Skolēni spēlējas, lai kļūtu labāki pilsoņi 0
Vai skolēniem ir jābūt aktīviem skolas pašpārvaldē vai arī visa uzmanība jākoncentrē tikai mācībām? Tas ir tikai viens no jautājumiem, pa kuru jādomā jauniešiem, piedaloties pilsoniskās aktivitātes spēlē.
Kampaņu “Mazais pilsonis”, kuras ietvaros jaunieši spēlē šādu spēli, šopavasar jau piekto reizi īsteno Latvijas Pilsoniskā alianse, sadarbojoties ar citām nevalstiskajām organizācijām. Tās gaitā dažādu NVO pārstāvji dodas tikties ar ar vecāko klašu skolēniem, stāstot gan par pašu pārstāvēto organizāciju, gan par to, kāpēc svarīgi būt pilsoniski aktīvam, un izspēlējot ar jauniešiem jau pieminēto spēli. Pilsoniskās alianses pārstāve Anita Īvāne stāsta, ka piecu gadu laikā organizāciju pārstāvji devušies uz 60 skolām. Interesanti, ka aktīvākas un atsaucīgākas pret šo pilsonisko aktivitāti ir tā sauktās krievu skolas.
Kurš runā latviski?
Vienā no tādām – Rīgas 13. vidusskolā – kampaņas pasākumu vēroju arī es. Ar Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu tikās divas 10. klases. Par putniem un to draugiem gan tika runāts tikai pašā sākumā, pēc tam jau jāspēlē spēle, kuras laikā skolēniem jāmāk noformulēt attieksme pret apgalvojumu un to pamatot. Ar šīs spēles palīdzību skolēniem būtu jāsaprot, ka ir svarīgi būt aktīviem ja ne valsts un pašvaldības, tad vismaz skolas līmenī. “Valdība un Saeima nav vienīgās, kas Latvijā pieņem lēmumus. Tos varam pieņemt mēs visi,” uzsvēra A. Bušs. Klases stūros izlīmēti uzraksti: “Piekrītu”, “Nepiekrītu”, “Vairāk piekrītu”, “Vairāk nepiekrītu”. Skolēniem jādodas uz to stūri, kur uzrakstā teiktais visvairāk atbilst viņu attieksmei pret apgalvojumu.
Pirmais apgalvojums: “Banāni ir visgaršīgākie augļi pasaulē” gan vairāk laikam bija domāts, lai jaunieši sāktu justies brīvāk. Pusotras minūtes laikā skolēniem jāpaskaidro, kāpēc viņi ir par vai pret banāniem. Taču visas grupas kopīgo viedokli jāpauž tikai vienam pārstāvim. Spēles tempu gan samazināja tas, ka jau publiski runājušais skolēns vēlreiz to darīt nedrīkstēja, un jaunieši lielu daļu diskusijas laika pavadīja, nevis runājot par apgalvojuma būtību, bet gan spriežot, kurš no grupas labāk runā latviski. Bija pat vērojams, ka daļa apzināti devās uz daudzskaitlīgāko grupu, tādējādi cerēdami izvairīties no “uzstāšanās”. Pēc pasākuma viens no puišiem teica, ka tieši tāpēc viņam šī spēle nav patikusi, ka “ir cilvēki, kuri nevis domā, kāda ir viņu nostāja, bet gan uz kuru grupu izdevīgāk iet”. Skolotājas vai arī paši latviešu valodā spēcīgākie jaunieši mēdza tulkot jautājumus un iespējamās atbildes, lai arī skolasbiedri visu saprastu. Beigās daļa gan bija beidzot iejutušies un vairs nevairījās izteikties. Tomēr kopumā bija redzams: kaut arī skolēni jau desmit gadus skolā mācījušies latviešu valodu, liela daļa brīvi latviski joprojām nerunā. Tajā pašā laikā daži ne tikai tekoši runāja latviski, bet apliecināja arī, ka viņiem ir plašs vārdu krājums.
