Spēlējam teātri teātrī. Maija Svarinska recenzē Datas Tavadzes iestudējumu „Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Data Tavadzes iestudējumā “Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī jāizceļ režisora pamatīgi pārdomātā galveno lomu izstrāde.
Jaunā Dailes teātra izrāde tapusi pēc Bertolta Brehta (1898–1956) lugas “Kaukāziešu krīta aplis”. Domāju, ka šī vācu dramaturga vārds ir pazīstams daudziem, kurus interesē teātra māksla un kultūra. Brehts ir ievērojams teātra reformators, kas attīstījis episko drāmu kā sociālu un ideoloģisku forumu kreisajiem mērķiem. Pretmetā dramatiskajam teātrim, kurš balstīts uz darbību, episkā teātra pamats ir vēstījums. Šai sakarā noteikti jāmin Brehta paustā pārliecība, ka mākslinieks nedrīkst būt bezpartijisks vai neitrāls. Uzsvēršu arī, ka šie izcilā mākslas meistara ideoloģiskie principi radušies laikā, kad briest kategorisks morālais pretspēks Hitlera režīmam un politikai.
Tagad, kā zināms, ir Brehta jubilejas gads, un Dailes teātris uz to ir reaģējis gudri, uzaicinādams gruzīnu režisoru, kas, protams, izvēlējies tieši to Brehta lugu, kurā darbība risinās Gruzijā. “Latvijas Avīzē” (22.–28.03.2023.) publicētajā intervijā ar Datu Tavadzi uzzinām, ka režisors ir mainījis darbības vietu, kas Brehtam ir Gruzija Padomju Savienībā. Tiesa, arī tur kolhozu ciematu pārstāvji apspēlē to pašu “kaukāziešu krīta apli”. Tātad darbības laika maiņa arīdzan ir relatīva. Viss tāpat notiek uz skatuves skatuvē. Kā saka D. Tavadze, “patiesībā tā ir luga par jebkuriem tumšiem laikiem, kuros tomēr vienmēr sastopami arī labi un gaiši cilvēki”. Svarīgi piebilst, ka Gruzija, ko režisors lūdz dēvēt par Sakartvelo (vārds, ko, piemēram, Lietuva jau oficiāli apstiprinājusi), daudzkārt ir pieredzējusi kara situācijas, arī pavisam ne tik seno sadursmi ar Krieviju. Gruzīnu lielākā daļa ilgojas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, un tādēļ D. Tavadzem šis iestudējums ir tik principiāls.
Tā kā darbības laiks ir nosacīts, tam atbilstīga ir arī notikumu vieta. Izrādes pirmajā daļā mūsu priekšā ir plašum plaša zāle ar skaistu milzīgu lustru centrā. Skatuves dziļumā redzams ierāmēts laukums, kurā kā gleznā atainoti darbības vietu raksturojoši attēli – dekoratīvas zīmes. Otrajā daļā lustras vietā redzams piekārts figurāls zars, ko apjož spoži balts riņķis, tādējādi apspēlējot lugas nosaukumā minēto krīta apli (scenogrāfe Ketevana Nadibaidze).
Kā jau minēju, izrādei ir divas daļas, un tā ilgst vairāk nekā trīs stundas. Ja esat lasījuši Brehta lugu, tad zināt, ka tur ir vismaz 50 darbības personas. Tālab režisori allaž ir meklējuši attiecīgu risinājumu. D. Tavadze sadalījis lomas 11 aktieriem. Lomas, kas pakļaujas šādam risinājumam, ir, piemēram, Pavārs, Zirgu puisis un Vecs vīrs. Vienīgi jāpagūst laikā parādīties. Nomaiņas ātrumam palīdz scenogrāfija: lielā skatuve ir gandrīz tukša, un ļoti liela aktieru temperamenta deva tiek atvēlēta pārskrējieniem no vienas puses uz otru, turklāt vēl durvis jāatver, lai laikus pazustu. Bet pēc tam, ja darbība liek, jāpaspēj parādīties pretējās durvīs. Kopumā, tā sakot, īstena darbības intensitāte vai, ja vēlaties, dzīves aktivitāte.
Šo dzīvi patiesi vainago Nikas Pasuri mūzika, ko gribētos dēvēt par izcilu izrādes dubultnieku, kā arī neliela mūziķu grupa, kas redzama skatuves dziļumā jau pašā izrādes sākumā. Uzmanību palīdz noturēt arī Artūrs Skrastiņš, kas pamatā spēlē Teicēja lomu. Tomēr visumā Bertolts Brehts šķiet novecojis. Vismaz daudzas replikas un dialogi manī izsauca tādu kā gurdenuma reakciju. Tādēļ noteikti gribu izcelt režisora pamatīgi pārdomāto galveno lomu izstrādi.
Īpaši iespaido Vita Vārpiņa, kas radījusi tiesnesi Azdaku. Viņa gaita vien jau ir raksturojuma vērta, tāds šķībs un greizs, kārs uz kukuļiem, bez jebkādas inteliģences patinas, tomēr būtībā dzīves gudrs un galvenais – asredzīgs cilvēks, kuru aktrise ataino apbrīnojami pārliecinoši (gribētos pat pareģot uzvaru par otrā plāna lomas atveidojumu “Spēlmaņu naktī”). Smalki veidots ir arī Simona tēls, ko spēlē Kārlis Arnolds Avots. Inteliģents jauneklis, kas spēj upurēties otra cilvēka labā, – retums mūsdienu sabiedrībā. Vairākās lomiņās ar komisku akcentu precizitāti saista arī Ilze Ķuzule-Skrastiņa, bet visvairāk viņa uzmanību pievērš gubernatora sievas lomā, kas būtībā nav visai tīkams uzdevums: spēlēt māti, kas pēkšņas trauksmes jūklī aizmirst savu mazuli, nevis izsmalcināto garderobi (kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka). Lai cik kariķēts, tomēr būtībā falšs tēls, tā sakot, marksisma ideoloģijas bruģēts. Mīloša māte nebūtu aizmirsusi. Toties patiesas rūpes par bērnu un mīlestība vada virtuveni Gruši, ko spēlē Milēna Miškēviča. Spēlē temperamentīgi, centīgi, taču brīžiem mani kaut kas šajā tēlā itin kā atsvešināja. Varbūt tas, ka Brehts tajā salicis daudzus ideoloģiskos akcentus, pret kuriem aktrises dvēsele neviļus protestē, un tas izpaužas kā neatlaidīgi pūliņi spēlēt pārliecināti.
Pārlieks centīgums, kā jau teicu, brīžiem izpaužas arī režijā. Kaut gan izrādē kopumā ir daudz brīnišķu ainu un paņēmienu. Piemēram, Grušes ceļš pāri brūkošajam tiltam. To veido paši aktieri, cits pakaļ citam noliecoties zem jaunās sievietes soļiem. Tā arī mums visiem kopā būtu jāizstiepj cits citam pretim palīdzīgas rokas. Nenoliedzami režisoram Datam Tavadzem ir taisnība, sakot, ka “šis ir laiks, kad mums visiem jāturas kopā (..), lai pierādītu, ka neviens nav palicis viens. Mēs stāvam kopā ar Ukrainas tautu.”
UZZIŅA
Datas Tavadzes iestudējumā “Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī
Režisors Data Tavadze, scenogrāfe Ketevana Nadibaidze, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, komponists Nika Pasuri, gaismu mākslinieks Pīters Smols.
Lomās: Milēna Miškēviča, Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Kaspars Dumburs, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Katrīna Griga, Kārlis Arnolds Avots, Toms Veličko, Mārtiņš Upenieks, Niklāvs Kurpnieks, Emīls Juhans Bahmanis.
Nākamās izrādes: 14., 15. aprīlī.
