“Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcija – bijušajā sieviešu koncentrācijas nometnē “ALŽIR” 3
Turpinājums. Rakstu sērijas 1. daļa “Kapaplāksne stepē latvietim” “LA” 13. jūnija, 2. daļa “Sargs šauj bez brīdinājuma” – 19. jūnija, 3. daļa “Brīvība zem kāpurķēdēm” – 27. jūnija numurā.
Josifa Staļina Lielais terors, kura laikā no 1936. līdz 1938. gadam arestēja un sodīja ar nāvi tūkstošu tūkstošiem Ļeņina idejai uzticīgo Padomju Savienības komunistu, sarkanās armijas vadītāju, turīgu zemnieku, bargi vērsās arī pret “valsts nodevēju” ģimenes locekļiem. 1937. gada 3. jūlijā no Maskavas uz Kazahstānu aizceļoja šifrēta telegramma ar uzdevumu sagatavot īpaši stingra režīma koncentrācijas nometnes sievietēm. Par vienu no lielākajām politieslodzīto vietām sievietēm gulaga sistēmā kļuva Akmoļinskas nometne, kuru sievas puspajokam iesauca par “ALŽIR” (abreviatūra, kas veidota no nometnes nosaukuma krievu valodā). Padomju vara “parūpējās” arī par viņu bērniem – izņēma no ģimenēm un lielāko daļu nosūtīja uz bērnunamiem.
Bijušajā soda vietā, kas no tagadējās Kazahstānas galvaspilsētas Astanas atrodas 35 kilometru attālumā, kazahu valdība 2007. gadā atklāja J. Staļina laika politisko represiju un totalitārisma upuriem veltītu muzeju – memoriālu “ALŽIR” ar granīta piemiņas sienu, kurā iekalti ieslodzīto uzvārdi. Viņu vidū – arī vairāk nekā simt latviešu sieviešu vārdi.
Kazahu mestie “akmeņi”
Viens no ieslodzīto sieviešu darbiem bija niedru jeb kamiša (krievu valodā) vākšana – šo augu izmantoja gan baraku siltināšanai, gan apkurei. Ģertrūde Platais atmiņās par astoņiem ieslodzījuma gadiem “ALŽIR” nometnē stāsta, ka reiz pie ezera, kur sievietes vākušas niedres, atnākuši arī daži vietējie kazahi ar sievām un bērniem. Mazajiem plecos bijušas ar kaut ko smagu piekrautas somas. Bērni izņēmuši no nešļavām akmeņus un metuši uz ieslodzītajām. Bija līdz asarām sāpīgi redzēt, kā šeit izturas pret neaizsargātām sievietēm, atceras Ģertrūde, bet apsargiem par to nāca lielie smiekli. “Redziet,” viņi teica, “kas jūs esat – tautas ienaidnieces. Jūs nemīl ne Maskavā, jūs nemīl kazahu aulā un pat bērni uz jums met ar akmeņiem…” Kazahi aizgāja. Kāda no ieslodzītajām paklupa pret bērnu mesto akmeni, un viņai šķita, ka sajūt piena un siera smaržu. Tie nebija akmeņi, bet gan no kazas piena pagatavots ciets siers! Kad vakarā sievietes atgriezās barakā, viņas pateicās Dievam un lūdza, lai viņš gādā par kazahu ģimenēm, kas, riskējot ar savu dzīvību, centās palīdzēt ieslodzītajām Akmoļinskas nometnē.
Pēc Iekšlietu tautas komisariāta jeb NKVD (iestāde, kas PSRS īstenoja J. Staļina represijas) īpašās pavēles līdz 1938. gadam uz koncentrācijas nometnēm nosūtīja vairāk nekā 18 tūkstošus sieviešu, Akmoļinskas nometnē līdz 1946. gadam padomju varas uzlikto sodu izcieta četri ar pusi tūkstoši notiesāto. Viņu vidū – Mihaila Tuhačevska (viens no PSRS pirmajiem maršaliem) dzīvesbiedre, arī tautas māksliniece Lidija Ruslanova, baletdejotājas Maijas Pļiseckas un dziesminieka Bulata Okudžavas mātes. Viņu “noziegums” bija laulība ar “valsts nodevēju” – tiesātāji esošajām vai bijušajām sievām inkriminēja neziņošanu par lauleņa pretvalstisko darbību.
Briesmīgāka par badu, par dzīvi pārpildītajās, sasmakušajās barakās, bargo salu ziemā un neciešamo karstumu vasarā bija neziņa par saviem tuviniekiem. Pirmo pusotru gadu “ALŽIR” kā īpaša režīma nometnē “īpaši bīstamajām” bija aizliegta sarakste – tas nozīmēja, ka ieslodzītās nezināja, kas noticis ar viņu vīriem un bērniem. Bēdas bija tik neizturamas, ka bieži vien visa baraka skanēja vaimanās – apmēram trīs simti sieviešu izplūda asarās. Nometnes priekšnieks Barinovs nācis viņas mierināt, bet par saviem vārdiem “es šīs sievietes neuzskatu par tautas ienaidniecēm” viņš samaksājis ar karjeru.
“Mīļo māmiņ!”
Tā sākās simtiem un tūkstošiem vēstuļu, kas ceļoja no PSRS bērnunamiem uz ielodzīto sieviešu nometnēm, kad bija atcelts sarakstes aizliegums. Mātes šo dārgo sūtījumu lasīja, pārlasīja un glabāja kā savu acuraugu. “ALŽiR” un vēlāk Karlaga ieslodzītā Kristīne Rubene nosargājusi sava dēla Vikija vēstuli ar zīmējumu, kuru viņš sūtījis 1940. gadā no Berezku ciema bērnunama Odesas apgabalā. “Māmiņ, vai tu zini, kur ir tētis?” jautā Vikijs. Savu īso vēstulīti viņš beidz ar vārdiem: “Es pēc tevis ļoti skumstu…”
Jau pieminētā pavēle attiecās arī uz “tautas ienaidnieku” bērniem un noteica, ka viņi jāizņem no ģimenēm un jānogādā uz bērnu iestādēm vai jānodod radiniekiem aizbildnībā. Mazuļus līdz trīs gadu vecumam no mātēm nešķīra – nogādāja kopā ar viņām uz cietumu vai nometni. Smagajos ieslodzījuma apstākļos bērnu mirstība bija ļoti augsta – pirmajā darbības gadā divu mēnešu laikā Akmoļinskas nometnē no 514 bērniem nomira ap simts mazuļu.
Kad bērniņam apritēja trīs gadi, viņu mātei atņēma un nodeva audzināšanā “iestādē” vai radiniekiem. Līdz 1939. gadam Padomju Savienībā bija izņemti vai atņemti vairāk nekā 25 tūkstoši bērnu, no tiem lielākā daļa – 22 427 – nogādāti uz bērnunamiem vai vietējām “silītēm”, nepilni trīs tūkstoši nonāca pie radiniekiem vai tika atdoti mātēm. Taču šie skaitļi vēsta tikai par atvasēm vecumā līdz 15 gadiem.
Nometinājuma laikā piedzimušajiem bija paredzēts speciāls jaundzimušo nams, saukts arī par māmiņas māju. Nometnes administrācija “grēcīgajām” mātēm paziņoja: “Jums bija aizliegts pārkāpt režīmu, tāpēc šie bērni pieder NKVD un mēs viņus izaudzināsim.” Arhīva materiāli vēsta, ka “ALŽIR” nometnē ieslodzītajām latvietēm piedzima 11 bērni.
Viens no ieslodzījuma laikā dzimušajiem bērniem ir arī Genādijs Zemels, Latvijā plašāk pazīstams kā filmas “Vajadzīga soliste” režisors, tagad dzīvo un veido filmas gan Kazahstānā, gan Krievijā. Savās atmiņās par dzīvi nometnē viņš stāsta par kādu iecienītu spēli. Bērni sacentās, kurš savāks vairāk cilvēku galvaskausu, kurus bija izskalojusi upe…
Svētceļojums pie savējiem
Mazā Marija 1941. gada 14. jūnijā nevarēja zināt, ka šis būs viņas garākais mūža ceļojums. 18 dienas Rumbu ģimene kopā ar citiem latviešiem devās pretī nezināmajam. Marijai – tikai septiņi mēneši, taču vēl jaunāka par viņu vagonā bija Pētersonu Maijiņa. Mazulītei tikai divas nedēļas, mammai no uztraukumiem aptrūkās piens, taču izlīdzēja Marijas mammīte – pabaroja gan savu bērnu, gan Maijiņu. Mazā meitenīte bija pirmā, kas nomira izsūtīto jaunajā dzīvesvietā – Krievijā, Harlovas sādžā. “Mans tētis viņu izvadīja, uz kapiņa uzlika baltu koka krustu,” mātes atmiņas pārstāsta Marija, tagad jau uzvārdā Krūmiņa. Viņai, vienai no “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas ceļotājām, sieviešu nometnes apciemojums liek atgriezties savas bērnības atmiņās. Aukstums, bads, malārijas drudža lēkmes brālim un mammai. Savu tēti, mācītāju Edgaru Rumbu, Marijai tā arī nebija lemts iepazīt. No Rumbu ģimenes pēc gariem gadiem izsūtījumā dzimtenē atgriezās tikai trīs – tēvs un vecmāmiņa palika Sibīrijas zemē. Viņu mājā Latvijā uz dzīvi bija iekārtojies čekas priekšnieks Alfrēds Noviks.
Marija pārlūko Kazahstānas nometnes ieslodzīto vārdus muzeja – memoriāla kompleksa Staļina represiju upuru piemiņas sienā un atrod ierakstu D. P. Rumba. “Rumbas uzvārds izsūtīto vidū parādās bieži,” par to viņa ir pārliecinājusies savā pirmajā braucienā uz Krieviju, kur uzgāja tēva brālēna Alberta Rumbas, savulaik Latvijas čempiona ātrslidošanā, izsūtījuma pēdas Blagoveščenskā. “Izrādījās, ka viņš nevienam nebija stāstījis savu sportista biogrāfiju, taču lējis stadionā brīnišķīgu ledu un centies izsūtītos latviešu sportistus savākt uz Blagoveščensku, lai viņiem būtu iespēja trenēties.”
Marijai “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas ir kā svētceļojums pie savējiem: “Nevaru izteikt vārdos, ko nozīmē būt šeit, kur mūsu senči ir vergojuši.”
Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam.
