Spekulanti uz 16. marta “lielo tirgu” sabrauc pat no kaimiņu valstīm 0
Jādomā, katrai tautai ir savi smagie datumi. Iet gadi, bet datumi kā tādas milzu plaisas tautas ceļā paliek. Pārlēkt tām pāri vai tās apiet nav iespējams. Aizbērt pietrūkst gribas un prāta. Pēdējo gadu notikumi liecina, ka Latvijā tieši 16. marts ir visa gada lielākais klupšanas akmens, kas sagādā apvainojumus un pazemojumu.
Ir jāapzinās, ka, pateicoties tieši radikāļu attapībai, 16. marts no piemiņas dienas ir padarīts par lielo politisko spekulāciju dienu un mēs diemžēl uz to iekrītam atkal un atkal. Spekulanti uz lielo tirgu sabrauc pat no kaimiņu valstīm. Kā uz kādām vēršu vai gaiļu cīņām sarodas skatītāji un reportieri. Man ir neērti skatīties televīzijā rādīto konfrontāciju pie Brīvības pieminekļa. Padomāsim, kas tad te īsti notiek. Runa jau sen vairs nav par vēstures faktiem, bet gan vienīgi par spekulācijām ar tiem.
Neviens no manas ģimenes locekļiem nav bijis leģionā. Bet, ja būtu, es 16. martā neļautu spekulēt ar manu tuvinieku piemiņu un mani pazemot. Es godinātu viņu traģisko mūžu klusumā un neļautos, ka mani Brīvības pieminekļa pakājē apsaukā un apspļauda. To paciest nav nekāda varonība, tas jau izskatās pēc mazohisma. Un neiedomāsimies, ka tādā veidā mēs varam atjaunot vēsturisko patiesību. Tas ir laika un vēsturnieku ziņā. Arī politiķi nebūs tie, kas saliks visu vēstures plauktiņos. Ir bezgala žēl šo veco vīru, kuri jau tāpat ir samaksājuši dubultā par to vien, ka viņiem savā laikā nebija izvēles. Latvijai šodien ir vajadzīgi nevis viņu infarkti, bet skaudrās atmiņas, izdzīvošanas pieredze un ticība savai valstij. Grūti saprast, kāpēc viņi kļūst par ēsmu politiķiem un kāpēc viņu tuvinieki viņus no tā neattur.
Lestene ir leģionāru atdusas un piemiņas vieta. Lūdzu, godiniet un tur pieminiet tos, kas jau mūžībā, un satiecieties ar tiem, kuri vēl šeit. Vediet turp savus bērnus un mazbērnus un stāstiet viņiem, par kādu cenu ir pirkta tā Latvija, kurā viņi šodien dzīvo.
Politiķu ilgstošas neizlēmības un muļķīgas cerības dēļ, ka gan jau viss nokārtosies pats no sevis, mēs ik gadu atdauzām pieri pret 16. martu. Kā iepriekšējos gados, tuvojoties šim datumam, politiķi centās pamukt, kur kurais! Es neatceros, ka pirmās personas būtu aicinājušas leģionārus viņu pašu drošības labad saudzēt sevi, neiet tur, kur viņus gaida pazemojums, un nepiedalīties politiskajā teātrī.
Es iedomājos neparastu skatu: 16. martā pie Brīvības pieminekļa sapulcējušies visu nokrāsu kareivīgie radikāļi ir dziļi vīlušies – nav ko dalīt, viņu priekšā nav nomesta ēsma. Atliek vai nu dūru cīņā noskaidrot savas attiecības, vai klusām un ar kaunu izklīst.
