Anda Buševica: Katrā ģimenē ir kāds stāsts, un mūsu kritušo karavīru likteņi ļauj vienoties kopējā pieminēšanā 2
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jau kopš pavasara distancēšanās velk uz kapiem. Pandēmijas pirmajos mēnešos kapi bija kļuvuši par daudzu rīdzinieku iecienītu pastaigu vietu, un šogad vairāk nekā citus gadus gribas mielot veļus.
Pēdējos gados ar atzinību pamanu, ka no jauna iedzīvinātajā veļu mielošanas rituālā aizvien biežāk tiek dziedātas arī “Div’ dūjiņas” un pat “Baltā roze”.
Katrā ģimenē ir kāds stāsts, un mūsu kritušo karavīru likteņi ļauj vienoties kopējā pieminēšanā dziļi un dabiski. Tāpēc es šogad gribu aiziet uz Rīgas Brāļu kapiem.
Sākumā pastaigu ieplānoju pa dienu, bet viena no kompanjonēm nesen nopirkusi motociklu un brīvdienu īsiņās gaišās stundas tagad pilnībā ziedo jaunajam draugam.
Neko darīt, tiekamies pie Mūžīgās uguns septiņos vakarā, lai gan – tumšs ir tumšs, tikpat labi tā varētu būt arī pusnakts. Un tomēr veļu laika tumsa ir īpaša, gaiši pelēka, oktobra pēdējā naktī vēl bez salnas elpas.
Toties tumsā pa īstam var novērtēt Kārļa Zāles meistardarbu, un Brāļu kapu vārti, skaisti izgaismoti, rāda asimetrisku četrstūri, vārtus starp dzīvo un mirušo pasauli. Sarkanais lampiņu krusts pie Mātes Latvijas gan šķiet pārāk popsīgs, taču oktobra un novembra mijas tumsā katrs gaismas stars ir vērtē.
Negaidīti veļu laika tumsa sakustas, un no tās izkūņojas zemesvēzītis. Tas ir Jezups no Purvciema, atbraucis nolikt Kārlim Zālem svecīti. Pazems vīriņš, pārvietojas ar diviem kruķiem, lai gan, patiesību sakot, es viņu pat lāgā nevaru saredzēt, tikai dzirdu.
Jezups runā bez apstājas, laiku pa laikam sapurinot ar negaidītu jautājumu. Kāda ir jūsu mīļākā dziesma? Lordu Baironu varat nocitēt? Daugavpils cietoksni zināt, mans tēvs vēl cara armijā tur dienēja?
Vārdi plūst bez apstājas, taču Jezupa domas virknējas skaisti, valoda pārsteidz ar senu, poētisku vārdu lietojumu. Apziņas plūsma izgaismo cilvēcīgas sāpes un priekus: meitu, mazmeitu kaut kur ārzemēs, izbijušo darbu iekšlietu sistēmā, māsu Jēkabpilī un bērnību Latgalē.
Jezupa monotoni skandētais savas esības apliecinājums manā galvā sakustina kokļu skaņas, un neviļus sāku akompanēt spindzīgo iztaujāšanu ar meldiju no “Iļģu” postfolkoperas “Spēlēju, dancoju”.
Tas te īsti vietā, Rainis jau tepat blakus, Raiņa kapos guļ! Kārļa Zemdegas piemineklis uz viņa kapa gan pustumsā izskatās nevajadzīgi erotisks un dekoratīvs. Ko gan tolaik cilvēki domāja, saziedotos tūkstošus investējot šādas gaumes apliecinājumā?
Tiesa, arī Aspazijai Raiņa piemineklis neesot paticis, jo Pētera Ārnda kolonāde veido noslēgtu telpu, kurā viņai vietas vairs nebija.
Un šai “Spēlēju, dancoju” noskaņā pēkšņi mani apstulbina atskārta – vai Jezups ir no dzīvajiem vai mirušajiem? Un kā gan to vispār var zināt? Kas jums liek justies dzīviem? Ja tā ir plānotājā ierakstītā vizīte pie zobārsta vai kāds cits no rūpestiem, kas ierasti dienu satur kopā, tad arī Jezupam ir bijusi dzīve.
Raiņa Spēlmanis brīdī, kad ierastā zināšana vairs nepietiek, izstaigā šīs pasaules trijus plānus un sastopas ar vēl izvērstāku dzīvo – mirušo attiecību hierarhiju.
Te ir trūdos sairušie, kam joprojām ir balsis, jaunmireļi, kas svārstās, un mirušie, kas joprojām ir dzīvāki par dzīvajiem. Turpat aiz Raiņa – Harijs Liepiņš un atmiņas par viņa Totu, Eduards Smiļģis, kura dzimšanas dienu turpinām svinēt.
Sajaukta, bet ļoti dzīva pasaule, kurā katram ir sava vieta, to neapzinoties, aizmirstot par tām smalkajām saiknēm, kuras Spēlmanis ievibrē ar savu dziesmu, cilvēce nevar attīstīties, nolemta dzīvot ar vecām, novalkātām, iepriekšējo paaudžu radītām jūtām un zināšanu.
Nav grūti uzminēt, ka pandēmijas baiļu izraisītā dīkstāve pamatīgi skars vairākas nozares, tai skaitā tās, kas atbild par “spēlēju, dancoju”.
Tie nav tikai koncerti, visa teātra spēlmaņu cilts, bet arī ceļojumi, tai skaitā lauku tūrisms, kas uztur koptu ainavu un dod ģimenēm iespēju laukos audzināt kuplu bērnu saimi, izcila pavārmāksla, kas pārsniedz ēšanas robežas, visi tie mazie biznesiņi, kas ļauj īstenot iedvesmojošas idejas.
Mūsu turpmākās dzīves kvalitāti noteiks visas sabiedrības solidaritāte, tai skaitā gudra nodokļu sistēma.
