Uldis Šmits: Urbanovičs apsūdzējis BBC ekonomiskā kaitniecībā 14
Galvenā apspēlētā tēma BBC otrā kanāla raidījumā “Trešais pasaules karš. Komandpunktā” bija lēmuma pieņemšana ārkārtas apstākļos, un tā galvenokārt attiecās uz iespējamajām Apvienotajai Karalistei risināmajām dilemmām NATO ietvaros. Producenti arī bija norādījuši, ka iestudētās situācijas pamatā ir tīrākā mākslinieciskā izdoma – tas varbūt daļēji tika adresēts šīs televīzijas spēles ilustrācijai izmantotajai Latvijai, sak, neuztveriet pārāk personiski.
Mēs tomēr uztvērām. Lai gan attēlotā sadursmju izplatīšanās no Tallinas līdz Latgalei, kur krievu pasaules aktīvisti sagrābj varu Daugavpilī un vēl pāris desmit pilsētās (kas rada pirmās aizdomas, ka BBC nav pārāk uzmanīgi pētījuši ne karti, ne reālo stāvokli), kalpo vienīgi par improvizētu izejas punktu raidījuma veidotāju sastādītās britu “aizsardzības komitejas” apsvērumiem. Tā kopā ar amerikāņiem nolemj militāri iejaukties, seko Krievijas kodoltrieciens, Londona no pretsoļa atturas, savukārt Vašingtona izšķiras par konfrontāciju. Šī virtuālā aina, protams, nav sevišķi tāla no pēdējā laikā vērojamajām tendencēm. Izšķirošos lēmumus gan pieņem nevis eksperti, bet valdošie politiķi. Nostādnes mēdz mainīties līdz ar viņiem. Arī ASV, kur drīzumā notiks vēlēšanas, pieeja varētu būt atšķirīga atkarībā no tā, vai prezidenta krēslā iesēdīsies republikāņu vai demokrātu kandidāts, un viedokļu dažādība pastāv pat vienas partijas ietvaros. Ja arī varas maiņai nevajadzētu kardināli iespaidot attieksmi pret saistībām, ko ASV vēsturiski uzņēmušās NATO, “velns slēpjas detaļās”, kā apgalvo briti.
Uzkrītoši – BBC ekspertu intelektuālajos vingrinājumos nekāda nozīmīga loma nav ierādīta pārējām starptautiskajām organizācijām, ieskaitot pasaules un Eiropas miera sardzē stāvošās ANO un EDSO, kuru darbība arī reālajā dzīvē tiek no Kremļa puses paralizēta. Toties mums ļauj noprast, ka Krievijas eventuālais hibrīdkarš pret Baltijas valstīm kā prelūdija īstam karam neizraisīs vienprātīgu reakciju NATO iekšienē (5. panta traktējumos). Diezgan skaidri spējam iztēloties Eiropas politiķus stāstām, ka risinājums jārod sarunu ceļā, ar dialogu un diplomātiju. Pat Latvijā zināmas personas droši vien atkal ar nopietnu ģīmi klāstītu, ka “nav pierādījumu” un ka par Maskavu gluži kā par aizgājēju jārunā tikai kaut kas labs vai nekas. Bet dažos jautājumos mēs būtu gribējuši uzzināt no BBC “komandpunkta” ko vairāk, piemēram, kas “trešā pasaules kara” sākumā vispār pasaulē notiek kaut kur Polijā, Turcijā vai Ķīnā. Tiesa, tāds laikam nebija producentu mērķis. Un viņi pavisam noteikti necerēja uzjundīt mūsu politisko vidi tik lielā mērā, lai, piemēram, Urbanovičs apsūdzētu BBC ekonomiskā kaitniecībā, turklāt paziņotu, ka Latvijas valdībai vajadzējis protestēt arī sakarā ar Lietuvas un Polijas “provokatīvajām” mācībām, kas bija veltītas pretpasākumiem kādas Baltijas valsts reģiona eventuālam sagrābšanas mēģinājumam. It kā šāds scenārijs būtu pilnīgi izzīsts no pirksta, it kā zaļie cilvēciņi būtu nolaidušies Krimā no Mēness un Krievijas armijas manevros netiktu simulēta Baltijas valstu okupācija.
Pagājušajā nedēļā tika plaši apspriests arī domnīcas “RAND Corporation” ziņojums, kas tāpat balstās kara spēļu izpētē gūtās atziņās un kārtējo reizi apstiprina, ka Krievija var ieņemt Baltijas valstu galvaspilsētas dažās dienās. Slēdziens: Baltijā nepieciešams izvietot septiņas brigādes, atbilstoši pastiprinātas ar gaisa spēkiem un artilēriju. Teorētiskas aplēses arvien ir noderīgas. Praksē pieredzētais – tāpat. Ukrainas pārklāšana ar “republikām” apstājās ne tāpēc, ka Kremlim trūktu iespēju izvērst okupāciju, bet tāpēc, ka Putins Ukrainā saskārās ar vērā ņemamu pretestību. Tautā.
