Spēlējam pārāk pasīvi. Saruna ar Herbertu Vasiļjevu 2
Pasaules hokeja čempionātā Prāgā viendien ar stundas starpību dažādās pilsētas malās saskrējos ar diviem bijušajiem maiņas biedriem Latvijas izlasē – Aleksandru Ņiživiju un Herbertu Vasiļjevu.
Ņiživijs ikdienā sastopams Rīgā, aizvadījis debijas sezonu “Dinamo” trenera amatā. Bet kā klājas Herbertam Vasiļjevam (attēlā), kurš jau 11 gadus spēlē Vācijā un desmit no tiem Krēfeldes komandā “Pinguine”?
– Biju gatavs arī šogad spēlēt izlasē, taču dabūju traumu. Mana vēlme jau arī neko nenozīmē – viss atkarīgs no galvenā trenera skatījuma, vai es būtu vajadzīgs.
– Cik Latvijas izlases mačus esi redzējis Prāgā un kā vērtē mūsējo spēli?
– Noskatījos visus mačus. Spēlējam pasīvi, ļoti daudz laika pavadām aizsardzībā. Neatceros, kad vēl tā bijis tik izteikti, nemaz nemēģinām presingot. Agrāk pret spēcīgajām komandām spēlējām “otkatu”, taču, ja varējām tām “uzsēsties virsū”, tad sēdāmies, mēģinājām piespiest kļūdīties. Vēl ir redzams, ka visa komanda balstās uz trim spēlētājiem – Edgars Masaļskis ir fenomenāls, Kaspara Daugaviņa un Laura Dārziņa saikni treneri ļoti labi atrada, taču ar to par maz. Mums vienmēr bijusi sabalansēta komanda, varējām paļauties uz divām trim maiņām. Jau pārbaudes spēles rādīja, ka ir grūtības ar uzbrukumu.
– Cīņasspars un pašatdeve ir augstākajā līmenī?
– Noteikti! Puiši darīja visu, lai uzvarētu. Viss saistīts ar pasīvumu, no tā rodas kļūdas. Agrāk neatmetām ripu, pie Oļega (Znaroka) bija tā, ka laidām to aiz vārtiem, pie Teda (Nolana) vajadzēja presingot un līst uz vārtiem. Tagad pamatdoma ir – ka tik neielaist. Iespējams, tas nav pareizi.
– Kā tev pašam – vēl taču plāno spēlēt?
– Jā, šobrīd izeju rehabilitāciju pēc savainojuma. Pēc mēneša varēšu nopietni sākt trenēties, vasara ir gara. Būs jāpiespiež sevi strādāt, lai palielinātu spēku, ātrumu. Līgums ar Krēfeldes klubu ir vēl uz vienu sezonu.
– Nākamgad maijā tev būs 40 gadi. Esi jau domājis, vai turpināsi arī pēc nākamās sezonas?
– Šādas tādas idejas ir, ko darīt pēc hokejista karjeras, taču, kamēr esmu tādā fiziskā kondīcijā, ka varu komandai kaut ko dot, tikmēr gribētu spēlēt. Nezinu, vai arī pēc gada būs tāpat. Pēdējās trīs četras sezonas bijušas ļoti grūtas, vairākas traumas, un grūti pēc tām atkopties.
– Tu daudzus gadus spēlē Vācijā. Vai vācieši mums iet pa priekšu?
– Vācijai liels pluss ir savs spēcīgs čempionāts, mums tikai viens klubs spēlē KHL. Taču es neteiktu, ka viņi ir spēcīgāki – kā kuru gadu. Vai vācieši raujas uz izlasi? Daži atteicās traumu, daži – personisku iemeslu dēļ. Tomēr viņiem rezerves ir lielākas, tāpēc nav tik jūtams, ja izkrīt desmit vai pat vairāki spēlētāji.
– Par kuru izlasi tev vairāk iesilst sirds?
– Protams, par Latvijas – tā būs vienmēr. Mana dzimtene, mana valoda. Esmu mazliet pārvāciskojies, taču allaž turu īkšķus par Latviju. Tas, ka mums neizdevās uzvarēt vāciešus, man ir dubultsāpīgi, jo zaudēju derības Danielam Pjetam, kurš vienīgais no Krēfeldes komandas spēlē viņu izlasē. Tagad būs jārīko šašliku ballīte.
