Daumants Dreiškens: Gaisu vēl neesmu izlaidis un vasarā trenēšos 0
“Galīgi gaisu neesmu izlaidis,” teic pieredzējušais bobsleja stūmējs Daumants Dreiškens, kurš pagājušajā sezonā nestartēja un iekodās trenera maizē, bet nu 35 gadu vecumā gatavs atgriezties trasē. Četru ziemas olimpisko spēļu dalībnieks un visu lielāko titulu ieguvējs iekļauts Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) A sastāvā, apliecinot apņēmību liet sviedrus, lai vajadzības gadījumā varētu palīdzēt komandai.
Kāds ir tavs šā brīža statuss – sportists, treneris?
D. Dreiškens: Spēlējošais treneris. Esam vienojušies, ka šovasar iekļaušos izlases darbā – trenēšu un pats trenēšos līdzi. Jābūt tuvu komandai un gatavam tai izlīdzēt kā sportistam. Arī aizvadītajā ziemā trenējos un vajadzības gadījumā biju gatavs startēt. Ar sportistiem bobsleja izlasē tā ir, kā ir, tāpēc uzturēšu sevi formā.
Vai tavi fiziskie rādītāji patiešām ir tuvu tiem, kas bija Phjončhanas olimpisko spēļu sezonā?
Neesmu veicis kontroles rādītājus. Ar svaru stieni ir tīri labi, protams, ne tā kā olimpiskajā sezonā, bet galīgi gaisu neesmu izlaidis. Ātrums droši vien ir cietis, jo ziemā skriešanas bija mazāk, bet, ja aktīvāk paskriešu vasarā, gan jau atkal būšu tuvu labam stāvoklim. Vasaras nometnēs trenēšos kopā ar komandu, vēl gan nav skaidrs, kā viss tiks organizēts – ir lielā izlase, jaunie, pēc pēdējiem testiem klāt nāks seši līdz astoņi. Uzmanība būs jāsadala visiem.
Pirms divām nedēļām medijos izteicies, ka grūtajam vasaras darbam vairs negribētu iet cauri.
To jau nekad negribas, bet atpūta bijusi pietiekami liela un varētu vēl pamocīties tos trīs mēnešus. Grūtības man patīk, tā ka nebūs tik traki. Vēl vasara nav sākusies, un grūti saprast, kas būs rudenī.
Kopējā vīzija lielā mērā atkarīga no tā, vai Oskars Melbārdis būs gatavs startēt. Mums ir tā – ja trīs piloti, tad stūmēju par maz, ja viens pilots izkrīt, tad par daudz. Būs jāreaģē uz situāciju.
Bet vai esi pie sevis domājis – ja vajadzēs, braukšu visu sezonu kā iepriekš?
Iespējams arī tāds variants. Jā, būšu gatavs. Manas ambīcijas? Protams, būt pirmajās ekipāžās, jo trešā ar Ralfu Bērziņu vēl nav tādā līmenī. Taču man fiziski jābūt gatavam ielēkt tajās pirmajās ekipāžās. 17. maijā Murjāņos būs vēl viena jauno sportistu atlase. Pirmajā bija diezgan liela atsaucība, tādēļ izlēmām atkārtot, varbūt vēl kāds vēlēsies pamēģināt spēkus un tikt uz vasaras nometni. Šobrīd uzrunāti 12 līdz 14 jaunie, bet šaubos, ka visi jūnijā atbrauks uz nometni Usmā.
Kā tev patika šī ziema trenera statusā, ja salīdzina ar paša startēšanas laiku?
Protams, bija citādi. No manis neprasīja rezultātu, nav tāda spiediena, kā pašam startējot, kad visu laiku jābūt formā. Tagad trenējos līdzi džekiem bez saspringuma, tiesa, klāt nācis uztraukums par to, kā startēs jaunie. Šobrīd ir sajūta, ka gribētu nākotnē jebkurā gadījumā palikt bobslejā kā treneris, bet redzēsim, vai tas āķis paliks ilgstoši.
Kā patika strādāt ar vieglatlētēm, kuras izmēģināja spēkus monobobslejā?
Interesanti, kaut kas jauns. Paldies Dievam, meitenes labas, kaujinieciskas, uz rezultātu tendētas, nebija cimperlīgas. Prieks strādāt. Kuras mēģinās arī nākamajā ziemā? Par dāmu bobsleju ne tikai mūsu, bet arī starptautiskajā federācijā ir ļoti daudz neskaidrību, nesaprot, kā monobobsleju integrēt kalendārā. Aiga Grabuste un Katrīna Sirmā izteikušas gatavību turpināt arī nākamajā ziemā, bet Līna Mūze līdz olimpiskajām spēlēm Tokijā koncentrēsies šķēpa mešanai un pēc tam skatīsies.
Vai esat izlēmuši, kur saņemt Soču olimpiskās zelta medaļas?
Atbilde jāsniedz līdz mēneša beigām, bet mēs vēl svārstāmies. Bija variants, ko gribējām realizēt Latvijā, bet tas laikam neies cauri. Iespējams saņemt, piemēram, nākamajā sezonā Pasaules kausa izcīņas posmā Siguldā, kas vienlaikus varētu būt Eiropas čempionāts, tāpat – vasaras olimpiskajās spēlēs nākamajā gadā Tokijā. Droši vien gala lēmumu pieņemsim balsojot, pats sliecos uz olimpisko spēļu variantu – vienalga, ziemas vai vasaras, tad būtu plašāka rezonanse.
Bet vai pašam ir apziņa, ka esi olimpiskais čempions, nevis vicečempions?
Nosacīti, nekas jau ikdienā nav mainījies, un apziņa ir neizmērāms lielums. Kad būs medaļa, kaut kas fiziski taustāmāks, iespaidīgāka ceremonija, tad varbūt radīsies citas emocijas. Šobrīd man nav nevienas medaļas – sudrabs atdots, zelts nav saņemts.
