“Ir gandrīz neiespējami saskatīt nākotni.” Saruna ar ES Literatūras balvas laureāti Katri Lipsoni 1
Pirms dažām nedēļām Latvijas grāmatu izstādē viesojās somu rakstniece un ārste KATRI LIPSONE. Viņas romāns “Saldējuma pārdevējs” 2013. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu un šopavasar Maimas Grīnbergas tulkojumā iznācis Jāņa Rozes apgādā. “Latvijas Avīzei” bija iespēja ar rakstnieci tikties un runāt par dažām būtiskām niansēm rakstnieces un vienlaikus ārstes pasaulē.
Jāatzīst, ka mūsu sarunas laikā uzsvari pasaulē bija pavisam citi nekā šobrīd, kad daudzu Eiropas valstu robežas ir slēgtas. Tomēr arī Katri Lipsones grāmatu varoņu dzīves telpām ir laika vai politisko varu novilktas robežas, piemēram, romānu darbība norit gan Padomju Savienības laikos Murmanskā, gan Otrā pasaules kara un pēckara gadu Čehoslovākijā.
Stāstot par saviem darbiem, rakstniece vairākkārt uzsver vārdus “godīgs” un “dīvains”. Iespējams, tie arī izskaidro viņas nu jau 20 valodās lasošo cienītāju loku – Katri Lipsones varoņiem ir svarīgas morālās vērtības un tie nepakļaujas bara instinktiem.
2013. gadā saņēmāt Eiropas Savienības literatūras balvu. Ko jums tā nozīmēja?
K. Lipsone: Biju pārsteigta un laimīga par balvu “Saldējuma tirgotājam”, jo arī man pašai tas bija grūts un aizraujošs ceļojums dažādos identitātes un realitātes slāņos. Iegūt lielas auditorijas balvu mazo tautu valodu rakstniekam ir īpaši nozīmīgi, protams, tas dod atpazīstamību ārpus pašu valsts robežām.
Kāda sajūta ir būt rakstniekam tieši Somijā? Vai jūtaties novērtēta?
Domāju, esmu drusku dīvaina rakstniece Somijā, bet, no otras puses, tagad rakstnieki ir ļoti dažādi, tā nebija vēl pat pirms desmit gadiem.
Mūsdienās ir ļoti liela rakstnieku krāsainība:
dažādas personības, visdažādākie rakstīšanas stili. Man liekas, pati somu valoda vien jau ir pietiekams iemesls, lai rakstītu. Spēle ar vārdiem man sagādā tik daudz prieka, tas ir tik brīnišķīgi! Nerakstu bestsellerus – tajā nav nekā nepareiza, bet nedomāju, ka tas varētu būt kas tāds, ko jebkad darītu.
Savos darbos cenšos būt ļoti godīga,
gan domājot kopā ar saviem varoņiem, gan aprakstot viņu darbību. Iespējams, pēc daudziem gadiem lasītājiem liksies, ka manis rakstītais ir pavisam dīvains.
Man pilnīgi pietiktu, ja būtu kaut daži cilvēki, kuri saprot, ko rakstu, un zināmā mērā spēj identificēties ar manu fantāzijas varoņu sajūtām un emocijām. Pat ne saprot, bet sajūt manis rakstīto, viņiem tas ir nozīmīgs. Man pietiktu ar šiem dažiem īpašajiem lasītājiem.
Jūsu pirmajā romānā “Kosmonauts” varoņi dzīvoja padomju laika Murmanskā, “Saldējuma pārdevējā” manipulējat ar laiku un telpu vairākās valstīs. Varoņu dzīves vēsture, viņu atmiņas – to bija sarežģīti pat lasīt, varu tikai nojaust, cik sarežģīti rakstniekam to visu ir salikt kopā, kā alķīmija.
Kad pie manis atnāk stāsts, tad tas man vienkārši ir jāuzraksta.
Rakstu jau kopš agras bērnības. Tas ir dīvaini – kas notiek cilvēka smadzenēs, radot kaut ko izdomātu, bet vienlaikus patiesu. Ir atsevišķi gabaliņi no šitā un tā, tad liec visu kopā, un tas kļūst par tevis izdomātu romānu.
Daiļliteratūra, fantāzija ir kas tāds, kurš atļauj visu – to veido reiz iegūti iespaidi par kādu filmu, citi, pirms tam izlasīti, stāsti, zemes, ko iedomājies jeb tiešām esi apceļojis. Tā ir valoda, izdoma un iztēle.
Bet tam ir jābūt kaut kam ļoti godīgam. Lai stāstītu, jābūt patiesai sajūtai, kaut kam, kas atbalsojas tevī pašā pat tad, ja notikumi stāstā ir tālu no tevis gan hronoloģiski, gan ģeogrāfiski. Tu drīksti pierakstīt tikai to, kas atbalsojas tevī, ko pats sajūti.
Rakstnieks un vienlaikus ārsts – arī Latvijā šīs profesijas reizēm ir apvienotas. Kā jūs sadalāt savu laiku starp divām domāšanas telpām, jo ārsta darbs ir ar ļoti konkrētiem faktiem, bet rakstnieks lido savu domu izplatījumā? Kāds jūsu pacients ir rakstījis atsauksmi: “Daktere Katri aiz pacienta saskata personību, apspriežot iespējamos risinājumus no dažādiem aspektiem. Jūtos vienmēr uzklausīts un saprasts.”
Jā, tās ir divas ļoti dažādas profesijas.
Kad esmu ārste, nevaru atļauties pat ceturtdaļu stundas raudzīties sienā un sapņot,
nepieciešams darboties, izmantot konkrētas zināšanas, pieņemt lēmumus. Bet tomēr… Rakstot abus pirmos romānus, praksē strādāju pilnu ārsta darbadienu. Tas, iespējams, nebija vissarežģītākais ārsta darbs (rakstniece ir arodslimību ārste. – D. J.), tomēr abus darbus apvienot bija tiešām grūti. Toreiz apsolīju pati sev, ka vairāk tā nedarīšu.
Nu jau astoņus gadus kopš abu pirmo grāmatu iznākšanas par ārsti strādāju trīs dienas nedēļā. Tās gan ir ļoti garas – desmit, pat divpadsmit stundas dienā, laika ziņā iznāktu gluži kā pilna slodze.
Protams, vēl savu laiku paņem arī ģimene un pārējās dzīves lietas. Atlikušās nedēļas stundas man paredzētas lasīšanai un rakstīšanai.
Uzskatu arī, ka viena no galvenajām lietām, ar ko rakstniekam jānodarbojas, ir domāšana.
Domāt un uzdot jautājumus. Domāt. Domāt. Šis dzīves modelis – strādāt divos darbos – nav ļoti viegls, taču man laimējies iegūt vairākas stipendijas, piemēram, reiz sešus mēnešus varēju tikai rakstīt.
Un arī pirms dažām nedēļām ieguvu finansiālu atbalstu strādāt veselu gadu. Desmit stundas nedēļā turpināšu arī ārstes darbu, bet pārējā laikā tikai rakstīšu.
Jūsu nākamā romāna tapšanu gada garumā ir izlēmis atbalstīt Somijas Kultūras fonds. Vai darbs jau ir aizsākts?
Jā, patiesībā pie jaunā romāna jau strādāju gandrīz gadu. Pagājušajā oktobrī biju izpētes braucienā uz Grieķiju, jo stāsts būs par senajiem laikiem, romiešiem un grieķiem.
Pirmā romāna tapšanas laikā man likās interesanti, ka Murmanskā nekad agrāk nebiju bijusi, bet tagad, gatavojoties jaunajam darbam, likās ārkārtīgi svarīgi iepazīties ar vidi.
Pašu rakstīšanas procesu paredzu sākt vasarā, līdz ar to stipendiju sākšu lietot tikai tad.
Antīkā pasaule, senie grieķi un romieši ir bijusi mana aizraušanās jau kopš bērnu gadiem, vienmēr esmu gribējusi par to rakstīt, un pašlaik jūtos ļoti laimīga, ka varu to pētīt.
Biju aptuveni desmit gadus veca, kad kopā ar ģimeni bijām Itālijā, nokļuvām Pompejos.
Tas man bija ļoti nozīmīgi. Lai arī tolaik vēl biju maza, tas bija viens no nozīmīgākajiem brīžiem – atceros, ka laiks tobrīd tur izzuda… Un tagad tajā pieredzē atkal atgriežos.
Romānos jūs brīvi ceļojat starp valstīm, politiskajiem režīmiem un laikmetiem.
Līdz šim mani grāmatu varoņi ir bijuši fantāzijas tēli, jaunajā romānā būs reālas vēsturiskas personas, kuri spēlēs paši sevi. Šāds stāsts man būs pirmo reizi.
Pašlaik lasu Plūtarha darbus un Ovīdija poēmas – tās liekas rakstītas kā pirms dažām nedēļām, nemaz ne pirms diviem tūkstošiem gadu.
Ir neticami, kā aiz senajiem vārdiem autorus var sajust kā dzīvus cilvēkus.
Reizēm liekas biedējoši, ka antīkās pasaules cilvēki ir domājuši tik līdzīgi mums, un tajā pašā laikā cilvēki no savām kļūdām nav neko daudz mācījušies divu tūkstošu gadu laikā…
Jā, mūsu kļūdas vēl joprojām ir tās pašas, tiešām nezinu, vai tas ir smieklīgi vai skumji. Varbūt ir nomierinoši, ka tolaik viņi bija tādi paši cilvēki kā šodien mēs, nevis ieceļotāji no nezināmās planētas. Cilvēks ir tikai cilvēks. Tajā pašā laikā ir skumji, ka neko nemācāmies no savām kļūdām, tās atkārtojam paaudzi pēc paaudzes, un vienīgi tehnoloģijas kļūst aizvien spēcīgākas.
Vai domājat, ka dzīvojam visbaismīgākajos tehnoloģiju laikos? Piemēram, toreiz, kad uzņēma pirmās kinofilmas, cilvēki ļoti baidījās no jaunajām tehnoloģijām.
Tad, kad cilvēce izgudro jaunas tehnoloģijas, vienmēr parādās kādas blakusproblēmas, un līdz šim esam tās atrisinājuši. Tieši tāpēc esam cilvēki, mums ir smadzenes.
Pēc tam dodamies tālāk, radot jaunas problēmas, tad tās atkal risinot un atrisinot.
Esmu tomēr optimiste, ceru, ka šobrīd cilvēce izdzīvo tikai savus pusaudža gadus – patiesi uzvedamies tā, it kā mūsu sliktajai uzvedībai nebūtu nekādu robežu – ne pašiem pret sevi, ne citam pret citu.
Ceru, ka pieaugot kļūsim gudrāki – arī apejoties ar pašu radītajām tehnoloģijām.
Piemēram, instrumenti – tie paši par sevi nav ne labi, ne slikti; tādus tos padara tas, kā mēs tos lietojam. Tiešām ceru, ka pamazām labās lietas sāks dominēt.
Pati lietoju visdažādākos instrumentus un to izbaudu, jo tie atvieglo dzīvi, taču vienlaikus tam ir daudz vairāk aspektu. Manā ārstes darbā ir pārāk daudz birokrātijas, tehnoloģiju, reizēm ir sajūta, ka tās tiešām sāk kontrolēt to, ko darām. Paliek aizvien mazāk laika, lai satiktu un iedziļinātos cilvēkos, pacientos.
Vizītes laikā svarīgāk ir lūkoties uz cilvēku, dzirdēt un iedziļināties viņa stāstā un problēmās, nevis pavadīt darbā garas stundas, pierakstot visas birokrātiskās detaļas.
Kādu sajūtat mūsdienu Eiropu? Kurā virzienā dodamies?
Domāju, ka tas, kas notiek Eiropā, risinās arī citur.
Ir tik daudz mulsinoša un biedējoša.
Liekas gandrīz neiespējami saskatīt nākotni tā, kā pirms kādiem divdesmit gadiem, un tās ir ļoti lielas pārmaiņas.
Domāju, ka mēs, cilvēki, vienmēr esam bijuši sarežģīti sev pašiem, bet tagad, liekas, izveidojies samilzums, kulminācija – gan tam, kā izturamies pret mūsu planētu, klimata pārmaiņām, gan paši pret sevi.
Nīče reiz teica: “Dievs ir miris.” Cik drīz var pienākt laiks, kad tiks paziņots, ka cilvēks ir miris?
Iespējams, mūs pārņems spēki, kas ir daudz stiprāki par mums, un te nerunāju tikai par dabu, bet par visiem tiem spēkiem, kurus paši esam radījuši, – tehnoloģijām, kuras kustas ar daudz lielāku ātrumu nekā cilvēks.
Ir pienācis laiks domāt par nenovēršamo tehnoloģiju nākotni, kas nav atkarīga no cilvēka, par mākslīgā intelekta pašattīstību. Mēs pieredzēsim, kāda pasaule būs izveidojusies pēc divdesmit trīsdesmit gadiem – ja būsim vēl šeit.
Intervija ar Katri Lipsoni tapa Latvijas grāmatu izstādes laikā, tās programmu organizēja Latvijas Grāmatizdevēju asociācija.
