtus novērtējumus, nosacītas attiecības un emocionālus stāvokļus attēlo aktrise Ilva Centere nelielajās raksturlomās – Līvija, Marta, Māra, kas ir Ausmas dzīvē nozīmīgas personas. Savukārt aktiera Jāņa Kroņa tēlojums iedzīvinot vīriešu raksturus bagāts ar kinematogrāfisku tuvplānu niansēm, kas ciešā partnerībā palīdz galvenajai varonei atklāt dramatiskākos brīžus. Izaicinoši grūtajā Ausmas lomā teicami iejūtas Inese Pudža, viņas pilnskanīgie balss tembru reģistri raida emocionālās nianses, ļaujot ielūkoties personāža apziņas plūsmā.
Minimālisms
Mērķtiecīgi minimālā Uģa Bērziņa scenogrāfija izceļ pretstatu starp vientuļo slimnieka gultu skatuves centrā un neredzamo, bet skaidri jaušamo dzīvojamās mājas – virtuves – priekšnama klātbūtni aiz sienas. Telpa mainās gaismu niansēs, ar ko mākslinieks Lauris Johansons izceļ epizožu konkrēto raksturu, piemēram, viens gaismas stars varones sejā izzīmē koncentrēšanās punktu vai, pilnīgi pretēji, padomju laika dekoratīvo svētku ainiņas šķiet plakanas prožektoru mirdzumā. Epizodiski no divām sānu durvīm ienāk un iziet dažādu laikposmu cilvēki, un varbūt šo vidi var saukt par paplašinātas atmiņas telpu. Tādu tās nozīmi pastiprina skaņas dizainera Gata Krievāna atturīgais, vienlaikus spriegi niansētais skaņas celiņš. Dzirdama Ausmas ieelpa un izelpa, izjūtama sievietes ieklausīšanās klusumā, kas pastiprina ilūziju, ka atrodamies personas sajūtu telpā. Panākta pietuvinājuma sajūta, kur skatītāji gluži kā savdabīgi aculiecinieki vai atslēgas caurumu lūriķi lūkojas svešas dzīves iekšējā plūdumā.
Ķermenis kā dokuments
Visa darbība rotē ap nekustīgo slimnieci, kuras ierobežotais ķermenis paradoksālā kārtā kļūst par centru un jēdzienisko kopsaucēju. Ja Ausmas stāstu uzlūko kā dokumentālu faktu, izrādi “Mammu!” interesanti salīdzināt ar citiem šā žanra darbiem, ko iestudējis Valters Sīlis. Piemēram, faktu izmeklēšanas epizodes par eko katastrofu izrādē-ekskursijā “Mārupīte” (2010) papildina jēdzieniskas interpretācijas un plašāks konteksts. Līdzīgi tas notiek dokumentālajā mūziklā “Zem diviem karogiem” (2019), kas stāsta ne tikai par grupas “Jumprava” mūziķiem, bet arī par divu sociālpolitisko sistēmu nomaiņu 20. gadsimta 80. gadu beigās. Savukārt izrāde “Uzvara ir tikai mirklis” (2021) veltīta gan 2004. gada Eiropas futbola čempionāta finālturnīra spēles gaitai 90 minūšu garumā, gan mazas tautas lielajai vērtībai – nacionālai pašapziņai. Minētās izrādes raksturo emocionālais pietuvinājums, no vienas puses, un analītiski atsvešināts skats, no otras puses. Arī izrādē “Mammu!” darbība mijas faktu un emociju kārtās, un, aplūkojot to dokumentālā žanra aspektā, iestudējums ir interesants eksperiments par personiskā un objektīvā savstarpējo pārklāšanos. Cik vienā gandrīz simt gadu ilgā biogrāfijā ietilpst dažādu gadu dekāžu, dažādu laikmetu kolektīvās apziņas un subjektīvo pieredžu paralēles?
UZZIŅA
“Mammu!”, iestudējums “Dirty Deal Teatro”
Režija, dramaturģija: Valters Sīlis, mākslinieks: Uģis Bērziņš, skaņas dizains, mūzikas autors: Gatis Krievāns, gaismu mākslinieks: Lauris Johansons.
Lomās: Indra Briķe, Jānis Kronis, Ilva Centere, Inese Pudža, Vilma Landaus.
Nākamās izrādes: 30., 31. maijā, 2. jūnijā.
